Jānis un Elīna Lubgani drīz būs trīsdesmitgadnieki. Viņi ir arhitekti. “Mums ir ļoti darbīga ikdiena. Elīna ar Orestu nosacīti dzīvo mājās, strādā uz vietas,” stāsta Jānis. To arī var redzēt – viņu darbistabā ir divi lieli datora monitori un kaudze ar dokumentiem. Jānis un Elīna dzīvo “Veltiņos” – lauku mājā Siguldas novada Allažu pagastā. Daudziem šī vieta noteikti šķistu nekuriene, bet šejieniešiem te notiek darbīga dzīve.
Bez pasūtījumiem arhitektūrā ir vēl kas cits, kas aizņem viņu laiku. Elīna kopā ar Jāni gatavo šūpuļus mazuļiem. Ligzdiņu, kur guldīt un iemidzināt savu mazo “putnēnu”, kad tas izšķīlies un vairs nevar čučēt mammas azotē. “Šūpuļa projektu varētu uzskatīt par… nezinu… hobiju, izklaidi,” saka Elīna. Jānis smejot piebilst: “Visa brīvā laika aizņēmējs. Tas ir šūpulis!”
Ideja par bērna šūpuļa izgatavošanu sakrīt ar laiku, kad Elīna gaidīja Orestu. Pirmais šūpulis tapa dažus mēnešus pirms Orests piedzima. Tagad Lubganu dēliņam ir mazliet pāri gadam. “Man liekas, ka divus mēnešus pirms tam bija ideja. Diezgan ātri tas notika. Tad, kad Orests atbrauca mājās, šūpulis viņu jau gaidīja pilnā gatavībā,” atceras Jānis. Tas bija ar mīlestību gatavots šūpulis viņu bērnam bez jebkādām idejām par plašāku ražošanu. Vecāki ir pārliecināti – ja nebūtu Oresta, diez vai viņi iedomātos kaut ko tādu radīt. Dēls ir viņu motivācija.
“Tad, kad tu nonāc pie tās reālās problēmas, tikai tādā brīdī var dzimt kaut kādas tādas idejas. Jo izdomāt – es tagad taisīšu kaut kādu bērnu preci, nemaz nezinot, kā tas vispār notiek… T
u neesi to izdzīvojis, tu neko nezini,” saka Jānis. “Es pat nezināju, cik liels ir zīdainis. Es saņēmu pirmās drēbītes un tad sapratu – okei, viņš būs šitik liels,” Elīna rāda iedomāto bērna izmēru un smejas. Jānis piebilst: “Tu jau nezināji, kā viņu tur šūpināt. Un tad, kad tu uzzini, tu savas zināšanas liec iekšā tajā produktā.” Elīna ar Jāni īpašu vērību pievērsuši šūpuļa kustībai. “Mēs sapratām, kas ir tā kustība, kas bērnu nomierina. Tā šūpināšana augšup, lejup,” skaidro Elīna.
Kā iegūt ideālo kustību
Jānis šūpuļa tapšanas procesā ir atbildīgs par koka detaļām un šūpuļa konstrukciju. Viņi atklāj, ka ideālais konstrukcijas variants vēl tikai top. Viss ir procesā. “Sākumā Orestam bija karināmais variants. Cilvēki teica – es gribu tādu, bet es nevaru taisīt caurumu griestos. Īrētos dzīvokļos cilvēki nedrīkst to darīt,” stāsts Elīna. Lai nebūtu jātaisa caurumi griestos un šūpulis būtu vieglāk pārvietojams, viņi izdomāja citu variantu. “Nonācām līdz tam, ka tas ir uz kājām. Vienīgais, ko tev vajag – grīda, kur to nolikt. Tas atvieglo ļoti daudzas problēmas,” skaidro Jānis.
Vēl notiek aprēķini un izmēģinājumi, lai šūpulis, kas ir uz kājām, iegūtu savu ideālo kustību. Šobrīd tas vēl nav līdz galam atrisināts. Jāsēž un jārēķina, kā viņi paši saka. Arī Jāņa brālis Lauris viņiem ir palīdzējis ar aprēķiniem. Bet par reālo procesu Jānis saka šādi: “Sveram katru detaļu, lai saprastu, cik tad kopā mums tas svērs. Tad mēs izanalizējam, cik bērns sver no piedzimšanas līdz noteiktam vecumam pa mēnešiem. Ar Oresta palīdzību tas viss tiek kaut kā rēķināts un darīts.”
