Anete Ozoliņa jeb parādimodi internetā ir zināma kā jūtūbere un influencere, viņas gaitām sociālo tīklu platformās seko līdzi vairāk kā 25 tūkstoši cilvēku. Sieviete izceļas ar savu drosmi būt košākai, viņu raksturo pozitīvisms un interese par modi. Tomēr pirms dažiem mēnešiem viņa saviem sekotājiem atklāja, ka viņu ir skārusi depresija.
Kāpēc izlēmi runāt skaļi par savu depresijas stāstu?
Es sapratu, ka ir daudzi cilvēki, kuriem ir grūti, nemaz nesaprot, kas patiesībā ar viņiem notiek un attiecīgi arī nezina, kā rīkoties un pie kā vērsties. Man sākumā arī šķita, ka ārstēt depresiju ir dārgi, nezināju, kā vispār to varētu izdarīt budžeta variantā. Mana māsa gāja pie psihoterapeita, tomēr tas jau arī maksā. Ja katru nedēļu ir jāiet, tad sanāk dārgi. Tai laikā, kad mani skāra depresija, vispār biju bezdarbniece, studēju maģistrantūrā. Es ļoti ilgu laiku par to skaļi nerunāju, taču sapratu, ka pati esmu nonākusi pietiekami labā vietā, lai varētu sākt runāt. Tā ir tāda informācija, ka nezinu, ko varu sagaidīt atpakaļ no manas auditorijas, īpaši, ja pats ir jūtīgs un nav pietiekami spēcīgs. Es patiesībā ļoti ilgu laiku gribēju sākt par to runāt, bet man bija bail.
Kāda bija cilvēku reakcija, kad paziņoji, ka tev ir depresija?
Es jau klusiņām sāku par to runāt pagājušajā rudenī, bet ļoti maz. Tagad, kad jau aktīvāk par to runāju, īstenībā cilvēku reakcija ir pozitīva. Arī pašai personīgi pazīstami cilvēki ir aizgājuši ārstēties un ir arī redzami jūtami uzlabojumi, viņi saprot, kas ir par vainu, kāpēc visu laiku jūtas slikti. Tā nav tikai slikta diena vai dīvains garastāvoklis, tā reāli ir slimība un to var ārstēt un mainīt. Reakcija no svešiniekiem arī bija ļoti pozitīva. Man liekas, ka tas arī ir tas, ko gribēju izdarīt – no tās savas sliktās situācijas radīt kaut ko labu jeb palīdzēt citiem ar to, ko man ir nācies piedzīvot. Vēlējos, lai citi redz, ka ir cerība, ka atkal var būt labi.
Kā sākās tavs depresijas stāsts?
Vispār man par to bija nojausma jau pirms tam, bet tiešām sapratu tikai tad, kad izpildīju internetā pieejamo depresija.lv testu. Izpildīju testu un rezultāti bija kritiski, steidzami bija jāmeklē ārsts. Es sāku raudāt un sapratu, ka tiešām ir ļoti traki un ka esmu nonākusi pilnīgā bezizejā. Tajā mirklī viss bija tik slikti, ka vairs pat nespēju funkcionēt. Ar depresiju iemācās sadzīvot, iemācās strādāt un darboties, neskatoties uz to, ka ir slikti. Vietu, kur gāju ārstēties, biju jau iepriekš atradusi, tas bija ambulatorais centrs “Veldre”. Biju redzējusi, ka tiek nodrošināta bezmaksas ārstēšana, taču man bija nenormāli bail tur iet. Likās, ka tur ir trakie, pilnīgi psihopāti, narkomāni – kā jau parasti cilvēkiem ir aizspriedumi, bet tas ir dienas stacionārs, tā ir vieta, kur cilvēki iet brīvprātīgi, tas nav tā kā Tvaika ielā, kur pastāvīgi ieliek. Vēl papildus mani atturēja tur doties tas, ka tā ārstēšanās vieta atradās tieši aiz manas vecās skolas. Nezinu kāpēc, bet man bija bail, kaut gan jau gadiem tur nebiju bijusi un šaubos, vai kāds vispār tur mani zina. Man likās, ka kāds ieraudzīs, bet beigās vienkārši sevi piespiedu aiziet, pēc tam jau es gāju ar tādu prieku, gandrīz jau palēkdamās. Īstenībā bija ļoti patīkama atmosfēra, labi ārsti, pacienti arī bija draudzīgi viens pret otru.
