Apbēdināšu tos, kuri sagaida asu kritiku par Latvijas Radio (LR) valdes locekļa satura attīstības jautājumos konkursa norisi un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izdarīto izvēli. Tās aizvadītajās dienās bijis gana daudz. Kā liecina pieredze ar bijušo LR valdi vai esošo Latvijas Televīzijas (LTV) valdi, bažas var attaisnoties, var arī izgaist.
Mani vairāk apbēdina, ka konkursa ēnā palicis neatbildēts būtiskākais jautājums – kāds ceļš sabiedriskajam radio būtu ejams, lai tas jēgpilni spētu turpinātu savu misiju, un sabiedrības uzticību un apmierinātību baudītu arī pēc 10, 20 un 50 gadiem? Uzvarošās kandidātes Sanitas Dikas-Bokmelderes publiski paustais skatījums, ka pārmaiņas nav vajadzīgas, jāvairo klausītāju skaits un jāpiesaista jauniešu auditorija, ir nepilnīgs.
Gadu studējot vienā no ASV Top 5 žurnālistikas augstskolām un praktizējoties respektablajā laikrakstā “The Washington Post”, skats uz Latvijas mediju vidi kopumā un sabiedrisko mediju izaicinājumiem un iespējām kļuvis daudz plašāks. Neseno ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā uzkrītoši bija vērojama lielas sabiedrības daļas atstāšana novārtā, upurējot to biznesa interesēm. Tas politiskajai un ekonomiskajai elitei paver iespējas medijus vieglāk izmantot kā līdzekli dažādu ideoloģisku (lasīt – savtīgu) mērķu sasniegšanai.
Pie mums tendences ir līdzīgas. Runa ir par reģionu cilvēku un mazākumtautību iekļaušanu diskusijā. Uzskatu, ka atsevišķa, informatīvo telpu joprojām sadaloša programma Latvijas Radio 4 ar laiku vairs nebūtu vajadzīga, ja mazākumtautību cilvēki pilnvērtīgi piedalītos svarīgu jautājumu apspriešanā Latvijas Radio 1 raidījumos. Latviski viņi saprot, arī izteikties var, un galējas nepieciešamības gadījumā ir iespējams tulkojums. Vienotas informatīvās telpas veidošana, kurā visiem sabiedrības locekļiem ir iespējas izteikties, būtu svarīgākākā prioritāte.
Otra prioritāte būtu veikt saturisko auditu, lai pakāpeniski satura izplatīšanu pārveidotu no kvantitatīvas satura ražošanas lineārai apraidei uz padziļinātāku satura veidošanu un tā iepakošanu dažādām auditorijām, vairākās programmās un digitālajās platformās. Šajā ziņā pozitīvie piemēri ir vērienīgie pētījumi “Sistēmas Bērni” vai “Tēta projekts”, kā arī ikgadējais labdarības maratons “Dod Pieci”.
Kādas sabiedrībai svarīgas problēmas padziļināta izpēte un visaptveroša diskusija ir Latvijas Radio līdz galam neizmantotā iespēja salīdzinājumā ar pārējo informācijas telpu, kur dominē ziņu virsraksti un skopa analīze. Tāpēc kvantitātes samazināšana, atkārtojumi, satura iepakošana atbilstoši auditorijām ir veids, kā žurnālistus atbrīvot no kvantitatīvās funkcijas, pievēršot vairāk uzmanības kvalitatīvai izpētei.
Trešā prioritāte – jauniešu auditorijas piesaistīšana, lai nodrošinātu Latvijas Radio kontinuitāti un lietojumu tālākā nākotnē. Jau pirmajās Latvijas Radio 5 – Pieci.lv koncepcijās kā galvenā tika virzīta multimedialitāte, apzinoties, ka FM apraide nav labākais risinājums mērķauditorijas sasniegšanai. Piepildoties prognozēm par bezvadu interneta un mobilo datu pieejamību, turpmākie pieci gadi būtu jāvelta lielākai radio klausīšanās internetā paraduma veicināšanai, lai jau 2023. gadā FM apraidi šim kanālam varētu izslēgt ārā un ietaupītu ievērojamus līdzekļus.
Tie nepieciešami, lai saturā iekļautu vairāk jauniešus interesējošos problēmjautājumus, vairāk pašu jauniešu balsis un diferencētu satura izplatīšanas formātus un platformas. Nesen, viesojoties Aizputē, varēju pārliecināties, ka viņu iespējas piedalīties, izpausties un izsisties nav līdzvērtīgas jauniešiem Rīgā. Tāpēc reģionu skolu jauniešu iesaistīšana satura veidošanā būtu Pieci.lv svarīgākā prioritāte nākotnē.
Ceturtā prioritāte – izcilības centra veidošana Latvijas Radio iekšienē, lai sabiedriskā medija modernizāciju paātrinātu. Šāda centra uzdevums būtu kvantitatīvi un kvalitatīvi apkopot un analizēt klausītāju datus un vērtējumu par saturu, dot ieteikumus satura pilnveidošanai, piedalīties un veicināt jaunu raidījumu, formātu vai multimediālo projektu veidošanos, nodrošināt radošo personālu ar profesionālās pilnveides iespējām Latvijā vai ārzemēs, kā arī attīstīt studentu prakses un jauno žurnālistu apmācības. Šāds izcilības centrs nepieciešams, lai Latvijas Radio tuvotos skandināvu līmenim un kļūtu par piemēru citiem.
Noslēgumā gribu sacīt, ka Latvijas Radio radošajā un tehniskajā komandā strādā profesionāļi. Medijs ir redakcionāli neatkarīgs, un saturiskas vai tehniskas kļūmes tiek pieļautas nebūtiskos jautājumos. Taču konkurences trūkums, augstie reitingi un klausītāju apmierinātība pārmaiņas pašas par sevi neveicina. Tās iespējamas, ja visi iesaistītie vienojas par kopīgām prioritātēm. Kādam jāuzņemas līdera loma, ar savu redzējumu pārliecinot visas puses.
Pirmie soļi ir paveikti mediju politikas pamatnostādnēs, kuras īstenojot uzlabotos Latvijas Radio finansiālā situācija un pārvaldība. Tāpat svarīgi, lai uz viena viļņa atrastos NEPLP, LR valde un vadošie darbinieki jautājumā par sabiedriskā pasūtījuma izstrādes principu maiņu. Sabiedriskajam pasūtījumam jākļūst par kodolīgu sabiedrības kopējo interešu prioritāšu atspulgu uz varākiem gadiem ar iespējām starpposmos pārliecināties par tā izpildi.
Attīstība nav iespējama strīdoties. Savstarpējās uzticības veidošana ir svarīgs priekšnosacījums labai sadarbībai. Vai ar politiku saistīta cilvēka apstiprināšana amatā, kam jānodrošina līdzsvars starp padomes redzējumu un radio darbinieku mugurkaulu, šo uzticību vairos? Gan padome, gan darbinieki savu viedokli jau ir pauduši, tāpēc prognozēju, ka turpmākie pieci Latvijas Radio gadi nebūs vienkārši. Vienīgo saturisko attīstību nodrošinās paši radio darbinieki, bet viņu aizņemtība ar ikdienas darbiem nedos tik ļoti vajadzīgo grūdienu.
