Mazliet iepuvusi kāpostgalva, kartupeļu maiss un sarkanā paprika pusdienu galdam. Triju veidu tortes un zemeņu-banānu smūtijs saldajā. Tas viss nācis no atkritumu konteineriem, nevis veikalu plauktiem. Šāda veida ēšana ir neliela daļa no komūnas D27 biedru ikdienas izvēlēm, dzīvojot ne tā, kā lielākai daļai rīdzinieku ierasts.
Jūgendstila ēkas, sakopta vide un tūristu grupas uz restorānu terasēm – tā ir galvaspilsētas klusā centra vizītkarte. Taču ēka Dzirnavu ielā 27 ne tuvu nav līdzīga pārējām. Žogs, kuru rotā krāsaini karodziņi un restēs iepinies sapņu ķērājs, pavēris vārtus uz citu pasauli. Aiz tā trīs interesanti ģērbtas meitenes rok zemi un sarunājas angļu mēlē. Arī vairākus metrus tālāk redzams, ka mājas sētā rosās apmēram desmit cilvēki. Daži rušinās dobēs, citi stāda kokus vai cenšas atdalīt zaļo zonu no ceļa, kas ved uz māju.
Šāda rosība mājā, kura šodien pazīstama kā D27, notiek jau gandrīz gadu. Pamestā ēka atguvusi otro elpu, sevī izmitinot aptuveni 20 cilvēkus, kuri pieskaita sevi šai komūnai. Virtuvē sastaptā Selga vāra vegānisku alternatīvu gaļas mērcei un stāsta, ka šeit lielākoties dzīvo mākslinieciskas dabas cilvēki, kuriem pilnai laimei neesot vajadzīgs daudz. Man tiek uzticēta zemesriekstu sasmalcināšana, par vienīgo palīgrīku izmantojot uz palodzes atrastu akmeni. Kamēr es cīnos ar riekstiem, viņa turpina: “Mēs, D27 iemītnieki, uztaisām kopīgas vakariņas, ja aizejam veiksmīgā dumpster daivā (latviski – ienirstam atkritumos). Tas ir uz katra paša atbildību, ka ēdam vecu ēdienu, bet parasti tas ēdiens ir tikai nedaudz bojāts, un to var izgriezt.”
Garām virtuvei aiziet kāda sieviete, vēl pēc kāda brīža – vīrietis ar bērnu. Neviens no viņiem šeit nedzīvo, taču Selga saka, ka gandrīz katru dienu mājā sastop kādu svešinieku. Tas tāpēc, ka ēka gaida ikvienu mākslas interesentu, jo tās otrajā stāvā ir publiski pieejama izstāžu zāle “room 9”. Zāles saturs regulāri tiek mainīts, pielāgojoties dažādas mākslas cienītājiem.
D27 biedri savās mājās izveidojuši bezmaksas veikalu. Tur ikviens var atstāt sev nevajadzīgās lietas vai arī paņemt kāda cita atstātos dārgumos. Mājas pirmajā stāvā atrodas drēbes un citas lietas, kas lietū var sabojāties, taču no piemājas šķūnīša ikviens var paņemt traukus, puķu podus un dažādas lietas, kuru uzskaitījumam būtu nepieciešama visa diena.
Iestājoties siltajam laikam, D27 pagalmā dzirdama mūzika un cilvēku čalas. Šeit notiek Free Riga rīkoti koncerti. Kamēr pasākumu sezona vēl nav atklāta, mājas iemītnieki apkopj savas puķu un dārzeņu dobes. Viņi paši tās ir izveidojuši nesen rīkotajā D27 talkā, kurā palīdzīgu roku varēja sniegt ikviens. Mārtiņš, kas D27 ir biežs viesis, apgalvo, ka pašu audzētai pārtikai ir autentiskāka garša nekā importētajiem dārzeņiem, kā arī tas ļaujot dzīvot neatkarībā no apkārt esošās komerciālās pasaules. “Negribas būt atkarīgam no jebkāda veida komerciālajiem projektiem. Negribas būt atkarīgam no cipariem un būt kā kāmim ratā, domājot par to, ka jāstrādā, lai nopirktu ēst,” atzīst Mārtiņš.
Pavasara saulītē D27 liekas kā apslēpta paradīze, kur paglābties no ikdienas rūpēm. Ziemā gan esot grūtāk, jo mājā neesot apkures. Monta, kas D27 ievācās pirms dažiem mēnešiem, stāsta, ka ziemās ūdens varot nebūt pat vairākas dienas, jo trubas, kas piegādā ūdeni no blakus esošā bērnudārza, mēdzot aizsalt.
Pametu D27 teritoriju ar bezmaksas veikalā atrastu puķu podu, kurā jau iedzīvojies Montas dāvināts pipara stādiņš. Aiz žoga paliek Rīgas klusā centra pasaule, kur zālē izgūlušies cilvēki, sarunas, smiekli un sētā degošs ugunskurs.
