Biatlons ir varena māksla – tas apvieno lietas, kas pēc būtības ir absolūti pretējas. Iedomājies, tev ar slēpēm jātraucas pa sniegoto trasi, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu šautuvē, taču, sperot pirmo soli tajā, ir jāspēj nomierināt adrenalīna pārņemto prātu, elpot vienmērīgi un precīzi trāpīt mērķī.
Mans Medijs biatlona būtību palīdzēja izprast biatlonists Roberts Slotiņš, kurš Latviju pārstāv Pasaules kausā biatlonā. Slēpojis jau bērnībā, bet pirmos soļus biatlona pasaulē spēris 13 gadu vecumā. Profesionāli šajā sporta veidā ir kopš 2009. gada, kad pirmoreiz startēja starptautiskās sacensībās.
No militārā līdz olimpiskajam sporta veidam
Biatlona aizsākumi meklējami Skandināvijā – kā militārs treniņš karavīriem, kurā iemācīties slēpot un šaut. 1924. gadā notika pirmās ziemas olimpiskās spēles Šamonī Francijā un pirmoreiz pasaule tika iepazīstināta ar biatlonu kā ziemas sporta veidu, kuru toreiz gan sauca citādi – militārā patruļa.
Otrā pasaules kara laikā Somija bija slavena ar karavīriem, kas prasmīgi darbojās sniega apstākļos ar šautenēm uz slēpēm. Tas citām valstīm radīja motivāciju uzlabot savu slēpošanas karaspēku. Pēc Otrā pasaules kara slēpošana uzplauka, un kopš 1960. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Skvoveli Kalifornijā biatlons oficiāli tika ieviests kā olimpiskais sporta veids.
Biatlonā ir dažādas disciplīnas: individuālā distance, sprints, iedzīšana, masu starts, stafete un jauktā stafete. Katrai disciplīnai ir specifiski noteikumi, kas jāievēro, taču mērķis ir viens – dinamiski, ātri izslēpot maršrutu, izpildot precīzus šāvienus šautuvēs. «Jaunums biatlona pasaulē ir jauktās stafetes. Tās ir interesantas skatītājiem, jo kopā startē vīrieši un sievietes. No Latvijas izlases šajās stafetēs izvēlas spēcīgākos – Andreju Rastorgujevu un Baibu Bendiku,» stāsta biatlonists R. Slotiņš. Biatlons ir kārtīgs fiziskais treniņš visam ķermenim, un sacensību laikā nevar atslābt ne mirkli. «Ir jāslēpo ļoti ātrā tempā. Pasaules kausos rezultāti ir tik blīvi, ka nevienu mirkli nevari gulēt, ir tikai jādod virsū. Iebraucot šautuvē, jāspēj sakoncentrēties un izšaut. Tas visu padara interesantāku, jo šīs abas lietas apvienot ir ļoti sarežģīti. Jebkurā brīdī ir iespējama sacensību līdera maiņa – mūsu gadījumā negaidīti izcēlusies ir Baiba Bendika, parādot augstus rezultātus. »
Biatlona ziedu laiki Latvijā
Deviņdesmitajos gados spēcīgie biatlonisti – Ilmārs Bricis, Jēkabs Nākums, Oļegs Maļuhins un Gundars Upenieks – bija bīstami konkurenti pat pasaules labākajiem biatlonistiem. Šo laiku mēdz dēvēt par biatlona ziedu laikiem, jo sportistu sasniegtie rezultāti Olimpiskajās spēlēs arvien ir Latvijas lepnums. 1998. gada olimpiskajās spēlēs Nagano biatlonisti visās disciplīnās iekļuva labāko sešiniekā. 20 km individuālajā distancē Ilmārs Bricis izcīnīja 5. vietu. 10 km sprintā 5. vietu ieguva arī Jēkabs Nākums, 6. – Oļegs Maļuhins. Savukārt 7,5 km stafetē ar četrām šautuvēm Latvijas komanda finišēja 6. vietā. 1999. gadā Maļuhins guva pirmo un Latvijas vēsturē arī vienīgo uzvaru Pasaules kausa posmā sprintā, bet 2001. gadā Bricis ieguva bronzas medaļu 20 km distancē.
Roberts atzīst, ka līmenis, kādu reiz uzrādīja biatlona lieliskais četrinieks, pašlaik vairs netiek sasniegts. «Par tādām vietām, kā cīnījās viņi, Latvijas biatlona komanda pašlaik vairs necīnās, taču mums ir Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika, kuri arvien rāda diezgan augstu līmeni. Cīnāmies ar valstīm, kurās ziemā ir labi slēpošanas apstākļi, un arī citur līmenis ar gadiem ir audzis.»
Biatlons bez sniega?
Pēdējos gados Latvijā reti kad bija kārtīga ziema ar sniegu. Roberts stāsta – citus gadus, kad starp sacensībām ir pāris nedēļu pārtraukums, komanda trenējas tepat Latvijā, taču pērn sniega trūkuma dēļ visa ziema tika pavadīta Eiropas kalnos. «Brīvajos periodos meklējām vietas, kur trenēties Eiropā. Uz Latviju nebija jēgas braukt – nevarējām pilnvērtīgi trenēties. Biatlonistiem ļoti bieži sanāk ceļot, taču dienas režīms un sporta veids neļauj šīs valstis apskatīt kā tūristiem. Principā esam hotelī, stadionā un tad atkal hotelī. Pirms diviem gadiem bija posmi arī Amerikā un Kanādā. Tad es, protams, izmantoju iespēju un aizbraucu noskatīties NHL hokeja spēli.»
