Populārākie pašmāju un ārzemju autoru erotiskie romāni pēdējā laikā mēdz pārliecinoši ielauzties grāmatnīcu topu augšgalā. Popularitātes pamatā ir gan veiksmīgs mārketinga plāns, gan šo romānu radītā iespēja uzlabot seksuālo dzīvi vai arī nereti – tikai pasapņot, ietekmējoties no romānu uzburtās ilūzijas.
Veids, kā pasapņot
Marutai ir 24 gadi, un viņa ir psiholoģijas studente. Viņai patīk lasīt grāmatas, bet no erotiskās literatūras žanra darbiem izlasījusi tikai pasaulē populāro Greja 50 nokrāsu triloģiju. “Tam, cik ļoti bija izslavēts, cik tā ir augsta līmeņa erotika, man šķita, ka bija izmantota ļoti prasta valoda, bez jebkādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Beigās man visas tās seksa ainas izskatījās vienādas,” viņa atzīst.
Maruta šīs grāmatas izlasīja, jo tajā brīdī apkārt visi par to runāja un viņa arī bija gribējusi saprast, par ko citi runā, un pati izteikt viedokli. “Man nesagādā problēmas runāt par seksu. Man tas ir, es to praktizēju. Man šī informācija ir, man tā nav tabu tēma. Cilvēki, kuriem tā ir tēma, no kuras kautrējas, atklāti negrib par to runāt, kuriem nekas tāds pašiem nav savās personīgajās attiecībās, šāda veida grāmatas var būt interesantas,” skaidro jaunā sieviete.
Ņemot vērā zināšanas, kuras viņa ir ieguvusi, studējot psiholoģiju, Maruta pieļauj, ka sievietes dzīvē vēlas kaisli, un erotiskas grāmatas ir pasaule, kur aizbēgt, ja viņas ikdienā smagi strādā vai ir vientuļas, kautrējas atklāti izteikt savas vēlmes partnerim. “Tas ir legāls, sociāli pieņemams veids, kā var pasapņot,” Maruta secina.
Veicina atklātību
Arī Kalvis Ķikuts, kurš lasa dažādu žanru grāmatas, ielūkojies erotikas lauciņā. Viņš šīs grāmatas lasījis intereses vadīts, jo apkārtējie cilvēki mākot sacelt lielu ažiotāžu.
“Erotiskie ainu apraksti tikai kaut kādā veidā tiek lietots kā instruments, ar ko spēlējās uzmanības piesaistīšanai, jo tas ir sensitīvs temats, līdz ar to visiem uzreiz [rodas interese] “Kas tad tur īsti ir”, jo, ja rakstītu par amortizatoriem, nevienam neinteresētu.” Greja 50 nokrāsu triloģija esot bijis komerciāls veiksmes stāsts.
Viņaprāt, piemēram, Greja 50 nokrāsas ļāva cilvēkiem palikt atklātākiem: “Ja tas ir uzrakstīts grāmatā, to pārdod veikalos, tas ir pieejams bibliotēkā, līdz ar to visiem ir tāds: “O, mēs varam par to parunāt! Tu lasīji? Man patika tur tā nodaļa”.
Veiksmīgs mārketinga plāns
Grāmatnīcas “Jānis Roze” veikala vadītājas vietniece un pārdevēja Kristīne Šlosberga par Greja 50 nokrāsu sērijas grāmatu popularitāti saka: “Es domju, ka tas bija veiksmīgs mārketinga plāns, jo man liekas, ka to grāmatu saturs galīgi neatbilst tam, kādēļ cilvēki viņas lasīja. Erotiskā literatūra ir eksistējusi arī pirms tam, diezgan plašā apmērā, vienkārši nebija tā, ka par to runāja plašsaziņas medijos.”
Viņa stāsta, ka grāmatnīcā cilvēki parasti, nevēršas pie viņas kā pārdevējas ar jautājumiem par erotisko literatūru. “Latvieši lasa šīs grāmatas, bet viņi par to skaļi nerunā un veikalā skaļi neko neprasa. Parasti nolaiž acis un paši meklē. Citreiz jautā “Vai ir kaut kas līdzīgs”, un tad mēs mēģinām kaut ko ieteikt. Erotika tāpat kā humorizjūta ir ļoti individuāla, līdz ar to arī nevar ļoti uzticēties tam, ko citi cilvēki saka.”
