Paņemt mugursomu, sakravāt mantas un aizbraukt. Neņemt līdzi ne radus, ne draugus. Būt kopā ar sevi un savām domām. Daudzi no mums pie sevis noteikti ir iedomājušies, ka kādreiz tā varētu izdarīt. Un kāpēc tad ilgāk gaidīt? Ir tik daudz iedvesmojošu piemēru un cilvēku, kuru stāstos klausoties, atliek vien ieplest acis un domāt: „Ja viņi var, tad es arī varu!” Ceļot vienatnē ir gana izaicinoši, taču arī interesanti.
Saņemties un doties
Vita Vītola-Lapiņa studē biznesa menedžmentu Ventspils augstskolā, nu jau doktorantūrā. Viņai ir daudz interesantu piedzīvojumu stāstu par ceļošanu vienatnē. „Viena pati sāku ceļot augstskolas laikā – esmu vairākas reizes ar stopiem izbraukājusi Eiropu, arī paceļojusi pa Maroku. Pēdējos gados arvien biežāk, braucot komandējumos, izmantoju iespēju tos apvienot ar vandīšanos vienatnē pa dažādām Eiropas valstīm,” stāsta Vita. „Pirms pāris gadiem izbraucu ar moci cauri Vjetnamai.”
„Nekad nebiju ceļošanu vienatnē uztvērusi kā kaut kādu īpašu ceļojumu formu, līdz brīdim, kad, stāstot par to citiem, saskāros ar mūžīgajiem pretjautājumiem – „Kā? Viena? Un bail nebija?”,” savu pārsteigumu atklāj Vita.
Kā viņa nokļuva uz moča Vjetnamā? Pavisam vienkārši: „Internetā uzdūros stāstam no kādas motociklistu brālības Latvijā, kas bija sešatā aizbraukuši uz Vjetnamu, nopirkuši močus un izbraukājuši kalnus. Es pasēdēju, padomāju un sapratu – ja tādi vīri to var izdarīt, kāpēc lai es nevarētu!”
Daudzas pirmās reizes
„Ceļojumā tu esi izrauts no savas ierastās vides, iespējams, arī no saviem rāmjiem, tāpēc uzdrīksties vairāk. Ļoti daudz ko ceļojumos daru pirmo reizi, ļoti daudz ko – arī pēdējo. Tā pati moča braukšana Vjetnamā – pirms tam nebiju braukusi ar moci,” atzīstas piedzīvojumu meklētāja Vita. „Esmu nogaršojusi vēl pukstošu čūskas sirdi un citus mošķus. Otru reizi to noteikti neatkārtotu.”
Daudz kas šādos ceļojumos sākas ar uzdrīkstēšanos. Vita atceras gadījumu, kad, stopējot Francijas Rivjērā, nolēkusi Vidusjūrā no desmit metru augstuma, jo tajā brīdī viņu iedrošinājuši bērni, kas to darīja pilnīgi bezbailīgi, kaut gan apakšā bija ļoti akmeņains. „Tas nekas, ka vēlāk ilgu laiku kājas un dibens bijis vienos zilumos, jo biju nepareizi piezemējusies. Bez vajadzības es to vairs neatkārtotu, bet tajā izšķirošajā mirklī bija ļoti svarīgi pārvarēt sevi un to izdarīt,” stāsta jauniete.
Viss izklausās ļoti aizraujoši un skaisti, bet neiztikt arī bez baiļu un šaubu mirkļiem, jo visi esam cilvēki. Arī Vitai ir bijis bail: „Kad nekurienes vidū salūzt mocis un 20 km nobraucienā lejup no kalna sākas tāds lietus gāziens, ka bremzes atsakās funkcionēt – tur taču traks var palikt! Un ko darīt? Saņemties, jo neviens tavā vietā tavas problēmas neatrisinās. Jāprot tikt galā ar pilnīgi neparedzētām situācijām, kurās nekad iepriekš neesi bijis.”
Spontānās idejas – tās labākās
„Savam braucienam pa Vjetnamu izplānoju tikai to, ka nopirku lidmašīnas biļeti turp un atpakaļ, un rezervēju viesnīcu pirmajai naktij, jo ielidoju vēlā vakarā. Noskatījos dažas dokumentālās filmas par Vjetnamu un nopirku lielu mugursomu. Pārējo es domāju, ka izdomāšu pa ceļam, un vairāk vai mazāk, tā arī sanāca. Lidostā sēdēju un palasīju padomus, kā neļaut sevi apčakarēt Āzijā,” savu ceļojuma plānošanas stratēģiju atklāj Vita.
