800 km un 30 dienas līdz jaunam “es”

Tu vari iet viens vai kopā ar citiem. Tu vari iet, lai pārbaudītu sevi vai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem, lai atklātu sevī kaut ko vai iegūtu atziņas un atklāsmes, lai pierādītu sevi vai vienkārši gūtu piedzīvojumu. Varbūt, lai meklētu Dievu vai mēģinātu saprast dzīves jēgu. Cik dažādu cilvēku, iespēju un izvēļu, tik dažādu iemeslu dēļ ceļotājus un svētceļniekus gaida Santjago ceļš.

Nav vienādu pieredžu. Šis raksts atklāj tikai divas no tām – Agneses Skunstiņas ceļu, kurš viņai bija jānoiet vienai, lai atkal iedegtu liesmu savā dzīvē, un Zanes Kravales ceļu, kurš ļāva viņai novērtēt māsas mīlestību un bija piedzīvojums, kas vēl tagad pēc trīs gadiem spilgti palicis atmiņā.

Santjago ceļš (Santiago de Compostela) ir viens no slavenākajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā un arī šogad daudzi to centīsies mērot. Ir vairāki varianti, kā noiet ceļu, taču gala punkts ir viens – Santjago pilsēta. Garākais ceļš, ko iespējams noiet, ir, tā saucamais Franču ceļš – 800 km. Lai to noietu, ir vajadzīgas aptuveni 30 dienas. Turklāt tajā var doties jebkurā gada laikā, un tu zināsi, ka ceļš vienmēr gaidīs tevi.

Ceļš vienatnē

Agnesei Skunstiņai Santjago ceļš iekrita dzīves īstajā brīdī: “Ziema mani nolika pie vietas, jo es ļoti izdegu – strādāju divos darbos, bija teātra mēģinājumi. Gāju no mājas astoņos, atgriezos vienpadsmitos. Sākās dažādas veselības problēmas, kas lika saprast – ir jāapstājas”.

Viņas camino (ceļš – spāņu val.) bija par mieru, labo cilvēkos, dabu un dzīvniekiem. Agnese gāja viena, jo tad nav jāpielāgojas citu ritmam. “Var paiet vienu, divas dienas kopā, iepazīties, var atvadīties un tikties vēlāk”. Saullēktos un saulrietos viņa veltīja laiku sev – pirmās divas nedēļas domāja par sāpēm, mājām, somu. “Pēc divām nedēļām es pieradu pie visa – ķermenis adaptējās pie sāpēm, slodzes un karstuma. Kad viss pierada, arī galva bija tukša un es vienkārši izbaudīju mieru”. Agnesei ir ļoti daudz bilžu ar dabu un dzīvniekiem. Kaķi tur esot tik izsalkuši, ka ēdot pat baltmaizi. Arī tur esošie dzīvnieki sievietei iemācīja apstāties: “Ieraudzīju divus mazus kaķīšus un nodomāju – man taču pieder šodiena, rītdiena un visas pārējās dienas, kāpēc es nevarētu veltīt pusstundu, ja viņi vēlas manu uzmanību”.

Bet tomēr ļoti brīvi ar laiku nevarēja izrīkoties – Agnese bija nopirkusi biļeti atpakaļceļam. “Nākošai dienai plānoju visu iepriekšējā. Man ļoti palīdzēja nopirktā grāmata “A Pilgrim’s Guide to the Camino de Santiago”, kur bija kartē iezīmētas ceļa alternatīvas, kafejnīcu atrašanās, ūdens pieejamība. Pēdējais bija sevišķi noderīgs, jo varēja nestiept pilnas ūdens pudeles, tā atvieglojot plecus un muguru.” Katru dienu viņa nogāja aptuveni 20 kilometrus, izņemot pēdējo dienu: “Satiku pāri, kuriem šis jau bija devītais camino, un viņi mani pierunāja mainīt virzienu tā, lai ietu gar okeānu”. Nepalielinot dienu skaitu, viņa atlikušajām trīs dienām pielika katrai 10 kilometrus klāt. Viņa atzīst, ka sevi ir nomocījusi, pēdējās dienās ejot ap 40 kilometriem dienā, bet tas esot bijis lieliski, lai dabūtu sajūtu, ka jābrauc mājās. Sasummējās gan psiholoģiskā apziņa, ka jābrauc mājās, gan fiziskais nogurums, kas rezultējās ar to, ka aiz noguruma un atslābuma viņa nogulēja savu reisu. “Skrēju uz lidostu un domāju, ka varbūt lidmašīna kavēsies, bet ierados brīdī, kad uz skrejceļa redzēju sešas Rayner lidmašīnas.”

