Šujmašīnai līdzīgā skaņa, grifelei mehāniski caurdurot papīru. Tikai saklausīt, sataustīt, sajust – redzes maņa šeit ir „atslēgta”. Izvēlēties krāsas, balstoties izjūtās un intuīcijā – nekad nezini, kāds būs gala rezultāts. Aptuveni šādi notika sociālā uzņēmuma BlindArt un Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas rīkotā taktilās gleznošanas darbnīca, kurā neredzīgo lomā iejutās redzīgie.
Sociālā uzņēmējdarbība ir uzņēmējdarbības veids, kas paredz preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu ar mērķi risināt kādu sociālu problēmu vai radīt labumu sabiedrībai, peļņas gūšanu neuzstādot kā uzņēmuma galveno prioritāti. Ar šādu uzņēmumu apvienošanu Latvijā nodarbojas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija, kuras vadītāja ir Madara Ūlande. „Asociācija ir dibināta 2015. gadā, sanākot kopā tādiem sociālās uzņēmējdarbības „celmlaužiem” un atbalstītājiem kā Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS, labdarības veikalu tīkls Otrā elpa, Latvijas Samariešu apvienība, sabiedriskās politikas centrs Providus un sociālās uzņēmējdarbības akselerators New Door,” saka M. Ūlande.
Viens no sociālās uzņēmējdarbības veiksmes stāstiem ir arī uzņēmums BlindArt. „Nu jau 11 gadus mēs iesaistām radošās aktivitātēs cilvēkus ar nopietniem redzes traucējumiem,” stāsta dibinātājs un direktors Andrs Hermanis. „Sākām darboties vēl pirms bija izdots likums par sociālo uzņēmējdarbību. Veiksmīgi piedalāmies dažādos projektos, radošajās darbnīcās, izstādēs, ir radīti porcelāna šķīvji, bērnu grāmatiņas, gleznas, interjera priekšmeti un citi aksesuāri.”
Taktilā gleznošana ir neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem piemērots gleznošanas veids, kas ļauj radoši izpausties. Šajā tehnikā no sākuma ir nepieciešams izdurt papīrā caurumus, izmantojot grifeli, lai atzīmētu vēlamā objekta kontūras, kuras vēlāk tiek izkrāsotas. Visiem radošās darbnīcas dalībniekiem tika dota iespēja izmēģināt šo tehniku pašiem. Arī es paņēmu acu apsēju un nokļuvu tumsas pasaulē, lai radītu ko krāsainu, neko neredzot.
Brīdī, kad uzliec acu apsēju, tu nokļūsti citā pasaulē. Pasaulē, kurā nedarbojas līdz šim zināmie noteikumi. Tie atkāpjas un vietā nāk citi – saasinās dzirde, rokas sāk taustīties apkārt, arī deguns spēcīgāk saož krāsu smaržu. Visi pie galda sēdošie tagad ir vienlīdzīgā pozīcijā. Neredzīgais puisis Deniss, mūsu šīsdienas skolotājs, laipnā balsī sāk skaidrot, kā notiks nodarbība. Viņa palīdze izdala visiem mīkstu paliknīti, krāsainas kartona lapas un grifeles. Tad tiek skaļi saukti trafareti, kas ir piedāvājumā. Daudzreiz izskan „kaķis”, „zirgs”, „ezis”, no kuriem ikviens var izvēlēties sev tīkamāko, līdz katrs ir ticis pie sava objekta. Tad Deniss dodas palīdzēt mums pieskočot trafaretu pie lapas, lai tas nenobīdās, kamēr durstām caurumus. Viņš viegli pieskaras manam plecam, lai dotu ziņu, ka ir atnācis un gatavs palīdzēt. Viegls pieskāriens rokai ir zīme no redzīgajiem palīgiem, ka viņš ir atnācis, uzrunā tieši tevi, nevis tavu blakussēdētāju. Pasaulē, kurā acu gaisma ir liegta, daudz lielāku nozīmi iegūst pieskārieni.
„Kad būsiet izdūruši caurumus savam zīmējumam, neaizmirstiet, ka lapa ir jāgriež otrādi un jūsu zīmējums būs spoguļattēlā,” brīdina Deniss. Šeit liela nozīme ir koncentrēšanās spējām un iztēlei, jo ir jāsaprot, kā izskatās tavs zīmējums spoguļattēlā, lai pareizi atzīmētu, kur zirgam ir galva un kur – aste. To visu ir iespējams saprast, ar pirkstu galiem velkot pa papīru un sekojot izdurto caurumiņu rindām. Esmu izvēlējusies tulpes trafaretu, tāpēc par galvas sajaukšanu ar asti nav jābaidās.
Kad zīmējuma kontūras ir izpunktotas, var griest lapu otrādi un ķerties klāt krāsošanai. Šajā brīdī iestājās neliels apjukums, jo bija jāsatausta, kur palicis mans zīmējums, jāatrod visas līnijas, jāsaprot, kur ir tulpes lapas, kāts un zieds. Lai tiktu pie krāsainajiem krītiņiem, ir jāsauc kāds redzīgais palīgs, lai iedod to, ko tu viņam palūdz. Šajā brīdī ir jāuzticas, ka viņš tev ir atnesis to krāsu, kuru tu gribēji, nevis kādu citu. Mana blakussēdētāja zīmēja ezi ar pirkstiņkrāsām. Lai iegaumētu, kāda krāsa ir kurā trauciņā, redzīgais palīgs viņai nosauca krāsu secību un lika atkārtot šo pantiņu, lai pārliecinātos, ka viņa to atceras.
Izkrāsot zīmējumu ir visatbildīgākais darbs, jo viegli var apjukt, krāsojot lielus laukumus. Ar kreisās rokas pirkstiem jāseko līdzi kontūrām, bet ar labo uzmanīgi jākrāso. „Dažkārt izdodas uzzīmēt pavisam ko citu, nekā bija sākotnēji plānots, tāpēc neredzīgo zīmējumi ir tik unikāli,” komentē Denisa skolotāja, kas arī ir klāt, lai palīdzētu darboties.
Kad visi ir pabeiguši savus zīmējumus, var noņemt acu apsēju un paskatīties, kas ir sanācis. Es pat nebiju gaidījusi, ka tulpe iznāks tik kārtīga, tikai kadrējums lapā nav pa vidu, bet labajā malā. Darbnīcas dalībniekiem bija iznākuši ļoti krāsaini un radoši zīmējumi. Daudzi bija veidojuši savus darbus arī bez trafaretiem, balstoties vien uz savu iztēli. Kamēr mēs veidojām savus pirmos darbus, arī Denisam tika dots uzdevums – izpunktēt suni un cilvēku bez trafaretiem, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja.
„Viss sanāk uz iztēli, uz sajūtām balstīts un dabīgs,” īpašo neredzīgo mākslas burvību atklāj Andrs. Darbnīcas dalībnieku priekšrocības ir tādas, ka mēs esam redzējuši dažādas lietas un krāsas, un varam to iztēloties, ņemot vērā savu pieredzi. Tiem, kas ir neredzīgi kopš dzimšanas, šādas privilēģijas nav, tāpēc viņu zīmējumi sanāk pilnīgi unikāli un balstās vien viņu izpratnē pēc dzirdētā un sajustā. Zīmēt ar aizvērtām acīm man bija diezgan grūti un es tiešām apbrīnoju cilvēkus, kam šāda dzīve ir ikdiena.