Kādi tev bija depresijas simptomi?
Tad, kad man bija jau ļoti slikti, es gulēju gultā, vairs nebija nekādu emociju, intereses. Man bija grūtības ar miegu, vai nu varēju nogulēt vismaz 12 stundas dienā, vai arī vispār nevarēju aizmigt, maz ēdu, ļoti liela trauksme bija, nebija miera, nebija vēlmes un entuziasma kaut ko darīt, viss likās bezjēdzīgi. Man bija riktīgi slikti, man negribējās vairs eksistēt, man nebija pašnāvniecisku domu, bet man riebās sajūta, ka eksistēšana pilnīgi sāp, ir grūti, gribas izkūpēt gaisā, jo sajūta, ka nav nekādas jēgas. Tas ir trakākais, ko vispār depresija dara, cilvēks sāk justies bezjēdzīgs.
Kādi bija cēloņi, kāpēc tev radās depresija?
Man patiesībā ir mazliet depresīva ģimene. Depresija var būt iedzimta, var arī to ieaudzināt, protams, neapzināti. Vispār tad, kad sāku visu analizēt, es sapratu, ka man depresija bija jau pusaudžu gados, tad principā man izteiktāk tā sākās, kad izšķīros no puiša, ar kuru biju kopā. Tas bija drūms rudens, ziema, visa divpadsmitā klase bija drausmīga. Tad palika labāk, izveidoju citas attiecības, tomēr tajā pēdējā reizē, kad man bija traki, bija laiks, kad biju pabeigusi Mākslas akadēmiju. Es pārdegu. Es pabeidzu Mākslas zinātnieku bakalauru un paralēli mācībām strādāju par veikala vadītāju, bija milzīga atbildība un slodze. Sāku tur strādāt, kad man bija 21 gads. Agrā vecumā uzņēmos pārāk lielu atbildību, bija grūti savienot ar skolu un vēl censties savienot ar skolu. Darbā bija liels stress, viss, kas tur notika, notika caur mani.
Kāpēc ātrāk negāji prom?
Es īstenībā jau iepriekš apmēram divas reizes gāju prom, bet tad katru reizi man pielika pie algas un arī paliku strādāt. Es biju iestājusies maģistratūrā mākslas zinātnē, es sapratu to, ka man vairs nav kapacitātes, ka esmu pārdegusi ar mācīšanos un strādāšanu. Es to pusgadu skolā arī nepabeidzu, aizgāju ārstēties. Sapratu, ka mācības patiesībā izraisa manī ļoti lielu stresu un trauksmi. Depresija uzradās arī brīdī, kad pabeidzu skolu, aizgāju no darba, nezināju, ko tālāk darīt. Neatceros, ka man kādreiz būtu bijuši baigie mērķi, ko es tālāk darīšu. Izgāju ārstēšanos, pastrādāju vienā PR aģentūrā un tad mani uzaicināja strādāt par blogeri, kas man likās: “Wow, Latvijā kāds patiešām ar to var arī pelnīt?” Tajā mirklī vēl man bija bailes un šaubas, vai es to varu, jo biju vēl “samīcīta” pēc ārstēšanas, man vēl nebija sajūtas, ka esmu pilnībā atpakaļ par visiem simts procentiem.
Kā izpaudās tavs ārstēšanas process?
Ārstējos dienas stacionārā, devos tur no rīta līdz aptuveni pulksten diviem dienā, kopumā mēnesi ārstējos. Bija dažādas grupu nodarbības, piemēram, ergoterapija, kas ir līdzīgi kā rokdarbu pulciņš, tad mākslas, mūzikas terapija, fizioterapija. Vēl bija privātās tikšanās ar psihologu, man tas bija vairāk, lai uzstādītu diagnozi. Lai uzstādītu diagnozi, man bija jāizpilda tests ar aptuveni pieciem simtiem jautājumu, citreiz tie jautājumi arī atkārtojās vai arī bija ļoti līdzīgi. Tas bija ar domu, lai uzķertu kādas tendences, ja cilvēks pirmajā mirklī negrib atbildēt, tad vēlāk jau būs noguris un padosies. Tad vēl bija arī psihoterapeits, divas reizes mēnesī.
