Linda Riņķe (31) – ceļotāja, rakstniece, māksliniece un nu jau arī divu kultūras balvu ieguvēja. Viss sākās ar vēlmi atrast sevi un nedzīvot sabiedrības ieliktajos rāmjos, vēlmi kļūt egoistiskākai un dzīvot savu dzīvi, piepildot sapņus.
Februāra sākumā Linda ieguva balvu “Gada mākslinieks” savā dzimtajā Gulbenes novadā. Mazdrusciņ vēlāk, savā dzimšanas dienā, 26. februārī, ieguvusi “Kilograms kultūras” balvu jaunākajā kategorijā “Kultūrvieta”. Abas balvas pateicoties pieturai “Šķieneri” Gulbenes novadā.
Balva par mozaīku
“Šķieneru” pieturas projektu vadīja Alise Rubene – Dūne, no viņas bijis tikai norādījums, ka ir nepieciešami gulbji. Linda šos gulbjus esot paņēmusi no Gulbenes novada logo, taču vajadzēja izdomāt arī fonu. Prātā radusies doma par melno fonu, kas padarītu visu elegantu, taču bijusi vēlme arī pēc kā krāsaina. “Mēs ar vīru domājām, līdz radās ideja par Auroru – ziemeļblāzmu,” stāsta Linda. Viņa noskaidrojusi, ka arī projekta vadītāja sapņo reizi mūžā ieraudzīt ziemeļblāzmu. Ziemeļblāzma simbolizē tiekšanos pretī sapņiem, savukārt gulbji – atgriešanos mājās.
Taujāta, vai “Kilograms kultūras” ir bijusi labākā dzimšanas dienas dāvana, Linda atbild, ka gan jā, gan nē. “Lai cik skaista tā dāvana nebūtu, es kādus sešus gadus nebiju dzimšanas dienu svinējusi mājās un labākā dāvana bija paēst brokastis ar vecākiem.” Savukārt, “Kilograms kultūras” bijis kā ķirsītis uz kūkas. Nākamajā dienā, pēc balvas saņemšanas, daudzi rakstījuši labus vārdus, ko var novērot arī Lindas Facebook profilā.
Par sajūtām, saņemot balvu, Linda saka: “Man beigās sāka trūkt pateicības vārdu, viss bija tik pārsteidzoši labi, turklāt šim visam ir viena liela sakritība.” Lindai tieši pirms sešiem gadiem, savā dzimšanas dienā, bija pirmā darba diena Jaunzēlandē kā mozaīkas māksliniecei. “Tā ir forša sakritība – tieši pēc sešiem gadiem saņemt balvu par mozaīku.”
Mozaīka, tā ir meditācija
Tolaik Jaunzēlandē Linda strādāja pavisam parastu darbu kā jau jebkurš ceļotājs, lai piepelnītos. Dzīvoja lielā mājā, kur bija ne tikai viņi un mājas īpašniece, bet arī viena meitene no Meksikas, kura strādāja Caista Miro restorāna. “Viendien aizejot ciemos uz restorānu, es ieraudzīju brīnumu, pie restorāna bija mūris ar mozaīku,” Linda skaidro. Nekad ko tamlīdzīgu viņa nebija redzējusi, jo Latvijā nekā tāda nav. Tad Linda saprata, ka tas izskatās tik burvīgi, ka pati vēlas to iemācīties. “Interesantākais, ka man bija ne tikai mana meksikāņu draudzene, kura varēja palīdzēt izkārtot lietas ar priekšnieku, bet arī mājas īpašniece Reivina,” aizrautīgi izklāsta Linda. Tā esot sācies Lindas piedzīvojums mozaīkas pasaulē. Restorāna priekšnieks Lindu apmācījis, sākotnēji liekot kārtot tikai flīzes pa krāsām, turpinot ar šuvošanu. Pamazām viņš ļāvis sākt veidot mozaīku. Tie bija lieliski divi gadi – skola un darbs vienlaicīgi.
Mozaīka Lindai ir meditācija. “Man bērnībā ļoti patika puzles, kas ir hobijs vēl aizvien, savukārt mozaīka ir tā pati puzle,” atklāj Linda. Tā burtiski ir mazu gabaliņu likšana kopā veidojot vienu lielu bildi. Lindai tā ir bauda un prieks, lai arī nebūt nav pacietīgs cilvēks. Veidojot mozaīku viņā rodas šī pacietība un miers, kad fonā ieslēdzot mūziku var teju 14 stundas nosēdēt uz vietas to veidojot.
Ceļojumi – iespēja atrast sevi
“Tik daudzi man saka, ka biju un esmu drosmīga, atļaujoties aizbēgt un ceļot tik daudz,” Linda saka, lai gan vairās piekrist tam, jo pati sev liekas gļēva.
