Intars Jesers ir 22 gadus vecs jaunietis, kurš pusaudža gados piedzīvoja atklāsmi par Dievu, un tagad mācās Baltijas Pastorālajā institūtā, lai iegūtu baptistu sludinātāja izglītību. Viņa māsa Nikola Tubina (19) par Intaru saka: “Ja kādreiz pēc viņa rīcības es viņu varēju nosaukt par bandītu, tad tagad viņš ir eņģelītis”.
Intars ir prasīgs pret sevi un apkārtējiem, pēdējos gados daudz lasa, ir ambiciozs, taču tajā pašā laikā draudzīgs, sirsnīgs, mīlošs, par puisi saka Intara mācītājs Mārcis Dejus. “Cilvēki ap Intaru jūtas labi,” stāsta mācītājs Mārcis: “Tā nav vienkārša tusēšana uz vietas ap viņu, bet gan apkārtējo virzīšana uz priekšu, tas man sagādā prieku.” Līdz šīs vasaras beigām jaunietis vismaz reizi mēnesī lasīja sprediķi, noturēja dievkalpojumus Liepājas Karostas baptistu draudzē.
Intara dzīve nesākās kristiešu ģimenē, ar kristiešu draugiem, tieši pretēji – Karostā, un vēl tajā laikā, kad šis Liepājas mikrorajons bija šausmu stāstiem bagāts. Arī Intars tajos ņēma dalību. Viņš stāsta: “Bērnību pavadīju Karostā. Tur arī iepazinos ar sētas draugiem. Apkārti valdīja tāds kā huligānisms – viena, otra izrēķināšanās savā starpā, starp citām sētām. Citreiz bija baigie kautiņi – viena sēta kāvās pret otru sētu. Viens pārstāvēja vienu sētu, otrs – citu. Pārējie skrēja atbalstīt. Tajā vidē es arī augu, agrā vecumā pamēģināju alkoholu, cigaretes, zālīti. Ietekmējoties no vides, ātri visu to pamēģināju.” Intaram ir jaunāka māsa, viņai ir daudz atmiņu par abu kopīgo bērnību. “Spilgtākās atmiņas bija tie brāļu un māsu mazie kautiņi, kas brīžiem bija tādi, ka es skrēju viņam pakaļ ar birsti, bet Intars iepirda savās plaukstās un pielika tās man pie sejas. Man liekas, ka to smaku es nekad neaizmirsīšu. Es bieži vilkos viņam līdzi, kad viņš gāja laukā ar saviem draugiem, sāku darīt līdzīgas blēņas, ko viņi darīja – tīrīju vadus, lai dabūtu to metālu par kuru varēja dabūt naudu, vai nu autobusa šoferiem zagām naudu – vajadzēja piedomāt, kā izvilināt šoferi ārā no autiņa”. Nikola stāsta, ka ziemās gāja uz pauguriem Karostas mežā: “Nosaluši skrējām mājās caur tumšo mežu dzert karstu tēju. Vēl mēs taisījām tādas kā kara bāzes no sniega tepat pie mājas un spēlējam kariņu”.