Kas tevi motivēja ārstēties?
Man vienkārši fiziski vairs nebija kur likties. Es iedzinu sevi tādā strupceļā, bezizejā, ka vairs nebija citu iespēju, ko darīt. Bija tik slikti, ka sapratu, ka ir nepieciešama palīdzība, no tā nevar tā vienkārši tikt ārā. Pilnīgi nekas vairs dzīvē nesagādāja prieku, vienkārši mokoši eksistēju. Cik nu tā ir motivācija, bet es sapratu, ka ir kaut kas jādara. Es arī atcerējos sevi kādreiz, atceros, ka biju priecīga, man gribējās saģērbties, forši uzkrāsoties, bet tad es sapratu, ka man nekas no tā vairs neinteresē, ka tā neesmu es. Īstenībā ārstējoties bija interesanti, ka citi pacienti pamanīja, ka man parādījās interese saģērbties smukāk, viņi pamanīja, ka man labāk paliek.
Kādi bija pārējie pacienti, kuri ārstējās reizē ar tevi?
Ļoti dažādi īstenībā. Bija gan jaunieši, gan arī vecumā ap četrdesmit, gados vecāki laikam nebija. Katram bija sākumā ar sevi jāiepazīstina, jāpastāsta, kāpēc šeit nokļuvis, un, dzirdot citu pieredzi, domāju: “Par ko tad es vispār sūdzos?” Piemēram, bija viens vīrietis, kuru atlaida no darba, sieva pameta, viņš palika pilnīgi viens. Mēs ikdienā nenovērtējam to, kas mums ir dots, tās ikdienišķās lietas.
Vai tu uzskati, ka depresija tev ir iedzimta?
Neesmu pārliecināta, ja man tas būtu iedzimts, tad man nebūtu tik viegli atcerēties, ka es esmu bijusi priecīga. Domāju, ka to vairāk var pārņemt audzināšanas procesā. Ilgstoši var kaut kas sakrāties, kas pāraug depresijā, ja nemāk atrisināt domas, emocijas vai sajūtas. Ja blakus ir cilvēki, kuri paši ļoti labi māk tikt galā ar sevi, tad droši vien ir vieglāk.
Iepriekš minēji, ka tava māsa arī gāja pie psihoterapeita – vai viņai arī ir depresija?
Jā, bet viņai tagad arī vairs nav. Viņa gāja pie psihoterapeita, lietoja medikamentus. Arī es neesmu pret medikamentiem, man, piemēram, tas ļoti labi palīdzēja izkāpt ārā no tās bedres. Atkal sāc saprast, ko nozīmē justies normāli, ka nav jāraud par katru sīkumu. Es jutu, ka zāles man tiešām sāka iedarboties – kārtējo reizi, kad notika kāds sīkums un nāca tas vilnis, kad gribas raudāt, pēkšņi tas apstājās. Es jutu, ka zāles nobloķē vēlmi raudāt, likās, ka man beidzot ir izvēle, ka varu arī neraudāt, radās sajūta, ka varu pati kontrolēt sevi.
Mūsdienās vēl ir aizspriedumi par antidepresantiem, ka tikai sazāļos, bet ir ļoti dažādas zāles, arī ļoti spēcīgas. Mana māsa tagad nodarbojas ar jogu un meditāciju, arī tas ļoti palīdz iemācīties kontrolēt sevi, saprast, no kā un kāpēc rodas konkrētās emocijas. Depresija vienmēr atnāk atpakaļ, bet ir ļoti svarīgi izmainīt domāšanas veidu, nevar sevi uzskatīt par upuri. Katram ir citādāk, man arī ir bijusi upura loma. Es ļoti daudz par to interesējos, lasu, klausos podkāstus, mēs ar māsām īstenībā daudz par to runājam. Ir ļoti svarīgs tuvinieku, draugu atbalsts, lai saprastu, kurā brīdī domāšana aiziet strupceļā. Ir svarīgi saprast savas emocijas, kuras rodas no domām. Ja maina domas, tad mainās sajūtas un attiecīgi mainās arī rīcība.
Savā youtube video minēji, ka tavs iepriekšējais puisis tevi nesaprata, kā tas izpaudās?
