“Drīz būs ziema, tad darāmā būs mazāk,” saka viens no aktīvākajiem brīvprātīgajiem Jānis Ābols. Varbūt skrējēji viņu atpazīs pēc uzmundrinošajiem saucieniem, šķērsojot finiša līniju, bet pasākumu rīkotāji – pēc lielās atbildības sajūtas pret sev uzticēto darbu. Brīvprātīgojot savākts tik daudz pasākumu “trofeju”, ka Jānis spriež, vai ar iegūtajiem krekliem neizveidot dzīvoklī tādu kā muzeju.
Spriežot pēc tavām aktivitātēm sociālajā tīklā Facebook, škiet, ka tu visu laiku kaut kur piedalies un kaut ko dari – tu vispār atpūties?
Nav jau tik traki. Es brīvprātīgojot atpūšos.
Kad tu sāki veikt brīvprātīgo darbu?
Es atnācu no Madonas uz Rīgu aptuveni 2006., 2007. gadā, jo vajadzēja strādāt, pelnīt naudu pašam. Pirms tam, kad vēl nebiju atbraucis uz Rīgu, strādāju pie zemniekiem – baroju un slaucu gotiņas, baroju cūciņas – visus lauku darbus darīju. Pašam arī bija lauku māja. Bet es gribēju nopelnīt vairāk naudiņas. Un tad es izdomāju, ka pietiek laukos, jābrauc uz Rīgu, jāsāk dzīvot patstāvīgi.
Daži cilvēki, kas atbrauc dzīvot uz Rīgu, saka, ka viņiem pietrūkst dabas un miera – tev tā nav?
Nē, miers jau man ir. Tas viss iegūstams man pie mājām – Biķernieku mežs, Mežaparks – svaigs gaiss vienmēr ir dabūjams. Tad, kad dzīvoju Purvciemā, tad gan izvēles nebija. Bet tagad… es pat sāku skriet.
Kas ir pirmais brīvprātīgais darbs, kurā tu piedalījies?
Pirmais bija [Nordea] Rīgas maratons. Jā, tā sanāk, jo pirmais krekliņš no brīvprātīgā darba, kas man ir, ir no 2008. gada.
Sākumā sanāca tā, ka sāku strādāt. Savas stundas nostrādāju, atnācu mājās un sapratu, ka nav ko darīt. Tad paņēmu otru darbu. Pa dienu strādāju Latvijas Balzamā, pa nakti – Dienā. Bet tad nāca krīzes laiki un nācās izšķirties, kur palikt – paliku Balzamā. Nedēļas nogales atkal bija brīvas, nebija ko darīt. Tad sāku vairāk datoru lietot, sāku vairāk ar to strādāt, skatos, ka draugu vidū sāk vairāk parādīties tādi brīvprātīgie darbi un pasākumi, kur meklē palīgus. Ar to arī tas aizgāja – āķis bija lūpā. Un joprojām tas tur ir, nezin tikai, cik ilgi būs. Gadās jau arī tā, ka kaut kur netiek, bet neko darīt. Dažreiz pat ir divi pasākumi vienā dienā, bet tas ir vasarā, kad ir aktīvākais brīvprātīgā darba periods.
Ko tu gūsti no brīvprātīgā darba?
Enerģiju – visu to labāko, visai nedēļai. Tie smaidi un labie vārdi, kas tiek saņemti – man līdz nākamajam pasākumam parasti pietiek. Ja enerģijas ir ļoti daudz – eju skriet, tur es iztērēju uzņemto enerģiju.
Ko tev ir devis tituls Gada brīvprātīgais 2014?
Neko jau pārāk nedeva. Man jau tikai tas nosaukums un nozīmīte. Pastiprināta uzmanība no medijiem bija divu mēnešu ietvarā – avīze Diena, radio studija. Un viss. Es pēc tam nevienu interviju tā arī nedzirdēju, tikai Dienā lasīju. To es speciāli saglabāju.
Cik tev tagad ir kreklu no brīvprātīgā darba? Intervijai par Gada brīvprātīgo 2014. gada sākumā tu teici, ka tad tev ir 120 krekli.
Pagājušā gada decembrī es saskaitīju, ka ir 270. Uz šā gada beigām es ceru, ka būs 300. Bet es neko ar viņiem nedaru. Vienā vasaras mēnesī katru dienu ar citu kreklu gāju uz darbu. Pārsvarā tie tur stāv kaudzē. Jā, varbūt ir kāds patriotiskais krekls, kuru uzvelku un skrienu kādu skrējienu, bet reti tā sanāk. Nu kur es iešu ar tādu kreklu? Lai stāv.
Kāpēc tu ieteiktu citiem iesaistīties brīvprātīgajā darbā?
Nu nezinu, vai ieteiktu… Lai jau pamēģina, nav jau tā, ka var pateikt – ir vai nav vērts. Ir tādi, kas atnāk vienu reizi un saprot, ka tas nav priekš viņiem un otrreiz nenāk. Viņiem varbūt nepatīk.
Kāpēc tev patīk?
Es nezinu, kaut kā iegājies. Es jau smejos, ka drīz būs jāmet nost tas viss, cik tad var. Vēl pāris gadus varētu, un tad viss. Tad es atsākšu savu veco hobiju – braukāšu ar riteni.
Kā tu domā, kur ir labāk strādāt brīvprātīgo darbu – kādā pasākumā vai izvest pastaigā patversmes suņus?