Šūpulis ir roku darbs. Izlaists caur visu tā radītāju rokām. Elīna un Jānis šūpuļa gatavošanā iesaistījuši arī Elīnas mammu Māru Skujiņu. Viņa uzņēmusies pīšanas daļu. Šūpuļa koka konstrukciju apņem baltu auklu mezglojums. Tas veido nelielu rombiņu rakstu, kas sākas no šūpuļa rāmja augšas un beidzas līdz ar pamatni. No pamatnes līdz grīdai karājas vieglas auklu skariņas. Māra stāsta, ka skolas laikā mājturības stundās viņai esot bijis jāmezglo, nu šīs zināšanas vajadzēja atsvaidzināt un likt lietā. “Tam pirmajam Orestiņa šūpulim laiks pagāja ļoti daudz. Kādu nedēļu vai divas sēdēju, lai vispār izdomātu, kā es to dabūšu gatavu. Sākumā es tikai ar dažām auklām mezglojos un skatījos, cik tad vajag tā materiāla. Tam šūpulim jau vajadzēja 112 auklas un, ja es sagrieztu visas drusku par īsu, tad būtu traki! Rēķināju un domāju, skatīju visādas bildes un pamācības, ko tik visu nē,” atceras Elīnas mamma.
Šobrīd, lai apdarinātu vienu šūpuli, nepieciešams mazāks laiks. “Ja tā riktīgi strādā, tad vismaz divas dienas aiziet tai pīšanai vien. Es dažreiz paņemu brīvdienu un tad piektdien, sestdien, svētdien pinu, lai var paspēt,” stāsta Māra. Vēl viņu komandā ir šuvējs, kas darina šūpuļa matraci. Tas gan ir ārpakalpojums. Pārējo visu viņi izdara savām rokām.
Bizness sākuma stadijā
Sākumā Elīnai ar Jāni ideja par biznesu nemaz nebija. “Vispirms tapa produkts un pēc tam no tām atsauksmēm mēs sākām domāt, ka varētu kaut kas sanākt. Interesējas daudzi. Ir daudzas pozitīvas atsauksmes. Bet pasūtījumu apjoms.. pie tā vēl jāstrādā. Pāris ir bijuši,” atklāj Elīna. Pagaidām viņu bizness ir tikai sākuma stadijā. Kā viņi paši saka, notiek “taustīšanās”. To noteikti nevar saukt par biznesu ar kārtīgu peļņu. Pagaidām ir tikai izdevumi.
Taču par vienu no šūpuļa projekta atspēriena punktiem var uzskatīt piedalīšanos Siguldas novada konkursā “Māmiņa. Siguldiete. Uzņēmēja”, kur Elīna ieguva 2000 eiro finansējumu biznesa idejas realizācijai. Siguldas novada Uzņēmējdarbības atbalsta punkta vadītāja Ina Stupele stāsta, kāpēc šūpuļa projekts konkursā tika atzinīgi novērtēts: “Šis projekts noteikti izceļas ar to, ka līdz šim laikam tāda izteikta ražošana mums nav bijusi.” Pašvaldība Elīnu uzrunājusi arī ar iespēju iesaistīties preču zīmes “Radīts Siguldā” izmantošanā. Pašvaldība vēlas parādīt un izcelt, ka novadā top ne tikai mazās lietas, bet, piemēram, kā konkrētajā gadījumā – arī mēbeles. Turklāt Uzņēmējdarbības atbalsta punkta vadītāja piebilst, “idejā kā tādā mēs saskatījām eksporta potenciālu un arī sava veida inovāciju.”
