Vadīt ekskursijas pa pilsētu, kuru pats nekad nav redzējis. Brīvajā laikā braukt ar riteni un fotografēt, pašam nezinot, kāda izskatās uzņemtā bilde. Izklausās neticami, taču Artūrs Līvmanis to spēj. Viņš ir vienīgais neredzīgais gids gan Latvijā, gan visā Baltijā.
Artūrs Līvmanis (34) ir neredzīgs kopš dzimšanas. Par spīti aklumam, viņš jau piecus gadus vada ekskursijas pa Liepājas ielām, esot vienīgais neredzīgais gids Baltijā. Artūra vadītās ekskursijas ir paredzētas gan cilvēkiem ar redzes traucējumiem, gan redzīgajiem. Ekskursijas maršruts sākas pilsētas sirdī – Rožu laukumā, kur netālu, blakus tirdzniecības centram Kurzeme, ir izvietota taktilā karte ar proporcionāli samazinātiem ēku objektiem. “Ja es neredzīgam cilvēkam stāstu par mājām, tad uz taktilās kartes varu parādīt, ka, lūk, tāda izskatās Liepājas Universitāte, šāds izskatās tirdzniecības nams Kurzeme vai Trīsvienības baznīca. Ja viņam apraksta, ka nams ir dzeltenā vai melnā krāsā, viņam nav izpratnes, taču šeit ēkas izskatu var sataustīt,” skaidro Artūrs.
Ceļošana ieinteresē gida darbā
Maršrutā iekļauta arī Latvijas mūziķu Slavas aleja, kur ekskursantiem ir iespēja iespiest savas plaukstas mūziķu plaukstu oriģinālatlējumos. Tāpat arī Graudu ielas arhitektūra un Liepājas himnas Pilsētā, kurā piedzimst vējš tēli Kūrmājas prospektā, kur ikvienam ir iespēja tiem pieskarties. “Un tad dodamies līdz Jūras mammai [piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem],” saka gids. “Tur ir pēdējais himnas pants Pieplok pie zemes cilvēku mežs, kur var ar kājām to izstaigāt un sajust. Tur mans maršruts noslēdzas.” Artūrs prot angļu un krievu valodu, tāpēc ekskursijas vada arī ārzemniekiem. Viņš stāsta, ka nesen esot bijusi 22 cilvēku liela tūristu grupa ar zviedriem, kuriem ekskursija ļoti patikusi.
Artūrs ir ieguvis gan bakalaura grādu pedagoģijā, gan jaunatnes lietu speciālista maģistra grādu Liepājas Universitātē. Pēc pirmā gada maģistrantūrā puisis nolēma paņemt akadēmisko gadu un doties brīvprātīgajā darbā uz Nīderlandi. Artūrs atzīst, ka brīvprātīgais darbs ļoti paticis, kā arī bijusi iespēja paceļot: “Uz Ungāriju, Spāniju, Čehiju un vēl citur, kur bijām ar pārējiem brīvprātīgajiem.” Tieši pēc atgriešanās no ārzemēm Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis mudinājis Artūru izmēģināt gida darbu, kuru tuvākajā laikā puisis negrasās pamest.
Dzīvo tāpat kā citi
Artūrs ne tikai strādā, bet viņam ir arī ļoti daudzpusīgi hobiji. “Es nodarbojos ar fotografēšanu. Fotografēju pēc skaņas metodes. Piemēram, cilvēks runā, paņemu kameru un nospiežu pogu,” stāsta puisis. 1. jūnijā Liepājā, Valtera bibliotēkā, tika atklāta pirmā Artūra personālizstāde. “Es arī piedalos loka šaušanā, kur treneris stāv aiz muguras un ar balsi pieregulē, kā pareizi jātur un jātēmē,” teic Artūrs. “Arī nūjoju, bet labāka ir tandēma riteņbraukšana.”
Starp Artūra hobijiem ir arī pagājušā gadsimta automašīnu modelīšu kolekcionēšana. Pagaidām viņa kolekcijā esot 60 mašīnītes, kuras atradis caur paziņām, jo “internetā viena tāda, piemēram, mikroautobuss Latvija iet cenās no 50 līdz 100 eiro”. Starp Artūra hobijiem ir arī izglītojošu audiogrāmatu klausīšanās un tapošana. Viņš skaidro: “Tapošanā ir tāds aplītis ar kociņiem, līdzīgs grābeklim. Uz kociņiem uzver dziju, aptin riņķī ap kociņu, un pārceļ pāri. Tad smuki var notapot cepurītes un cimdus.”
Artūrs uzskata, ka viņa dzīve ir tāda pati kā citiem. Jau agrā bērnībā iemācījies braukt ar divriteni, vasaras pavadījis laukos un daudz mācījies. Šobrīd pats rūpējas par tīras mājas uzturēšanu, rēķinu maksāšanu un ēst gatavošanu. “Paskatos uz laiku, kad, piemēram, cepu kartupeļus, paiet divas minūtes, apgriežu otrādi. Paiet vēl divas minūtes, atkal apgriežu otrādi,” saka Artūrs. Pagaidām tikai elektrības un ūdens rādījumu nolasīšana sagādā neērtības: “Būtu forši, ja izgudrotu tādus skaitītājus, kurus varu nolasīt.”
Rīga neesot piemērota neredzīgajiem
Puisis diezgan bieži dodas ārpus Liepājas un atzīst, ka ceļo bez pavadoņa. “Es jūlijā braukšu pie draugiem uz Alūksni, kas dienā paprasīs apmēram astoņas stundas pa autobusiem,” teic Artūrs. Viņš uzskata, ka Liepāja tomēr ir piemērotākā pilsēta neredzīgajiem Latvijā, jo visur esot vadlīnijas, kā arī runājoši autobusi un luksofori.
Galvaspilsēta gan viņam neizsauc lielu sajūsmu: “Rīgā nav labi, man tur nepatīk jau kopš skolas laikiem. Es nodzīvoju Rīgā 13 gadus, paldies, nē!” Artūrs skaidro, ka Rīgā neesot attīstīta vides pieejamība neredzīgām personām. “Barona iela ir visatbaidošākā. Viņi tur ir uztaisījuši tā, ka vadlīnija ieved puķu podā,” stāsta neredzīgais gids. Taču jebkurā gadījumā gan ceļošana, gan hobiji un gida profesija ikdienu padara krāsainu un aizraujošu. Artūrs atzīst, ka viņam nekad neesot garlaicīgi, jo vienmēr esot kaut kas darāms.