Īsts vīrietis dzer un lamājas
Pusaudža gados Intars sāka dzirdēt par Dievu, taču turpināja savu ierasto dzīvi. Viņš atceras: “Mēs domājām, kā nopelnīt naudu, izdomājām veidus, kur ko nošmaukt, kur, ko aplaupīt, zagām metālu, gājām to nodot, lai kādu naudu iegūtu un to iztērētu alkoholā un cigaretēs. Tā tas notika kādas divas vasaras”. Katrs kādam seko, ņem piemēru no kāda, tāpat arī Intars darīja: “Kopā ar draugiem ņēmu piemēru no vietējām autoritātēm – vecākiem džekiem. Sekojām īsta vīrieša piemēram, un īsts vīrietis ir tas, kurš spēj kauties, pīpē, kurš spēj par sevi pastāvēt, lamāties, iedzert, likās, ka tas ir īsts vīrietis”. Intara meklējumi pēc “īsta vīrieša”, iespējams, saistās ar to, ka pats ir uzaudzis bez sava īstā tēva. “Kad man bija viens gads, mani vecāki izšķīrās. Es uzaugu pie mammas, tēvam bija cita ģimene, citā pilsētā. Tā pa abi īsto satikāmies, kad biju pusaudžu vecumā. Mēs sākām pavadīt laiku kopā. Es beidzot sāku iepazīt savu tēvu”. Jaunietis saprot, ko nodara tas, ka esi uzaudzis bez tēva: “Tas atstāj kādas sekas. Neesmu saņēmis to, ko var saņemt pilnvērtīgā ģimenē. Ja kādi sūdzas par to, ka ir pārāk stingrs vai slikts tēvs, tad, manuprāt, tomēr labāk ir, ka tas tēvs ir nekā viņa nav. Jo uzaugot bez tēva, tas nozog daļu identitāti – tu nezini, kā tas ir būt par vīrieti, ja nav mājās piemērs, nezini kā rīkoties. Tu nezini kā būt par tēti, ja tev tētis nav bijis blakus”. Intars ir novērojis, ka mūsdienās vecāku šķiršanās ir ļoti izplatīta problēma. “Tomēr, paldies Dievam, ka man 10 gadus līdzās bija patēvs – kāds vīrieša tēls tuvu. Lai gan viņš neparādīja pret mani tādu mīlestību kā pret pašu dēlu, bet tik un tā es no viņa varēju daudz mācīties, esmu priecīgs par to,” stāsta jaunais sludinātājs.
“Kopš vispār Intars pievērsās kristietībai, viņš piedzima kā no jauna, ja kādreiz es viņu varēju nosaukt par bandītu pēc viņa rīcībām tad tagad viņš ir eņģelītis, kuram viss sanāk, viss iet tikai uz augšu, kas brīžiem man pat skauž, es vienkārši arī tā gribētu,” ar savām domām dalās māsa, “taču, tā kā es neizvēlējos iet kristīgo ceļu, tad mums jūtama distance”.
Dzīvē ienāk krāsas
Intars par savu ceļu pie Dieva stāsta: “Pirms septiņiem gadiem sāku nopietnāk pievērsties Dievam. Sirdī parādījās slāpes, vēlme izprast vairāk Dievu, es dzirdēju parvViņa mīlestību un gribēju saprast, vai viņš tiešām mani mīl, kāds vispār ir Dievs? Gribēju viņu iepazīt. Un tad arī sākās mans ceļš – sāku iet draudzē, nokristījos. Šodien esmu ar Jēzu Kristu ciešās attiecībās, esmu pilnīgi pārliecināts par viņa mīlestību, par savu grēku piedošanu, par to, ka viņš savā žēlastībā ir par visu samaksājis, un viņš ir vienīgais ceļš pie Dieva, kurš patiešām aizved pie Dieva, pie attiecībām ar Dievu. Šodien tajā stipri stāvu. Liels prieks, ka Dievs ir atklājies ļoti daudzos un īpašos veidos. Es mācos par topošo sludinātāju, mācītāju. Man pašam liels jautājums, kas notiks pēc šī gada. Šo jautājumu es uzdodu Dievam”.
Dieva nevis Intara plāns
Intars ir pabeidzis Liepājas Valsts tehnikumu, kur apguva loģistiku. Tomēr viņš laicīgajam darbam durvis neatvēra. Satiekot jaunekli, bieži viņš ietērpies kreklā ar uzrakstu “Bez cīņas nav uzvaras”. Intara cīņa varbūt bija pilnīga paļaušanās uz Dievu: “Man bija svarīgs Viņa plāns. Viņš zina, kas mums katram personīgi ir labākais, tāpēc es pavadīju laiku lūgšanās, prasīju Viņam: “Kas ir mans plāns? Kur Tu vēlies mani redzēt, kad pabeigšu tehnikumu?” Vai iet augstskolā, vai iet strādāt? Baigi sajūsmināts par augstskolu nebiju, tāpēc vairāk svārstījos uz iešanu strādāt, patstāvīgas dzīves veidošanas. Bet tad man bija labas attiecības ar esošo baptistu bīskapu Kasparu Šternu. Viņš man piezvanīja, apvaicājās, kā man iet un pastāstīja par iespēju mācīties Baltijas Pastorālā institūtā (Baltijas Pastorālais institūts ir Latvijas Baptistu draudžu savienības dibināta un vadīta izglītības iestāde, kurā apmāca Latvijas Baptistu draudžu savienības darbībai nepieciešamos darbiniekus). Nodevos lūgšanām: “Dievs, kāds ir Tavs plāns manai dzīvei?” Sapratu, ka ir jāiet mācīties, un tad Dievs sakārtoja visas praktiskās lietas, respektīvi, pavērās dažādas iespējas, kas palīdzēja iekārtoties Rīgā tā, lai viss pietiktu un es varētu mācīties.” Arī Intara mācītājs Mārcis bija uzrunājis un iedrošinājis jaunieti spert soļus tuvāk sludinātāja amatam.
