Inese Tarvida jau gandrīz trīs gadus dzīvo un trenējas Vācijā, taču lepojas par iespēju ar Latvijas karogu kāpt uz pjedestāliem dažāda mēroga taekvondo sacensībās. Mūsu olimpiskā cerība sportistu vidū ir zināma visā pasaulē, tomēr ceļš līdz panākumiem bija jāizcīna.
Nozīmīga satikšanās
Divdesmitgadīgā Inese lūdz uzvārīt Latvijā salasītu zālīšu tēju mammai, kurai acīs vēl pārsteiguma atblāzma par meitas pēkšņo ierašanos dzimtenē, kaut tikai uz nedēļas nogali. Viņa atlidoja uz Latviju spontānas idejas vadīta, jo ļoti vēlējās satikt klasesbiedrus, ar kuriem kopā absolvēja Bauskas Valsts ģimnāziju. Pēc vidusskolas beigšanas meitene jau gandrīz trīs gadus trenējas Vācijā pie trenera Marka Kolefela, bet sacensībās startē zem Latvijas karoga. Inese par šādu dzīvesvietas maiņu izšķīrās, jo saprata, ka, lai sasniegtu augstus rezultātus taekvondo, viņai ir jādodas prom no Latvijas.
“Treneris, kurš uzaicināja mani un māsu Jolantu uz Vāciju trenēties, ir liels šī sporta fanāts. Viņš mani redzēja vienā nometnē, uz kuru es biju aizbraukusi ar savu Latvijas klubu. 2016. gada vasarā mūs abas ar māsu ieraudzīja. Viņam likās, ka mēs esam ļoti talantīgas un ar perspektīvu, tāpēc viņš gribēja mūs savā komandā,” atceras Inese.
Pirms jaunietes ceļi krustojās ar vācu treneri Kolefelu, viņa cītīgi trenējās Latvijā. Treneri laika gaitā nomainījās, bet pēdējais, pie kura Inese dažreiz vēl Latvijā trenējas, ir Vitālijs Lepins. Kopš septiņu gadu vecuma, kad aizsākās sportistes karjera, Ineses kontā ir divas Pasaules čempionāta bronzas medaļas, tikpat Eiropas čempionāta sudraba kaluma godalgas, kā arī zelts U21 Eiropas sacīkstēs.
Karjeras sapnis
Pateicoties godalgotajai taekvondo cīkstonei, Latvijas vārds visā pasaulē ir izskanējis daudzkārt. Latvijas Olimpiskā vienība, kura ar māsām Tarvidām ir noslēgusi līgumu līdz 2020. jeb olimpiādes gadam, atmaksā sportistu treniņu un sacensību izdevumus, kā arī regulāri finansiāli nodrošina un izmaksā prēmijas par labiem sasniegumiem.
“Es to daru ne jau naudas dēļ, jo naudu es iepriekš nesaņēmu. Man sāka maksāt tikai pēc vairākiem panākumiem, kas ir nākuši pēdējo pāris gadu laikā. Tā ir tāda forša motivācija, ka tu jūti, ka visi muskuļi sāp, ir nogurums, bet tu tomēr saņem naudu. Tas ir mans darbs un sirdslieta,” skaidro sportiste.
Dzīvošanu Vācijā Inesei nodrošina klubs, kurā meitene trenējas. Tas esot kā ģimene, jo visi dzīvo kopā. Klubam ir divas atsevišķas mājas trīs minūšu gājiena atstatumā viena no otras. Īpašumi piederot trenerim Kolefelam. Trīsstāvīgajā mājā, kurā dzīvo Inese un viņas māsa, mitinās vēl pieci sportisti no dažādām pasaules valstīm.
Pilnas slodzes darbs
Lai kļūtu par divkārtējo bronzas medaļnieci pasaules mērogā, ir jātrenējas piecas dienas nedēļā. Inesei pirmais treniņš sākas jau pirms astoņiem rītā. Pēc pāris stundām seko otrais un vakarā trešais trīs stundu treniņš. Starp sporta zāles nodarbībām meitenei knapi atrodas laiks un enerģija aiziet uz veikalu, nerunājot par fizisko nogurumu, kas pārņem.