Jā, tas īstenībā arī bija viens no lieliem stresa cēloņiem. Tās attiecības ļoti ilgi vilkās, viņš nesaprata, kā es jūtos, kā tas ir, ka ir depresija. Viņš bija dusmīgs, bet tā bieži ir cilvēkiem, ja viņi nesaprot, viņi dusmojas. Bija arī agresija, kas man galīgi nepalīdzēja tajā situācijā. Es, man liekas, biju pati savā noskaņā un pasaulē, kaut kā mēs vienkārši dzīvojām kopā, bija pierasts. Kad es kārtējo reizi atkal raudāju, viņš bļāva man virsū, kas man kaiš, kāpēc nevaru beigt raudāt, teica, lai saņemos. Kad teicu, ka man ir depresija, viņš bļāva virsū, lai eju ārstēties. Tas laikam nav sevišķi motivējoši. Pašai jau ir grūti pieņemt, ka ir jāiet ārstēties, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Īpaši, ja tas ir psihiski, liekas, ka esi traks. Tie ir tie stereotipi, kas visiem ir bijuši. Pēdējais posms, lai justos labi, man arī bija šķiršanās no viņa.
Tevi satrauc, ka depresija varētu atgriezties?
Man ir bail, bet es cenšos strādāt ar sevi, lai tas nenotiktu. Šobrīd jūtu, ka esmu stresaina, bet mana jaunā mantra ir just do it. Man ir tendence pārāk daudz domāt, visu izplānot, kontrolēt, tāpēc man ir šāds moto, jo trauksme rodas no tā, ka pārāk daudz domā. To viegli var atrisināt, ja vienkārši dara, nevis tikai domā.
Vai negatīvi komentāri var tevi ietekmēt?
Var, jā! Es varu saņemt pie bildes kaut simts labu komentāru, taču tas viens negatīvais ietekmēs. Liekas, kā tas var būt, ka visiem patīk un tam vienam nē! Vienu reizi man pat viena meitene uzrakstīja privātu vēstuli ar vārdiem “Tu esi neglīta”, es viņai uzreiz pajautāju, kas ir noticis, kas nomāc, un meitene pēc tam atvainojās un pastāstīja, kāpēc ir nomākta. Pat beigās pateica, ka esmu vienīgā, kura viņu saprot.
Pēc youtube video publicēšanas, cilvēki nesāka Tevi vairāk uztvērt kā psihologu ar kuru dalīties savās problēmās?
Man īstenībā ļoti daudzi rakstīja un prasīja par visu ārstēšanos, kontaktus un citus ieteikumus. Pat prasīja, lai pasaku kādas zāles lietoju, taču katram jau ir citādāk. Tas nav tā, kā ar krēmu, lūk, šis man palīdzēja, tāpēc ieteikšu citiem. Katram individuāli ir jāiet pie sava ārsta un jāpiemēro ārstēšana. Citi man pārmeta, ka aktualizēju depresiju, sūdzos, cik man ir slikti, taču patiesībā jau es savā video dalījos ar pieredzi ārstēšanā, izstāstīju savu stāstu, nevis tikai teicu, ka man ir depresija un cik slikti ir. Es gribu cilvēkiem palīdzēt, tāpēc arī sāku blogošanu, jo vēlos parādīt un ieteikt labāko.
Kas tevi šobrīd iepriecina?
Ja iepriekš es nevarēju nosaukt pat dažas lietas, kas iepriecina, tad šobrīd man nav problēmu kaut 20 lietas nosaukt. Šobrīd patiešām jūtos ļoti labi, vasarā, kad man bija jāpiedalās pasākumā par depresiju, psihoterapeits pateica, lai izpildām depresija.lv testu, man viss bija ideāli.
Kāpēc, tavuprāt, depresija mūsdienās ir izplatīta slimība?
Manuprāt, tāpēc, ka cilvēki neklausās sevī. Cilvēkiem ir ļoti daudz pienākumu, kuri ir jādara pat tad, ja tas nepatīk, piespiedu kārtā. Man liekas, ka ir ļoti daudz mākslīguma, cilvēki nav saskarsmē paši ar sevi. Ir tik daudz to standartu, kuriem ir jāatbilst, vienā mirklī paliek grūti. Emocionālās lietas ir otrajā vai pat trešajā plānā, cilvēki ir tendēti vairāk uz karjeru un mantiskajām lietām.