Intars stāsta, ka nesaprotamākā reakcija bijusi no vecākiem: “Viņi uzdeva praktiskus jautājums – kas tā par izglītību, ko es ar to sasniegšu, kur varēšu strādāt? Pieļauju, ka viņi līdz galam nesaprata, kas tas ir. Bet man neaizliedza to darīt. Viņi nebija sajūsmā par izvēli. Taču draugi, paziņas bija pozitīvi pārsteigti – jo, tomēr ļoti maz jauni cilvēki izvēlas šādu ceļu. Bija joki no draugu puses, ka varēšu salaulāt”. “Radi un ģimene par to visu ir labās domās, jo, ja viņš nebūtu gājis to ceļu, tad viņš šobrīd atrastos cietumā,” tā saka Intara māsa. Nikolu ļoti apbēdina tas, ka bieži viņas draugi brāli stereotipizē ar to, ka viņš ir tāds mācītājs, kas izspiež naudu un skalo smadzenes: “Es ļoti brāli aizstāvu, un cenšos paskaidrot, ka viņš nav no tiem un tiešām ir ticīgs, un mīl mācīt citiem par to, ko mīl. Daudzi piemin vārdu “sekta” , kas mani tracina, jo viņi domā, ka visur ir kā sektas, kas absolūti nav tā. Man tik ļoti patīk kristīgas nometnes un konference. Es vienreiz uzaicināju draudzeni uz kristīgu pasākumu – viņas domas uzreiz izmainījās, saprata ka tiešām kristīgie cilvēki nav garlaicīgi, bet ļoti jauki, jautri un var labi ar viņiem pavadīt laiku”.
Sāp sirds par tiem, kuri nepazīst Dievu
Intarā ir arī kāda svētā neapmierinātība, viņš stāsta: “Šodien mani neapmierina, ka tik maz cilvēki zina par Dievu, par mīlestību, par pestīšanu”. Viņš atceras notikumu, kurā bija atnācis līdzi mammai uz kapiem: “Mēs apciemojām viņas māsu. Atceros, kad bija bēres, tad tā kapa vieta stāvēja diezgan patukšā vietā, bet, atbraucot pēc gada, apkārt tie kapi bija izpletušies tik plaši. Man sažņaudzās sirds, jo domāju par to, cik daudzi no viņiem vispār savas dzīves laikā ir dzirdējuši par Jēzu Kristu un, cik tad daudzi no viņiem ir nonākuši debesīs? Man liekas, ka ļoti maz. Lielākā daļa nonākusi galīgā pazušanā, tumsībā, tā saucamajā – ellē. Man tik ļoti sāpēja sirds, iztēlojos, ka cilvēki ar aizsietām acīm tur nonāk, jo viņi vienkārši nav dzirdējuši, nav sapratuši, nav pieņēmuši to. Un tas ir tādēļ, ka bijusi slikta pieredze, sastapšanās ar sektām, ar kādu viltus mācību, krāpniekiem, kas caur reliģiskām aktivitātēm mēģinājuši izkrāpt naudu un aizbēgt prom, un daudzi viļas šajā. Un daudzi cilvēki nomirst un nav pieņēmuši Jēzu Kristu par savu Kungu un Pestītāju”. Intars vēlas šo mainīt, vēlas, lai cilvēki dzird evaņģēliju saprotamā valodā: “Ja es kļūtu par mācītāju, es vēlētos dot tīru un patiesu Bībeles vēsti, nevis mācīt teorētiski, bet mācīt praksē. Mācīt par dziļām un īstām attiecībām ar Dievu. Vēlos to izmainīt, lai saprot, ka ticība nav reliģija, nav tradīcijas, nav pantiņu skaitīšanas, nav formālas attiecības. Vēlos, lai cilvēki saprot, ka tās ir attiecības ar Dievu, tu vari iepazīt, uzzināt, kāds Viņš ir, cik liela mīlestība Viņam ir uz tevi un, ka Viņa plāns ir izglābt ikvienu cilvēku.”
