Paralimpiskās spēles šovasar Tokijā bija pirmās jaunās sportistes Baibas Rorbahas karjerā. Vālītes mešanas sacensībās viņa uzstādīja jaunu personisko rekordu, vālīti raidot 16,32 metrus tālu. Šis rezultāts viņu ierindoja starp 9 labākajām pasaules atlētēm šajā disciplīnā, kas ir visnotaļ iespaidīgs sportistes karjeras sākums. Ikdienā Baiba ir vienkārša, ļoti pozitīva jauniete, kas aktīvi iesaistās gan ārvalstu projektos, gan sabiedriskajā dzīvē, taču arī neslēpj, ka bez sporta dzīve būtu ļoti vienmuļa.
Baiba Rorbaha ir no Saldus, tur pavadījusi bērnību un dzīvo arī šobrīd. “Patstāvīga es gribot nevaru dzīvot, tāpēc dzīvoju pie vecākiem, bet, kad esmu Rīgā mani atbalsta draugs. Es bez cilvēka palīdzības nevaru, lai kā arī gribētu- nevaru,” saka meitene. Viņa ir invalīde kopš bērnības. Bērnu cerebrālā trieka, spastiska diplēģija un hiperkinēzes ir slimības, kas Baibai izraisījušas kustību, fiziskās izturības, valodas un līdzsvara traucējumus. Tas gan viņai nav bijis šķērslis dzīvot pilnvērtīgu, interesantu un piepildītu dzīvi. “Mācījos Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā deviņus gadus. Un skolas laikā es gāju uz dažnedažādiem sporta pulciņiem un braukāju pa sacensībām. Tajā laikā es piedalījos sacensībās, kur mēs pa visu Vidzemi braukājām, sacentāmies ar dažādām skolām. Vēl es daudzos projektos esmu pati piedalījusies un daudzus no Latvijas jauniešiem arī esmu iesaistījusi ārzemju projektos, un palīdzējusi atrast viņiem īsto vietu,” stāsta Baiba. Ļoti aizrautīgi viņa stāsta par pieredzi ārzemēs- Lietuvā viņa ir palīdzējusi izveidot cilvēkiem riteņkrēslos pieejamu pastaigu taku mežā, bet Holandē pavadījusi 2 mēnešus, kā brīvprātīgā darbojoties dzīvnieku patversmē. Šobrīd paralimpiete strādā biedrībā “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””, kur palīdz grāmatvedībā un lietvedībā, jo ir ieguvusi pirmo profesionālo kvalifikāciju- grāmatveža palīgs. “Es tāda aktīva jauniete,” viņa smejas.
Sports dod motivāciju celties
Lai arī vienmēr centusies dzīvot aktīvu dzīvi, braucot uz projektiem un pasākumiem, ikdiena pirms sporta tomēr esot bijusi bēdīga, atzīst Baiba: “Nu, pirms sporta man nekas tāds baigi nebija- no rīta piecēlos cikos gribu, paēdu brokastis, gāju pie datora, gāju ārā un tā mana diena nelietderīgi pagāja. Tagad domāju pie sevis par to, kā es savu dzīvi pabeigtu. Fuj, tās dienas bija vienmuļas.” Taču tad, pirms pāris gadiem, pavisam parastā dienā notika ļoti neparasta un nejauša tikšanās, kas Baibas dzīvi padarīja daudz krāsaināku. “Es no rīta gāju uz savu darbu “Rūpju bērnā”. Un viena tante jau gados vienkārši mani pasauca, sakot, “hei, meitene, tev ir iespējas”. Tā izrādījās vieglatlētu trenere. Es ar viņu parunāju un teicu, ka es jau neko īpaši nevaru – nedz lodi grūst, nedz disku mest. Bet pēc pāris dienām viņa man zvana un saka, lai atnāku uz Rīgas manēžu. Mēs pamēģinājām mest vālīti un man sanāca, lai gan sākām tikai ar 8 metriem,” atceras meitene. Tā aizsākās Baibas karjera sportā, kas ne tikai izmainīja viņas ikdienu, bet deva mērķus, uz ko tiekties, un piepildījumu. “Tagad mana ikdiena ir tāda, ka es jau lieku modinātāju, lai nenoguļu, jo pirms pulksten 10 man jau jābūt paēdušai, 10 es eju uz sporta zāli, ja ir labs laiks, pēc tam eju ārā mest vālīti. Pēc diviem treniņiem vakarā man vēl ir vingrošana. Sports dod motivāciju celties.” Sportiste norāda, ka trenēšanās vieglatlētikā ir ievērojami uzlabojusi arī viņas spējas ikdienas dzīvē, nu viņa pati rokā var satvert krūzi, kas iepriekš prasīja lielu piepūli, ātrāk paēst, apkopt sevi. Baiba trenējas sešas dienas nedēļā.
Lielais mērķis – Parīze
“Pēc paralimpiskajām spēlēm jutos ļoti bēdīga, jo nācās mainīt treneri. Vienkārši nevarējām atrast kopīgu valodu. Tagad esmu atgājusi no tā visa un jūtos ļoti labi, jo man ir jauna trenere. Es jūtu, ka man rezultāts aug uz augšu, jo man ir iedots pilns darba komplekts. Mēneša laikā jau esmu satrenējusi metru klāt,” aizrautīgi stāsta Baiba. Viņas lielākais iedvesmas avots ir Latvijas paralimpieši un viņa uzskaita īpašības, kuras vēlētos attīstīt arī sevī: Aigara Apiņa neatlaidību, Edgara Berga sirds siltumu, Riharda Snikus patstāvīgumu, Diānas Dadzītes cīņassparu. “Mans lielais mērķis ir Parīze, bet redzēs, vai man dos zaļo gaismu. Viss atkarīgs no mana rezultāta. Bet citiem jauniešiem es novēlētu, lai viņi paši atrod to ceļu, kā sevi izvilināt laukā no mājām, jo neviens jau šajā dzīvē Tev tāpat vien neteiks- ”davai, lūdzu, celies”. Ikvienam pašam sevi jāmotivē, jābūt ar vēlmi darboties, tikai tad jau kāds cits palīdzēs uz tā ceļa noturēties,” pārdomās dalās Baiba. Viņa, tāpat kā citi Latvijas paralimpieši, ir pierādījums tam, ka ar neatlaidīgu darbu iespējams sasniegt šķietami nesasniedzamus mērķus un uzstādīt arvien jaunus rekordus gan paralimpiskajās spēlēs, gan Eiropas un Pasaules čempionātos.