Sniega trūkums būtiski ietekmē arī jaunās biatlona paaudzes izaugsmes iespējas. «Jaunajiem biatlonistiem ir ļoti grūti sagatavoties, ja ziemā nav sniega,» teic Latvijas izlases biatlonists. «Izmantojam rollerslēpes, kuras, protams, nevar salīdzināt ar slēpošanu sniegā, taču pamata bāzi ar tām var iegūt. Pašlaik mums ir aptuveni 20 jaunie sportisti, kuri parasti ir no apkārtnes, kur ir biatlona bāzes, – Madona, Cēsis, Alūksne un Talsi. Citās valstīs, piemēram, Skandināvijā, jaunie sportisti ir skaitāmi pat simtos, bet mēs priecājamies par 20 – visus jaunos arī maksimāli cenšamies noturēt sportā.»
Vasaras biatlons
Lai gan sākotnēji rollerslēpju mērķis bija aizstāt slēpes, tādējādi dodot iespēju biatlonistiem trenēties arī vasarā, pašlaik visā pasaulē atzīts sporta veids ir arī vasaras biatlons un rollerslēpošanas sacensības. «Biatlonistiem ir teiciens – sacensības ir vislabākais treniņš. Biatlona sacensības vasarā ir labs treniņš, lai neaizmirstu sacensību garu, – jo biežāk iebrauc šautuvē ar augstu pulsu, lai precīzi izšautu patronu, jo labāk to sanāks izdarīt veiksmīgi. Man patīk sacensības, kurās visiem dalībniekiem tiek nodrošinātas vienādas rollerslēpes, tad tu patiešām vari parādīt, cik spēcīgs esi, un nav tā, ka rollerslēpes kādam slīd labāk,» stāsta Roberts.
Ar šauteni uz muguras
Sportot ar ieroci uz muguras nav joka lieta. Lai biatlonists bez trenera klātbūtnes varētu izmantot šauteni, jānokārto ieroču nēsāšanas un turēšanas atļaujas eksāmens Valsts policijā. Lai to izdarītu, no galvas jāiemācās viss Ieroču aprites likums. Eksāmenā jāizvelk četras biļetes, jāatbild mutiski, izpildot arī vienu praktisko uzdevumu – Makarov pistoles sastāvdaļu nosaukšana. «Ir ļoti svarīgi nokārtot atļauju, lai saprastu, ko ierocis vispār nozīmē. Ir dzirdēti daudzi stāsti no padomju laikiem, kad cilvēkiem šāds dokuments nebija vajadzīgs, cilvēki bija daudz bezatbildīgāki. Pašlaik, ja pārkāp kādu Ieroču aprites likuma pantu, var iestāties pat kriminālatbildība,» saka R. Slotiņš.
Izmantotie šaujamieroči iesācējiem un profesionālajiem biatlonistiem atšķiras. «Jaunie biatlonisti sākumā šauj ar gaisa šautenēm – tās nav tik jaudīgas, bez īstajām patronām. Pieredzējušie sportisti šauj ar mazkalibra šautenēm.»
Lielākais bieds – trāpīt mērķī
Ja ļoti nepieciešams kaut ko paveikt nevainojami (kā tas ir, šaujot mērķī biatlonā), mēs cenšamies koncentrēties tā, lai viss notiktu nevainojami. Roberts stāsta, ka, iebraucot šautuves zonā, viņš cenšas atgaiņāt domas par to, ka tagad noteikti jātrāpa mērķī, – tas satrauc prātu, neļaujot izpildīt noteikto mērķi.
Lai savaldītu prātu, liekot tam domāt racionāli, nevis paļauties uz emocijām, Roberts pievērš uzmanību divām lietām.
1. Koncentrācija uz tehniskām lietām. «Ieejot šautuvē, domāju par tehniskām lietām, lai šāviens izdotos tehniski pareizs, – par to, kā nogulies šautuvē, kā turi pirkstus uz šautenes. Protams, bieži ir psiholoģisks spiediens, kad galvā vienīgā doma ir – man noteikti jātrāpa –, it īpaši, ja esi nonācis pēdējā šautuvē un iepriekšējās bija veicies ļoti labi.»
2. Pareiza elpošana. «Esot šautuvē, ir svarīgi, lai elpošana būtu vienmērīga. Jāatceras, ka šāviena brīdī mēs izelpojam, nevis ieelpojam.»
Biatlonā jāšauj divās pozīcijās – guļus un stāvus. Roberts stāsta, ka sekmīgi trāpīt mērķī viņam vieglāk ir guļus pozā, tomēr katrs biatlonists ir izkopis savu šaušanas metodi, tādēļ nav vienas formulas, kas pateiktu priekšā, kā veiksmīgāk trāpīt apaļajā mērķī. «Mums visiem ir viens mērķis, taču katram ir specifiska pieeja tam, kā līdz šim mērķim nonāk.»
Šaujot guļus, mērķa diametrs ir 45 mm. Ķermenis ir piespiests pie zemes, tam ir vairāki atbalsta punkti, kas šaujot liek justies drošākam par to, ka dažādu iemeslu dēļ ieroča mēlītes nospiešanas brīdī neizkustēsies. Arī vējš traucē krietni mazāk.
Šaujot stāvus, mērķa diametrs ir 115 mm, taču jārēķinās, ka viens no traucēkļiem neizbēgami būs vējš, kurš lielākās brāzmās visnepiemērotākajā brīdī var pašūpot ķermeņa korpusu, iztraucējot šāviena precizitāti.