No kā Intars pārtiek?
Jaunietis mācās 3. kursā, un ir praksē Madonas baptistu draudzē – par viņu tur gādā vietējie draudzes locekļi. Viņš priecīgs, ka kāds atnes kartupeļu maisu, cits burkānus, taču vēl cits – piedāvā izžāvēt veļu. Pats Intars ir nodibinājis mikrouzņēmumu, katru ceturksni maksā nodokļus no ienākumiem, ziedojumiem. Protams, liekas, ka mācītāja vai jebkura kalpotāja amats var būt nedrošs, taču pieredzējis mācītājs Mārcis Dejus uz to atbild: “No pasaulīgās puses skatoties – jā, mācītāji nesaņem lielas algas, nav nekāda veselības apdrošināšana. Taču no garīgās puses – Dievs ir teicis, lai dzenamies pēc Dieva valstības, tad pārējais taps piemests. Un tādā ziņā, ja mums ir Dievs un mēs paļaujamies uz Dievu, tad tas ir pats drošākais amats, jo pats Dievs par mums gādā. Bībelē 23. psalmā rakstīs, ka viņš klāj mums galdu ienaidniekiem redzot. Tad tādā ziņā kalpošanas amats bieži vien ir drošāks nekā jebkurš cits darbs, kuru piemeklē ekonomiskās, sociālās krīzes, nodokļu reformas. Šis amats dod iespēju piesaistīt ziedojumus kādiem projektiem, bet pāri visam Dievs gādā”.
Par draudžu lielo bildi jaunais sludinātājs Intars ir ievērojis, ka vēl joprojām šajā gadsimtā ir jūtamas draudzes, kurās ieejot, cilvēks ienāk 19. gadsimtā. Viņaprāt, baznīcām ir jāiemācās jauna valoda, valoda, kurā visi runā. “Kristiešiem ir jāatver stereotipu rāmis, jāizkāpj ārā, netiesājot citus, bet gan pieņemot, mīlot. Man rūp tas, ka, lai draudze un sabiedrība varētu būt tuvāka, lai sabiedrība atbalstītu kristīgus pasākumus, un lai draudžu līderi apmeklētu arī sabiedrības pasākumus,” jaunietis mudina uz abpusēju sadarbību.
Mērķē augstāk
“Ja esi mācītājs, tad nepamet savu amatu, lai būtu par karali,” par mācītāja amatu stāsta jaunietis, “Mācītāja profesijā pats skaistākais ir tas, ka vari būt līdzi cilvēkiem un redzēt, kā Dievs izmaina viņu dzīves – kā Dievs sakārto, dziedina rētas, pārsien saites, kā Viņš uzceļ un ved tālāk”. Un tomēr mācītāja profesija nav augstākais, ko Intars vēlas sasniegt. “Ir kaut kas augstāks, ko vēlos sasniegt. Es vēlos kļūt par vīru, par tēvu,” Intars neapšaubāmi vēlas ģimeni. Pēc sludinātāja apliecības saņemšanas Intars domā turpināt teoloģijas studijas, taču viņam arī ļoti patīk sports, tāpēc varētu arī mācīties Sporta akadēmijā: “Sports ir laba valoda, ko izmantot, lai iepazītos ar cilvēkiem”. Jaunietis ir noskrējis maratonu un mācītāja un sportista jomas izskatās diezgan savienojamas. Savukārt viņa mācītājs Mārcis atklāj, ka Baltijas Pastorālā institūta programmas vadītāja ieteikusi Intaram pagaidīt un vēl nesteigties ar mācītāja amatu. “Bet es novēlētu Intaram mērķēt uz mācītāja amatu. Saglabāt to šauro mērķi – kļūt par mācītāju. Intarā ir visas spējas, dāvanas, lai kļūtu par draudzes līderi, viņam jānotic tam un jāvirzās uz mērķi,” saka M.Dejus.