Lai gan Agnese Santjago ceļu gāja viena, viņa tur nekad nebija viena – lai kur ietu, ir atstāti vēstījumi no iepriekšējiem cilvēkiem. “Camino savieno pagātni, tagadni un nākotni. Mēs lasām cilvēkus, kuri ir gājuši pagātnē, mēs atstājam cilvēkiem, kuriem mēs esam nākotne, un mēs ejam tagad”. Agnese savu vēstījumu atstāja kādā ciematiņā, kurā oficiāli dzīvo tikai viens cilvēks, vietā, kur cilvēki atstāja karogus un uz akmeņiem vai plāksnēm sarakstīja pilsētas un attālumus līdz tām. “Uzrakstīju “Latvija – 3528 km” un uzzīmēju Latvijas karodziņu”.

Ceļa maģija

Agnese atzīst, ka ceļš ir ļoti maģisks, jo tiklīdz kaut ko skaļi pasaka, tas piepildās. “Ceturtajā dienā iegāju aptiekā, lai nopirktu šampūnu – pietiks mazgāt matus tikai ar ūdeni. Viņiem nebija mazo pudelīšu, bet tā vietā viņi man uzdāvināja kāda produkta paraudziņus”. Kādu citu dienu viņa bija pazaudējusi matu gumiju, bet nākamajā dienā to atrada vienkārši uz ceļa mētājamies.  Spilgtākais piedzīvojums esot bijis, kad viņa vēlējusies viesnīcu ar skatu uz kalniem. “Mums saka, ka ir palikušas pēdējās vietas, taču ne galvenajā mājā, bet piebūvē. Ieejot tur iekšā, pa visu sānu ir logs, pa kuru var redzēt kalnus”, smejas Agnese. Tad viņa saprata, ka nav jākaunas cilvēkiem lūgt palīdzību: “Manuprāt, mēs esam pārāk lieli individuālisti – paši varam, paši stipri. Varbūt otram cilvēkam, kuram tu palūgsi, tas absolūti nesagādās nekādas problēmas. Tev būs vieglāk un viņam būs prieks palīdzēt”.

Agnese daudz domājusi par sāpēm. Lai gan viņai pašai gājiena laikā kājas nesāpēja, viņai radās sirdsapziņas pārmetumi, ka viņa nevar palīdzēt tiem, kas mokās, sperot katru nākamo soli. “Domāju, vai mans ceļš būs tikpat vērtīgs cik viņiem, jo varbūt viņi caur sāpēm piedzīvo kādu atklāsmi”. Dienas beigās viņa atrada veidu, kā palīdzēt: viesnīcā vairs nebija vietu, tāpēc gājējiem atvēra sporta zāli un deva biezos vingrošanas matračus, uz kuriem gulēt. Bet to visiem nepietika. “Atnāk pārguris puisis, kurš saka, ka tajā dienā nogājis vairāk par 40 kilometriem, vai tiešām nekur nav matraču. Es viņam atdevu savējo, jo man pašai līdzi bija pašpiepūšamais, uz kura gan nesanāca pagulēt, bet palika laba sajūta, ka esmu izdarījusi kaut ko labu”.

Pirms iet – izpētīt

Gatavojoties šim ceļam, Agnese daudz lasīja blogus un pievērsa uzmanību līdzi ņemamajām mantām. Konsultējoties ar pārdevējiem, viņa saprata, ka galvenais ir apavi, zeķes un soma. Pārējais ir komfortam. Agneses somas saturu veidoja sandales, skriešanas apavi, visvieglākās čībiņas vakariem, vēdersoma, divas 0,5l ūdens pudeles, pašpiepūšamais matracis, lukturītis, drēbes, zeķes, attālinātais lādētājs, divi mikrošķiedru dvielīši, karote, krūze, medikamenti, lietus pončo, karabīnes zeķu vai dvieļu piestiprināšanai pie somas. Protams, arī maks, telefons, grāmata. Vēl viņa nebija rēķinājusies, ka banka iekasēs tik lielu komisijas naudu par skaidras naudas izņemšanu: “Negribēju staigāt ar visu naudu, tāpēc ņēmu ik pa 200-250 eiro, lai nedēļu varu izturēt. Pēc trīs nedēļām sapratu, ka no noņemtās komisijas naudas man būtu vēl diena vai divas, ko dzīvot.” Meitene piebilst, ka ar 1000 eiro noteikti vajadzētu rēķināties, bet tas ir atkarīgs no spēka un vēlmēm ieekonomēt.