Var arī maldināt
Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Marija Ābeltiņa uzskata, ka erotika visos mākslas veidos cilvēkus piesaista, bet tā nav tēma, ko atklāti pārrunāt: “Mūsu sabiedrībā, neskatoties uz to, ka oficiāli nav aizliegts par to runāt, nedaudz tabu elements tur ir. Bieži vien cilvēki kautrējas un ir interese, bet bail un neērti par to runāt”. Tai pašā laikā viņa uzskata, ka publiskajā telpā atrodamā informācija kropļo uztveri: “Tiek rādītas ļoti stereotipiskas, reālajai dzīves situācijai neatbilstošas ainas un uzvedības modeļi – bezgalīgie orgasmi vai vēl kaut kas, par ko cilvēki aizdomājas, ka uz to ir jātiecas kā “ja man kaut kas tāds nav, tad ar mani kaut kas nav kārtībā”, vai “ja neizjūtu prātu raujošu un smadzenes pilnībā izpūtošu kaisli, tad nav tā mīlestība, jāmeklē cita”.
Psihoterapeite atzīst, ka uz mākslas darbiem norādītais vecuma ierobežojums ir jāievēro un arī pieaugušajiem ir jāturpina izglītot bērnus par sekuālajām attiecībām, nevarot ļaut šo informāciju meklēt internetā. “Jaunietis, kas neko par to nezina, meklē un atrod tur visādas muļķības, jo, kā zināms, internetā ir arī nepatiesa informācija. Bet, ja es nezinu, ko meklēt, kā es varu pārbaudīt, kas ir kas,” saka M. Ābeltiņa. Viņa pieļauj – ja cilvēki būtu vairāk izglītoti, par to būtu vieglāk runāt. “Ja mamma redz, ka 15 gadīga vai 16 gadīga meitene lasa to grāmatu, viņa var par to parunāt, un tad pieaugušais var uz to reaģēt, kaut kādā veidā koriģēt, pasargāt no nevēlama satura”.
Psihoterapeite atzīst, ka arī “Krēslas” sāgā bija sava veida erotika – pieskārieni, skūpsti, ilgi skatieni, bet tā bija atbilstoša pusaudžu gaidām par erotiku.
Reklāma intīmpreču veikaliem
Elīna Hasanova intīmpreču veikala SexyStyle pārstāve mārketinga jautājumos saka, ka bijis novērojams klientu pieplūdums tieši pēc Greja 50 nokrāsu grāmatu un filmu iznākšanas – klienti esot vērsušies pie pārdevējām, lai atrastu konkrēto preci.
“Greja grāmata ir vienīgā, kas ir izsaukusi tik lielu ažiotāžu un cilvēku interesi. Kā mēs saprotam, šī grāmata ir iedevusi sievietēm cerību un sapni un fantāziju, ka pasaulē eksistē tādi vīrieši, kuriem patīk priekšspēle, jo pamatā sievietēm nav tādu partneru,” skaidro E. Hasanova.
Veikala pārstāve piekrīt, ka šada žanra grāmatas intīmpreču veikaliem darbojas kā ļoti laba reklāma. Viņa uzsver, ka problēma dažreiz esot tā, ka grāmatu autoriem par konkrētām precēm nav zināšanu un tāpēc viņi apraksta grāmatā kaut ko, kas realitātē nemaz tā neesot. Lasītājas to izlasa, veikalā nopērk attiecīgas rotaļļietas un tomēr izrādās, ka dzīvē tas tā nestrādā. Sliktākais, ka viņas sāk vilties sevī vai partnerī, ja kaut kas nav tā, kā to attēlojis mediju produkts.
Seko vairākumam
Latvijas Universitātes komunikācijas psiholoģijas un socioloģijas pasniedzēja Ilze Šulmane komentē, ka mūsdienās lasīt un runāt par erotisko literatūru ir dabiski. Tā tas nebija padomju laikos, kad par to atklāti nerunāja. “Sekss un attiecības ir cilvēka Maslova vajadzību piramīdā. Kopš ir demokrātiska sabiedrība, kāpēc lai cilvēki publiski neinteresētos par tik svarīgu cilvēku dzīves sastāvdaļu,” saka I. Šulmane.
Novērojumu, ka erotiku atklāti apspriež tikai gadījumā, ja šī grāmata pieder bestsellera kategorijai, viņa komentē, sakot: “Tā ir cilvēka psiholoģija. Ja vairākumam tas šķiet pieņemams, tad es arī drīkstu, bet, ja tas skaitās tabu temats, tad es uzlieku tam vāciņu un nevienam nerādu, ko es lasu. Tas īstenībā arī liecina, ka sabiedrība nemaz nav tik veselīga un demokrātiska. Tas no vienas puses nāk no pagātnes, bet no otras puses intīmā dzīve ir personisks jautājums. Mēs jau tā esam izlikuši publiskai apskatei visas intīmās lietas un netīro veļu mazgājam visu acu priekšā.”