Es tikai vienreiz biju mežā pastaigāt ar suni. Tas bija ļoti sen, Juglas patversmē, pavasarī. No sākuma kaut ko pastrādājām, pēc tam deva suņus izvest pastaigā. Tā bija vienīgā reize. Tagad nesanāk vairāk. Tur jābūt konkrētajā dienā, jāizved tas suns ārā, es nevaru to savienot. Tu nevari jebkurā brīdī atbraukt un izvest suni pastaigā. Tur ir savādāki noteikumi.
Vai piedaloties vienā un tajā pašā pasākumā vairākus gadus pēc kārtas tev ir kāda konkrēta vieta, kurā visu laiku piesakies vai arī tās maini?
Nu, konkrēts punkts ir – finiša zona. Es cenšos vienā un tajā pašā vietā stāvēt, pirmajā koridorā, jo no turienes izskries pirmie skrējēji. Bet pēc tam jau automātiski aiziet tā, ka vajag arī citur palīdzēt. Nav tā, ka visu laiku stāvi vienā vietā, jo to cilvēku ir daudz un var arī ko citu padarīt. Vieni saka, ka esmu dulls un traks, bet man tas vēl patīk. Ja man nepatiktu, es neietu.
Kāpēc esi vairāk redzams sporta pasākumos, ne kultūras?
Sporta notiek biežāk, organizatori biežāk mani aicina. Kultūras pasākumiem savukārt ir aspekts, ka ir nepieciešams speciāls apģērbs. Un tad lai katram kultūras pasākumam iegādātos savu apģērbu – tas viss prasa naudu. Tur ir noteikta etiķete, nevari iet botās – jābūt melnām kurpēm, melnām biksēm, baltam kreklam. Es vairāk uz sporta pasākumiem eju, tur nav noteikta etiķete.
Tu bieži publicē bildes ar slavenībām. Tas tev ir moderns autogrāfu vākšanas veids?
Tas ir manai kolekcijai. Es kādreiz, kad nebija ne telefonu, ne Facebook, kad braucu uz koncertiem, ar viņiem fotografējos – aktieri, dziedātāji, ir arī pāris deputāti. Artusa Kaimiņa gan man vēl nav, ar to man vēl nav pagaidām sanācis saskrieties. Bildes krājas kopā ar krekliem, istabā. Es jau sāku domāt, ka varbūt vajag divistabu dzīvokli, lai varētu vienu istabu iekārtot tā kā muzeju.
Vai brīvprātīgo tikai Latvijas mērogā?
Jā, jo man ar valodām nav tā, ka es varētu brīvi komunicēt. Nē, bet vispār es galā tiku, kad Latvijā bija [Pasaules] koru olimpiāde. Biju informācijas centrā, bet es tomēr kaut kā tiku cauri. Es jau nevaru [saprast], kā var iemācīties angļu valodu… vispār neiet galvā. Viens pazīstams draugs teica, ka brīvos vakarus var izmantot, lai mācītos valodas, bet negribu. Negribas man mācīties.
Vai citu zemju apskatīšana tev nemaz nevilina?
Esmu vienreiz bijis Anglijā, četras dienas pie draugiem ciemojos. Un piecas reizes ar kuģi uz Zviedriju aizbraucis esmu. Tas arī viss, man vairāk neko nevajag. Man tepat Latvijā labi. Latvija ir mana zeme, mana valsts, es pats esmu latvietis. Nekur nedotos ārā no manas dzimtenes. Arī ja karš sāktos, cīnītos par savu valsti.
Ko tu ziemā dari?
Ziemā būs citas aktivitātes, kurās piedalīties. Piemēram, Siguldā, kamaniņu čempionātos. Arī slēpošana notiek. Principā viss pašam jāizdomā. Ja kaut ko grib, pats aizsūtu e-pastu. Ir jau negaidītie pasākumi, kas uzrodas.
Kā tu pats sevi raksturotu?
Ietiepīgs kā… (smejas). Pēc horoskopa esmu auns. Auns, ko iedomājas, to arī dabū. Pats savā ādā esmu to izbaudījis pasaules čempionātā basketbolā. Visiem līgumu iedod, es aci pametu, visiem dod apģērbu. Bija bikses, cepurītes, botas un jakas. Līgumu es neizlasīju (nekad to nelasu), bet kolēģes pateica, ka jābūt arī jakai, bet tā bija tikai dažiem čaļiem. Divus vakarus iespītējos, paņēmu futbola jaku un ar to gāju basketbolā. Aiva [brīvprātīgo vadītāja basketbola čempionātā] nāk pie manis uz strīdas – velc to jaku nost, savādāk atņemšu karti un nestrādāsi te vairs. Es saku – dod man jaku. Viņa saka, ka nav nekādas jakas. Man tāds – kā, nav! Es zinu, ka ir! Nu labi, otrā vakarā es arī atnācu. Es viņu tik tālu biju nokaitinājis, ka viņa ar mani vairs nerunāja. Uzrakstīju vēstuli [Latvijas] basketbola federācijai – kāpēc brīvprātīgajiem nedod jakas! Otrā dienā jaku dabūju, viņa uzreiz pajautāja, vai es rakstīju to vēstuli. Es viņai arī atklāti pateicu, ka protams, kurš gan cits. Visu nedēļu gan viņa uz mani bija dusmīga. Bet viss kārtībā, dusmas pārgāja.
Kāds vēl tu esi?
Vēl esmu pieklājīgs, strādīgs. Čakls. Izpalīdzīgs. Viss vienā tādā Jānī.