Ceļā tika satikti ļoti interesanti cilvēki. Pirmajās dienās viņa satika divas rumāņu meitenes-māsīcas, kuras otrreiz satika tikai Pasaules malā. Viņas savu camino gāja ne sevis dēļ, bet atrada savā pilsētā divus bērnus, kur viens bija ar kustību traucējumiem, otram trūka kāda no maņām. Viņas bija izveidojušas video, lika bildes un informāciju par iespējām ziedot bērniem. “Visus iedvesmas stāstus ir tik interesanti klausīties, ka liekas – un ko tu dari?” Ar abām meitenēm Agnese nebija sazinājusies visu ceļu un viņa atzīst, ka viņas satikt bija ļoti emocionāli: “Kad gāju pēdējos metrus, ieraudzīju viņas un metos skriet. Pēdējā naktī mēs sēdējām uz klints malas un vērojām pašu skaistāko saulrietu, kādu es esmu redzējusi un pateicāmies par visu”. Vienai no meitenēm būs dzimšanas diena un Agnese, izmantojot brīvo laiku un iespēju, lidos pie vienas no viņām uz Dubaju to nosvinēt. “Pēc Dubajas gan būs jāmeklē darbs,” viņa smejas.

Vai viņa gribētu iet vēlreiz? “Domāju, ka trīs gadi noteikti ir tas periods, kas jāietur, lai gribētu iet atkal. Bet man arī gribas citur, kur es neesmu bijusi, tāpēc redzēs, kā būs,” saka jauniete.

Ceļš kopā ar māsu

Zanes Kravales Santjago ceļa piedzīvojums tieši burtiski to viņai nozīmēja – piedzīvojumu. Viņa ceļā devās kopā ar savu māsu Ievu un vēl vienu draudzeni aizrautības un ceļa valdzinājuma dēļ.

Zane atzīst, ka bez māsas viņa to nebūtu izdarījusi. Tieši esot ceļā, viņa saprata un spēja novērtēt māsas mīlestību: „Viņa tik labi mani pazīst un tai pašā laikā tik ļoti grib, lai es arī noeju. Viņa bija gatava iet lēnāk, kas sagādāja nenormālas sāpes, un viņa bija gatava ēst vairāk saldējumu nekā vajadzētu, jo man to vajadzēja.”

Iet nesagatavotas

Satiktie svētceļnieki uzskatīja viņas par visekstrēmākajām ceļotājām, jo nebija sagatavotas ceļam. „Mēs principā izdarījām minimumu, ko var izdarīt,” teic Zane, stāstot, ka vienīgais, kas viņu nedaudz fiziskā ziņā sagatavoja – dienā noietie seši kilometri, ejot uz un no darba. Sešus kilometrus noiet var, bet 36 kilometri – tas jau ir citādi. Tāpat arī citos svētceļojumos māsas nebija gājušas iepriekš.

Tomēr fiziskā sagatavotība nav vienīgais, kas nepieciešams. Ceļiniekiem ļoti noder ceļveži, kuros rakstīti kilometri, cik jāiet, pilsētas, kur labāk ēst, kur var dabūt ūdeni utt., kas Zanei un viņas sabiedrotajām līdzi nebija, taču viņas „izglāba” kāda vācu meitene lidmašīnā. „Mēs norakstījām no tās vācu meitenes nosaukumus un kilometrus, cik mums katru dienu jānoiet līdz tai pilsētai uz tādas mazas apdriskātas lapiņas. Tas bija mūsu ceļvedis.”

Zane kopā ar māsu un draudzeni kopā nogāja 600 kilometrus pa ceļu, kas ved gar okeānu. Tas esot visskaistākais, visinteresantākais un visgrūtākais ceļš. To mērot viņām prasīja 17 dienas, kurās visīsākais ceļa posms bija 20 kilometri, bet garākais – 42 km. Šādus ceļa posmus noiet nav viegli, atzīst Zane. Turklāt ceļš nebija viegls jau pirmajās dienās. „Nākamajā dienā man abas kājas bija jau jēlas, un es rāpoju vairāk nekā gāju. Un tad es sapratu – jap, tas būs izaicinājums.”

Minimāls somas saturs un tulznas

Meitenes, tāpat kā Agnese, ņēma vērā visus padomus, kā veidot ceļa somas saturu. „Mēs zinājām, ka ceļa soma nedrīkst būt smagāka par 10 % no tava svara, kas mūsu gadījumā bija 7 kilogrami maksimums,” teic Zane. Viņu somā bija trīs pāri zeķu, 3 apakšbikšu, vieni šorti, 2 krekliņi, viena kleita, šampūns, ar ko mazgāt sevi, zeķes un matus, zobu birste, zobu pasta un sauļošanās krēms, ko lietoja arī kā ķermeņa krēmu, lai būtu jānes tikai viens. Tāpat arī to visu papildināja ūdens un ēdiena svars, ko kādu laiku panest līdzi.