Arī Elīna ar Jāni atzīst, ka gribētu šūpuļus vairāk sūtīt uz ārzemēm, jo tur varētu būt īstā mērķauditorija. Jau šobrīd viens šūpulis savu “ceļu meklē” uz Šveici, bet viens – uz Parīzi. Savukārt vēl kāds šūpulis savu ģimeni un auklējamo mazuli atradis tepat Latvijā. Tas nonācis Madaras un Mārtiņa ģimenē, kas ir Elīnas un Jāņa draugi. Madara saka, ka šūpulis ir gan praktisks bērnam, gan dizainiski skaists – visur iederoties. Bērns tajā guļot labi. “Kas gan var būt labāks par tādu jauku un skaistu šūpuli jaundzimušam bērniņam. Ļoti labs skaistuma elements, kur guldīt savu mazuli,” norāda Madara.
Domā kā arhitekti
Vēl viens atspēriena punkts ir iestāšanās Siguldas biznesa inkubatorā. Tā vadītāja Gundega Vanaga-Janberga priecājas, ka Elīna ar Jāni meklē palīdzību. “Tas īstenībā ir viens no priekšnoteikumiem, lai kustētos un attīstītos, jo tie, kas pasaka – mans produkts ir izcils, man neko nevajag vairāk un tie pircēji paši nesaprot, ko viņiem vajag – tie nav veiksminieki. Šis gadījums ir tas, kur Elīna un viņas draugs – viņi skatās un kopā kā komanda darbojas. Un viņi vēl ir arhitekti, šī te dizainiskā elegance ir iekšā it visā, ko viņi dara. Tas ir viņu bonuss un priekšrocība,” domā Gundega.
Arī Elīna atklāj savu domu gājienu: “Mēs esam arhitekti, mums ir svarīgi, kā tā māja izskatās. Šūpulim ir jābūt funkcionālam, lai tas kalpotu bērnam, bet, lai vecākiem būtu prieks – tas varētu arī labi izskatīties.” Viņi ir meklējumos, lai saprastu, kā viņu gadījumā rīkoties. Tas viss viņiem ir jauns. Taču idejas viņiem ir. “Man liekas, tai biznesā svarīgs ir stāsts par to produktu. Piemēram, kā tas tapis. Tu cilvēku ievelc savā vidē, izstāsti, kāpēc produkts vispār ir radies. Un tikai pēc tam tas pats produkts kā tāds,” stāsta Elīna. “Mums liekas, ka labi strādā tas, ka nevis tu ej un saki “nopērc, nopērc, nopērc”, bet viņš nāk pie mums un saka “pārdod, pārdod, pārdod”! Tu neej un neuzbāzies. Bet varbūt tas ir tas latviešu temperaments – ka mums gribas otrādāk, lai pie mums nāk.”
Šūpulis ir saņēmis arī žurnāla Deko atzinību. Elīna ieguvusi Grand Prix balvu Deko rīkotā dizaina risinājuma konkursā.
Elīnas draudzenei Madarai gan ir ieteikums, kas, viņasprāt, ir apspriešanas vērts. “Es domāju no funkcionālās puses par tiem caurumiņiem, kas ir starp mezgliņiem. Vai bērns, kad viņš paliek lielāks, sāk jau mantas aiztikt un velties, tajās šūpulīša starpiņās nevar ielikt to savu rociņu un savainot? Varbūt tajā zonā, kur viņš veļas un kur viņš tiek klāt – ciešāku pinumu. Bet varbūt tur arī nekas slikts nevar notikt,” aizdomājas Madara. Arī Gundega no biznesa inkubatora norāda, ka Elīnai ar Jāni darbs vēl priekšā. “Viņiem noteikti vēl būs jāpiestrādā pie sertifikācijas, jo, tā kā tas ir mazam bērnam, tur vēl ir ļoti daudz darbiņa. Ir daudzas nianses, kas maziem bērniem ir būtiskas. Tas process viņiem būs jāiziet,” saka Gundega.
Jānis un Elīna zina, ka darbs vēl priekšā. Paši apgalvo, ka ideālais variants vēl nav sasniegts. Zina, ka vēl būs jāstrādā. Bet spars viņiem ir. “Es esmu iemācījusies, ka visam nevajag būt līdz galam labi, un nevajag arī kautrēties no tā, ka nav līdz galam labi, ir vienkārši jārāda, kas ir. Mēs jau redzam tās kļūdas,” norāda Elīna.