Arī Zanei Skujiņai patīk spontānas idejas un neplānoti ceļojumi. Ikdienā jauniete strādā Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļā, Latvijas Paralimpiskajā komitejā, darbojas radio NABA, arī studē maģistros Rīgas Stradiņa universitātē. Šķiet pilnīgi neiespējami, taču viņai vēl ir arī brīvais laiks, kurā Zane dzied korī „Aura” un ceļo.
„Ceļošana ir atkarību izraisoša – ja tu vienreiz pamēģini, tad katru reizi meklēsi jaunas vietas, ko apskatīt,” saka Zane.
Vita piebilst, ka „ceļošana vienatnē tev dod iespējas ļaut visam notikt pašplūsmā. Piemēram, kādā vakarā satiec citu ceļotāju pāri no svešas valsts, kas piedāvā doties tiem līdzi uz pavisam pretēju pusi nekā biji plānojis. Tu vari izmainīt savus plānus minūtes laikā. Šeit slēpjas „ļaušanās mirklim” burvība.”
Laiks pašam ar sevi
Ceļošana daudziem ir sava veida terapija, kad ir laiks padomāt par savu dzīvi, izdarītajām izvēlēm un turpmākajiem nākotnes mērķiem. Vieni labāk spēj atpūsties draugu kompānijā, bet citiem labpatīk būt tikai ar sevi. Kā saka Vita: „Ja tev nav interesanti pašam ar sevi, tad kā tu vari būt interesants apkārtējiem.”
Ceļošanai vienatnē ir daudz plusu. „Tev nav jārespektē ceļabiedra viedoklis, tu vari pats izlemt cikos, kad, kurp doties, ko un kur ēst, darīt, atpūsties, nakšņot. Tu esi noteicējs pats sev. Tu plāno savu laiku patstāvīgi – vari domas mainīt cik bieži vien vēlies un neviens tevi nenosodīs. Arī nejaušos un īslaicīgos ceļabiedrus, ja tādi gadās, vari mainīt, kad vēlies,” labās lietas uzskaita ceļotāja Zane.
Nekur neiztikt arī bez ēnas pusēm. „Biežāk var uznākt vientulība, nomāktība un blakus nebūs tuva drauga, kas palīdzētu savākties. Manuprāt, ir emocionāli grūtāk ceļot vienam nekā ar draugiem. No tīri praktiskas puses, vienatnē ir grūtāk pieskatīt savas mantas,” pieredzē dalās Zane. „Taču nav jāieciklējas uz negatīvajām lietām, bet jādomā par pozitīvajām, jo to vienmēr ir vairāk un par tām domāt ir labāk.”
Neņemt liekas mantas
„Pirms došanās ceļā ir jānovērtē savs fiziskais un garīgais stāvoklis, jāpajautā sev – vai esmu tam gatavs? Tad var sākt domāt par piemērotāko galamērķi. Ceļošanas iesācējam es ieteiktu sākt ar kaut ko tuvu un īslaicīgu, pārbaudīt vai tas ir piemērots tev vai nē. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš grib mācīties peldēt seklajā baseinā vai ielēkt no laivas jūras vidū un ķepuroties pats. Mēs katrs sevi pazīstam vislabāk un zinām, uz ko esam vai neesam spējīgi. Nākamais solis būtu nopirkt biļetes. Tad jau atkāpšanās un aizbildinājumu meklēšanas ceļš būtu nogriezts,” padomus jaunajiem ceļotājiem dod Vita.
Arī Zanei ir pāris praktisku padomu: „Ja grasies doties ceļojumā viens pats, kārtīgi pārdomā savas mugursomas saturu. Liela nozīme ir apaviem, tiem vienmēr ir jābūt ērtiem. Neņem līdzi liekas mantas un drēbes, kas nav universālas. Nekad neaizmirsti, ka tev visa iedzīve būs jānes līdzi pašam. Šādā ceļojumā nāksies domāt pašam ar savu galvu un paļauties varēsi tikai uz sevi. Esi gatavs jebkam!”