Zane nebija gaidījusi, ka ceļš būs tik grūts. Sākumā viņa domāja: „Man būs tulzna, nu un? Tas taču nav nekas traks, man ir bijusi tulzna.” Tomēr ceļā viņa saprata, ka tad, kad uz katras kājas ir 20 tulznas, tas ir kaut kas nopietns. Tāpat arī ilūzijas par to, ka svētceļojumā būs daudz laika un varēs viskaut ko piedzīvot, izgaisa tajā brīdī, kad vienīgais, par ko ceļa laikā varēja domāt bija, ka gribas ēst, gulēt un dzert.

Visi pārbaudījumi viņai radīja atklāsmi: „Tu saproti, ka tu esi vienkāršs cilvēks un cik maz tev vajag un cik maz tev pietiek. Un ka tas viss pārējais – ka tu vari iztikt arī bez tā.” Turklāt ceļš daudz ko pasaka arī par pašu cilvēku. „Tu uzreiz kļūsti vājāks un niķīgāks un tu saproti, kas tu esi par cilvēku tajā brīdī, jo ja tu dzīvo savu ikdienas dzīvi un dari lietas, ko tu esi darījis, tad tu esi tāds, kādu tu esi sevi uztaisījis. Bet tad, kad tevi piespiež un noved līdz tam vājākajam punktam, tad tu beidzot saproti, kāds tu esi cilvēks.”

Uz Tapiju

Zane spilgti atceras kādu stāstu saistībā ar pilsētu, uz kuru ejot pa lauku ceļu, kura malās līdz horizontam pletās kukurūzu lauki un nebija neviena koka un ēnas, kāds bija uzlicis vairākas reizes vienu un to pašu zīmi ik pēc diviem kilometriem, ka pilsēta Tapija ir pēc diviem kilometriem. Toreiz tas viņu aizkaitināja un nogurdināja, taču tagad viņa pasmej par to: „Kad mēs ar māsu kaut kur ejam, un ja mēs redzam tikai tukšus laukus un joprojām nav kaut kāda vieta, kur mums vajadzētu nokļūt, mēs sakām – o, mēs esam Tapijā!”

Smieklīgi Zanei šķita brīdis, kad viņas nonāca gala punktā – Santjago. Viņām šķita jocīgi, ka vairs nekur nav jāiet. „Mēs riņķojām pa pilsētu, jo mums vajadzēja turpināt iet. Mēs nevarējām apstāties,” smejas Zane. Arī vēl pēc trīs gadiem viņas turpina ceļu un turpina iet. Iedvesmojoties no Santjago ceļa un saprotot to, cik ļoti viņām patīk iet, viņas iedibinājušas tradīciju katru gadu kādā no vasaras nogalēm noiet 100 km gar Latvijas robežu.

Maina attieksmi un atklāj ticību mazās lietās

Zane atzīst, ka ceļš nebija tika ļoti garīgs, kā vairāk ikdienišķs un praktisks: „Mūsu attiecības ar Dievu bija ļoti praktiskas un ļoti ikdienišķas, kas man liekas, arī ir labi, jo es tagad no tā brīža vairs nesatraucos, ja es aizeju uz dievkalpojumu un klausos sprediķi un man liekas, ka tur man nekā nav, vai es lūdzu lūgšanu, un Dievs neatbild, tad vienkārši ir tāds laiks – vai nu es neesmu gatava klausīties, piekususi vai tas nav priekš manis. Viņš uztur un gādā par tādām vienkāršām lietām, un tās vienkāršās lietas tev ir jāpamana un jānovērtē un ar to pietiek. Tev nevajag neko lielāku dažreiz.”

Atziņas, ko gūst svētceļnieki, bieži vien ir jau dzirdētas un zināmas, taču Zane uzsver, ka tām pavisam piemīt cita vērtība, kad tu tās patiesi piedzīvo – cik cilvēki ir dažādi – ka 100 dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu izdarīs citādi; cik svarīgi, ka ir cilvēki, kas tev palīdz; cik tu esi vājš un tajā pašā laikā stiprs.

Zanei šis ceļš neradīja radikālas pārmaiņas dzīvē, taču tas mainīja skatu mazās lietās un attieksmē. „Kad tu esi līdz galam tik maziņš un patiess, tad tu saproti, ka tā tava ticība atspoguļojas visvienkāršākajās lietās, vai tu atļausi kādam ielīst rindā tev priekšā uz tualeti, kaut gan cik kilometrus tu jau esi gājis un esi gribējis tur nokļūt.” Turklāt viņa gribētu ceļu noiet vēlreiz. Tāpēc viņa mācās spāņu valodu, lai tad, kad ies atkal, varētu tur parunāties ar vietējiem cilvēkiem.