Savukārt brīvdienās tāpat ir kāds treniņš vai arī sacensības, kas norisinās visā pasaulē. “Diezgan žēl, bet Vācijā integrēties ar šādu dzīvesveidu gandrīz nav iespējams. Mēs esam diezgan norobežoti no realitātes. Man ir pilnīgi vienalga, kur es atrodos. Es nebraucu uz Vāciju labākas dzīves meklējumos, mani nekas tur nesaista,” saka jauniete.
Rodas iespaids, ka cilvēki, kuri darba darīšanās dodas uz visām pasaules malām, ir sajutuši pasaules elpu, izgaršojuši pasaules virtuvi vai sastapušies ar kultūršoku, tomēr tās ir tikai iedomas un sapņi, tāpat kā populārais bērnības sapnis strādāt saldumu veikalā. Arī sportistiem realitāte ir daudz skaudrāka: “Kad braucam uz sacensībām, tad pārsvarā ir tā, ka tu atlido, esi vēl tāds uztraukts, jo ir jāietur svars. Ir stress pirms svēršanās, tāpēc pirms sacensībām tu jau nekur neiesi. Bet pēc sacensībām jau gandrīz sanāk lidot atpakaļ.” Tomēr Inese reti, bet atrod laiku kopā ar māsu doties pastaigās pa citu valstu pilsētām.
Cīkstone saka, ka taekvondo ir nelabvēlīgs sports tādā ziņā, ka tam nav sezonas. Kā janvārī sākas sacensības, tā tās turpinās visu gadu. Viņai šogad priekšā ir vēl pāris starti un gada noslēgumā Grand Prix fināls Maskavā. Janvārī vairāk ir turnīri, gada otrā pusē atkal Grand Prix – sacensības, uz kurām tiek aicināts ierobežots skaits pasaules labāko sportistu. “Nav nekādas atpūtas. Tad vēl visu laiku tā diēta pa starpai…” nopūšas Inese.
58 kilogrami jau par daudz
Inese ir 174 centimetrus gara, bet viņas svars ir ļoti mainīgs. Sportiste sacensībās startē divās svara kategorijās, kur viena ir līdz 53, bet otra līdz 57 kilogramiem, kas ir arī Olimpiskā svara kategorija. Inese saprot, ka daudzus pārsteidz viņas svaru: “Bet es pati par sevi neesmu smaga. Kad nemetu svaru nost, tāpat esmu tie 57, 58 kilogrami. Tad, kad man ir jābūt tiem 53 kilogramiem, tad man ir jāietur diēta. Tāds ir tas sports, un visi to dara, it īpaši, ja tu vēl esi profesionālajā sportā. Ja tu neieturēsi diētu, tad tev nāksies cīnīties ar kādu, kurš par tevi ir krietni smagāks un lielāks. Bet es ļoti veselīgi metu svaru nost. Par to liecina tas, ka citām meitenēm, kuras nepareizi met nost svaru, ir mēnešreižu iztrūkums. Man tā nekad nav bijis.”
Sparinga partnere ir māsa
Inesei labākā treniņu partnere ir nepilnus divus gadus jaunākā māsa Jolanta. Abas meitenes ir ļoti līdzvērtīgas. “Mums ar Jolantu ir viena Olimpiskā svara kategorija. Jolanta, par cik ir jaunāka, sportā ienāca nedaudz vēlāk, tāpēc sanāk, ka es esmu augstākā reitingā. Viņai arī ļoti labi iet, salīdzinot to, cik viņai ir gadi un cik augstā līmenī viņa ir,” ar māsu lepojas Inese.
Māsas Tarvidas ir pirmās un pagaidām vienīgās sportistes no Latvijas, kuras tik tālu ir tikušas taekvondo sportā. Kā arī pirmās, kuras vispār ir startējušas Grand Prix sacensībās. Inese ir ļoti priecīga, ka tieši viņas māsa ir labākā treniņu partnere: “Tas ir ļoti labi! Ja mēs kādreiz sastrīdamies, tad to visu varam izlikt sparingā.”
Inese ir klusa, un viņai nepatīk daudz visiem stāstīt par sasniegumiem, kur nu vēl vicināties ar kājām, parādot savu spēku pārākumu. “Es gan atceros, ka kaut kādā otrajā klasītē, es vienam klases puisim iesitu pa degunu. Mamma prasīja, ar ko es viņam iesitu. Teicu, ka ar boti, kura man bija uzvilkta. Bet tas arī bija netīšām, nemaz neplānojot,” smejoties atceras Inese.
