Sajūtas, par kuram neraksta profesionālie dzejnieki, stāsti par cilvēku ikdienas pārdzīvojumiem un priekiem. Tas viss veido Betijas Celitānes literāro pasauli.
Betija ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes 1.kursa studente, studē arābu valodu Latvijas Universitātēs Humanitāro zinātņu fakultātē. Bet brīvo laiku viņai patīk pavadīt ar papīru un pildspalvu rokā, pilnībā nododoties literārās pasaules vilinājumam.
Interesē par literāriem darbiem radās agrā bērnībā. Daudz laika tika pavadīts pie vecmāmiņas, kurai patika rakstīt standarta dzejolīšus un apsveikumus. Lasot savu iemīļotāko dzejnieku Imanta Ziedoņa, Ausekļa un Friča Bārdas darbus, arī mazā Betija sāka rakstīt dzejoļus. Betija atceras, ka vectēvs bērnībā viņu salīdzinājis ar Ziedoni, jo viņa centās līdzināties slavenajam dzejniekam.
Meitene gribēja pierādīt vecmammai, ka var vairāk, nekā vienkārši lasīt grāmatas. Sākumā tie bija skaitāmpantiņi ar smieklīgām atskaņām – piemēram, māja, kāja. Kādu dienu 6 gadus veca Betija apmeklēja zobārstu un saprata, ka tās sāpes, ko jūt, varētu pārvērst citā veidā. Tā tapa dzejolis par lācīti, kuram sasāpējās zobs. Kopš tā brīža dzejas rakstīšana kļuva par ikdienu. Betija piedalījusies visos “Dzejas dienu” konkursos, ko rīkoja viņas skolā. Vecākajās klasēs Betija darbojās šī konkursa žūrijā un jau vērtēja citu darbus.
Lielākie panākumi gūti valsts pirmā līmeņa konkursos. Raiņa 150. gadu jubilejai veltītā konkursā “Vēlējums Rainim” tika izcīnīta 1. vieta. Vēlāk radās iespēja piedalīties konkursā “Valsts aicinājums”, kur jaunie censoņi nedēļu pavadīja kopā ar Latvijas labākajiem dzejniekiem, kuri rediģēja viņu dzeju. Pirmajā gadā piepildījās viens no Betijas lielākajiem sapņiem – lasīt savu dzeju priekšā savam mīļākajam dzejniekam Edvīnam Raupam. Viņš bija žūrijā un nepateica nevienu sliktu vārdu. Taču pārējie eksperti bija skarbi. Profesionālie dzejnieki neuzskatīja to par dzeju. Bija pienācis laiks kaut ko mainīt rakstīšanas stilā. Ar jaunām domām un idejām Betija nolēma piedalīties konkursā vēlreiz. Tagad viņas dzeju uztvēra nopietnāk, to atzina arī žūrija.
Betijai atmiņā palicis kāds īpaši patīkams brīdis: “Izstādē Iecavā, kad lasīju savu dzeju, klāt pienāca sieviete no Iecavas jauniešu centra un teica, ka esmu sajūtu dārznieks – daudz “izraktu” sajūtu, par ko profesionālie dzejnieki neraksta.” Mūsdienās ir sarežģīti izveidot kaut ko tādu, ko citi vēl nav dzirdējuši un ko ir svarīgi lasīt. Dzeja nāk brīžos, kad to negaidi, stāsta Betija. Pārsvarā tēmas rodas no notikumiem, kas risinās apkārt.
Par personīgām jūtām, priekiem un pārdzīvojumiem Betija raksta retāk un parasti šādus tekstus nepublisko. Viena dzejoļu sacerēšana parasti neaizņem daudz laikā un dažreiz pietiekot vien ar piecām minūtēm. Dzejoļi labāk padodas dzimtajā latviešu valodā. Rakstot angliski vai krieviski, esot grūtāk atrast ritmu.
Betijai savas domās patīk rakstīt kladēs. To novērtē arī draugi, kuri svētkos dāvina klades un pildspalvas. Taču klade ne vienmēr ir līdzi un bieži sanāk dzejoli uzrakstīt uz čeka, biļetes vai salvetes. Ir svarīgi savu domu uzrakstīt tajā brīdi, kad tev tā ienāk prāta, jo pēc laikā tā pazūd, saka Betija.
Meitenei mājās ir sintezators un viņa pašmācības ceļā iemācījusies spēlēt gan klavieres, gan ģitāru. Betija mēģinājusi rakstīt dziesmas dažām latviešu grupām, taču laikam zilbju rakstīšana tik labi nepadodas. Zilbes ir svarīgas, lai dziesma būtu skanīga. Mūzikas tekstam jābūt vienkāršam, bet Betijai vienmēr gribās ielikt dzejā daudz sarežģītu vārdu.
Nākotnē Betija grib strādāt komunikācijas jomā un veidot starptautiskos sakarus. Dzeja un mūzika paliks vien hobija līmenī, taču tas netraucēs tapt jaunai un aizkustinošai dzejai.
Betijas radošie darbi
***
Ļoti negants ir drudzis vasarā. Tas sēžamvietu pārvērš ārprātīgas jaudas indukcijas plītī. Uz galvas, šķiet, sakrituši dzidrie āboli ar tārpu mājokļiem, visu viņu iedzīvi – rezervēm, ādām un mīlestībām. Piere kļūst par dzeltenu, mitru sūkli, elpa ir atvērta tikai raudenes uzlējumam, galva griežas pavisam strauji, un es – sāls un stabs. Ļoti negants ir drudzis vasarā, es gribētu aizslēgt durvis un nekad vairs nepieļaut domu tās atvērt, kad pirmie negaisa mākoņi uzmācīgi klauvē. Iešu paslēpties zem oša, kas, vējam stipri klepojot krēpas, nemaz nepakustina ne lapotni. Spēcīgs, rāms un veselīgs osis. Gandrīz kā tētis.
Sieviete 40.autobusā
Google translate / Latvian – french:
Gaisma
Gaišs
Dzīvība
Melns
Izdzīvojis
Saule
Pūciņa
Pūka
Viegls
Maigs
mammu, vai Tu jau izdomāji, kādā vārdā mēs sauksim mūsu kaķēnu?
Mācos arābu valodu
šažara šažara šažara tun
Hadīdža tun žirafa tun
Hijja huwa hijja huwa
Haijā binā! Misr.
Vasara. Augusts. Serviss
salabot salauzītu satvarstītu lapsenes degvielas piedziņu
satvert spārna ieskrāpēto švīku
un izlabot saulē radīto defektu
veikt vispārējo apkopi zeltainam kodolam
ļaut būt gatavai ziemas saltajā tērgā
tagad iebrukt kādas citas saimes stropā
un ar zagto medus kvantumu
samaksāt sirseņu servisam
***
zemei ir mazliet noēsti spārni
kurus marss piesita krustā staba kosmiskā telpā
turpat venera baroja savus uguns bērnus
un atļāva sprakšķošām degošām mutēm tiem aizmigt
kaut kur no saules
tāpēc zeme ir apaļa
tai mazliet noēsti spārni
tāpēc tu stāvi uz apaļas zemes
tik tur iekšā daudz putnu un vaboļu un sikspārņu un zīdaiņu un veļu apkārt lido
vēl iečukst lidojošs eņģelēns vai velnēns pa reizei
“griezies griezies valša ritmā iegriezies
ar šķērēm ne vai sagriezies
atkal uzdejo un zem bērziem griezies
ļauj griezei atvērt savus spārnus
un liec to mūsu zemi svētā
blīvā, tēvišķīgi vadošā
la lune mierā”