Visi dzīvojam ar pārliecību: “Tev ir jāizmācās, jāatrod labi apmaksāts darbs un jādzīvo kā ir, jāiepazīstas, jārada bērni un tādā garā. ” Linda, jau pabeidzot 12. klasi, ļoti vēlējās braukt brīvprātīgajā darbā uz ārzemēm, taču vecāki uzskatīja, ka viņai jāiegūst augstākā izglītība. “Pabeidzu Stradiņus, man tur patika, tā elle, kurai gāju cauri, studējot starptautiskās attiecības, bija tā vērts.” Pēc tam viņa atkal vēlējās doties prom, tomēr palika, lai palīdzētu brālim viņa uzņēmumā. Linda tobrīd sapratusi: “Man ir viss, ko man pašai jebkad dzīvē vajadzēs un ko sabiedrība izskatīja par ikvienam vajadzīgu. Bet no otras puses es teju katru vakaru varēju raudāt, jo biju absolūti nelaimīga.”
Beidzot aizbraukusi atvaļinājumā un sēžot kāda kalna galā, Linda sev pajautājusi, ko viņa vēlas. Vēlējusies sasniegt brīvību un būt neziņā par to, kur atrodas. Linda sajutusi beidzot īsto aicinājumu meklēt sevi un devusies savā lielajā ceļojumā. “Pa lielam es gribēju aizbēgt no realitātes, sabiedrības un tās uzliktajiem rāmjiem, kā arī galvenais – atrast sevi,” viņa skaidro. Stopējot bijis ļoti daudz laika pārdomām. Linda ceļoja ar labu draugu Janci (Jāni Porieti), ar kuru varējis runāt daudz, bet ir bijis komfortabli, arī klusējot. Bija gana iespēju būt tikai ar sevi savās domās. “Man nevajadzēja trīs gadus, lai sevi atrastu, pietika arī ar nedēļu, bet tik un tā vēlējos turpināt ceļot,” pasmejas Linda.
Kā Sprīdīte mājās pārnāca
“Mājas man noteikti ir Latvija, Šķieneri. Tur esmu uzaugusi, tās man būs mūža mājas, māju mājas,” skaidro Linda. Tajā pašā laikā viņa sevi sauc par pasaules klaidoni, jo var adaptēties jebkurā vietā uz pasaules un visur jūtas labi. Arī Spānija, protams, ir viņas mājās: “Kā nekā te ir mans vīrs Serhio, mans mīļais suņuks Miro, manas mantas un nu jau arī mans “Kilograms kultūras”.
Lindai vienmēr ir paticis rakstīt un, sākot savu lielo ceļojumu, sapratusi, ka nu beidzot būs, par ko rakstīt grāmatu. Linda ir izdevusi jau trešo grāmatu “Kā Sprīdīte mājās pārnāca”. “Vecāki teica, ka nevaru likt tādu nosaukumu, jo nemaz neatgriežos mājās,” stāsta Linda. Tā bijusi simboliska un emocionāla pārnākšana mājās. Lindai ceļojums bija brīvība un iespēja beidzot atļauties būt egoistiskai: “Daudzi zina, ka neesmu egoiste, jo patiesībā es mīlu izdabāt citiem.” Viņa visu mūžu bija pakārtojusi savu dzīvi citu dzīvei, un tas bija mirklis kad pateikt nē.
“Būtībā mēs ar Serhio esam starp divām valstīm un šobrīd dzīvojam Spānijā,” Linda atklāj. Savulaik, izsverot iespējas, sapratuši, ka Spānijā dzīve ir labāka. Viņi brauc uz Latviju salīdzinoši bieži un nav tā, ka nekad nedomā par dzīvi Latvijā. “Vienkārši es ar mozaīku un angļu valodas mācīšanu varu būt jebkur, taču ne Serhio,” Linda skaidro. Pārceļoties uz Latviju, viņam iesākumā nebūs ko darīt un viņa nevar to nodarīt Serhio. Viņa uzsver, ja vien rastos iespēja būt abiem laimīgiem Latvijā, tad nedomājot pārceltos uz dzīvi Latvijā.
Taujāta par to, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, viņa atbild, ka mīlestība. “Noteikti ir arī kas svarīgāks par to, taču man tas ir pirmais un vienīgais, kas iešaujas prātā.” Viņa ar Serhio uzskata: “Lai arī kā ietu dzīvē, augšā – lejā, mēs tāpat vakarā paskatīsimies viens uz otru un viss būs labi.” Ja Lindai blakus ir Serhio, tad gluži vai rodoties sajūta, ka pasaule vairs nekas cits nav vajadzīgs, tikai mīlestība, suņi un miers pašai galvā.