Pietrūkst Latvija
Kaut arī Vācijā Inese nav viena, bet gan kopā ar māsu, ar kuru var sarunāties dzimtajā mēlē, gatavot kādu latviešu ēdienu, klausīties un dziedāt līdzi latviešu dziesmām, viņai pietrūkst mājas. “Man visvairāk, protams, pietrūkst ģimene un visa tā sadzīve. Man šausmīgi pietrūkst latviešu ēdieni, daba un visas tās skaistās lietas, kuras esot šeit, varbūt tik ļoti nenovērtēju. Kaut arī Vācijā es esmu trīs gadus, tur es māju sajūtu neiegūstu,” stāsta Inese. Viņa pie ģimenes uz Latviju brauc aptuveni trīs reizes gadā. Uz ilgāku laiku, kas ir aptuveni desmit dienas, Inese ierodas vasarā. Tomēr tas neesot tik ilgi un bieži, cik jauniete gribētu.
“Zinu, ka es daru to labo darbu – nesu Latvijas vārdu kaut kur plašāk. To es pati savām acīm esmu redzējusi, cik daudzi tagad Latviju zina. Tu vispār vari iedomāties, ka Āzijā kāds tādu Latviju zina? Tagad viņi zina. No turienes nāk arī tie fani,” saka sportiste.
Fani visā pasaulē
Inese stāsta, ka no Latvijas taekvondo sportistiem nejūt tik lielu cieņu un respektu kā no ārzemju faniem. Viņai grūti pateikt tos iemeslus, kādēļ tieši pašas mājās atbalsts sportistu vidū nav tik liels kā citur pasaulē. Inese to skaidro ar mentalitāti. Savukārt par sportisti interesējas citur pasaulē. Izsaka arī piedāvājumus novadīt kādu nodarbību dažādās pasaules malās, kas, protams, viņai liek justies patīkami.
Pagājušajā vasarā Inese aizbrauca uz Senegālu Āfrikā ciemos pie sava drauga Mustafas ģimenes. Viņa tur arī trenēja mazos bērnus, vadot viņiem pāris seminārus. Inese stāsta, ka tā ir tāda normāla prakse, ka augsta līmeņa sportisti, kaut arī vēl nav beiguši karjeru, brauc pa visu pasauli un vada nodarbības. Viņai tas šķiet tāds sirsnīgs darbs, iesaistīt un motivēt mazus bērnus, kuri tikai vēl sāk nodarboties ar sportu.
Nākotnes plāni
“Ja es jutīšu, ka Vācijā man nebūs vairs izaugsmes, tad es domāšu, kur tālāk doties, bet pagaidām viss ir ļoti labi,” par plāniem izsakās Inese. Meitene nākotnē vēlas samazināt treniņu daudzumu, lai varētu vēl kaut kā citādāk sevi attīstīt. Kaut vai atvēlēt laiku vienkārši grāmatu lasīšanai, kas izpaliek.
Ja Inese atgriezīsies Latvijā, tad visdrīzāk kopā ar draugu, kurš tāpat kā viņa trenējas Vācijā, bet pārstāv savu valsti – Senegālu. Viņš nākot no labas ģimenes, bet tomēr Āfrika ir Āfrika, tāpēc puisis ir gatavs pārcelties uz Latviju, kur ērtības pat nevar salīdzināt. Protams, ka tas esot liels solis nākotnes virzienā, kas vēl nav līdz galam skaidrs.
“Es nodarbošos ar taekvondo, kamēr vien man ķermenis atļaus. Es arī negribu redzēt, ka man rezultāti iet uz leju. Tad arī jutīšu, ka ir jāpārtrauc. Pagaidām vēl es plānoju nodarboties ar šo sportu vismaz vēl divus Olimpiskos ciklus, kas ir 2020. gada un 2024. gada Olimpiskās spēles. Tas vēl nav simts procenti skaidrs, jo notiek vēl kvalifikācija. Man nepatīk būt pārāk pārliecinātai, jo, ja es tāda esmu, tad liekas, ka man vēl vairāk neveicas. Tomēr treneris ir ļoti pārliecināts par mani,” stāsta olimpiskā cerība.
