Lai gan Latvijas futbola izlase pēdējos gados neiepriecina ar augstvērtīgiem rezultātiem, jauniešu rindās ir talantīgi spēlētāji, kuros varētu saskatīt nākotnes futbola izlases dalībniekus. Iepazīstināsim ar vienu no viņiem – Robinu Kokarīti, Tukuma sporta skolas audzēkni, kurš savu karjeru jau no 14 gadu vecuma izvēlējies attīstīt futbola kluba “Ventspils’’ rindās. Robins vairākkārt ir pārstāvējis arī izlases krāsas, bija iekļauts arī Latvijas U-19 futbola izlases kandidātu sarakstā.
Kā sākās tavas futbolista gaitas?
Savas futbolista gaitas es iesāku četru gadu vecumā futbola klubā “Tukums 2000” pie trenera Sergeja Kovaļova. Trenēties, spēlēt futbolu izlēmu es pats, jo redzēju, kā to darīja gan mans brālis, gan brālēns un man tas ļoti iepatikās.
Pastāsti vairāk par savām futbola gaitām Tukumā.
Tukumā es spēlēju līdz 14 gadu vecumam. Mūsu komanda bija ļoti spēcīga, gandrīz katru gadu bijām starp trīs labākajām komandām Latvijā. Vieni no mūsu konkurentiem bija futbola klubs “Babīte”. Kad man bija 12 gadi, mūs ar šo komandu apvienoja un mēs ar viņiem izcīnījām Latvijas čempiona titulu.
Vai esi spēlējis vēl kādā komandā bez iepriekš minētajām?
Jā, mani bieži komandas uzaicināja dažādos turnīros pārstāvēt viņus. Ar FK “Alberts” piedalījos turnīrā Turcijā. Ar futbola komandu “Jūrmala” un “Liepājas Metalurgs” piedalījos turnīros Vācijā, kur guvām dažādus panākumus.
No savas dzimtās pilsētas, komandas devies uz Ventspili un turpināji attīstīties tur. Vai nebija grūti 14 gadus jaunam puisim būt prom no vecākiem un draugiem?
Sākumā pirmās nedēļas bija ļoti smagas, aprast ar vidi tik agrā vecumā… Pirmajā mirklī pat nezinu, vai īsti biju gatavs tam, bet man ļoti palīdzēja futbolisti no Tukuma, kas jau dzīvoja šeit Ventspils Olimpiskā centra sporta internātā. Ja runājam par komandu, tad tur iejutos ļoti labi un atradu savu vietu. Daudz palīdzēja arī treneris Sergejs Tidenbergs, kurš bija ļoti pretimnākošs.
Kāda ir tava pozīcija uz laukuma?
Futbola laukumā esmu universāls. Varu spēlēt vairākas pozīcijas – gan pa malām, gan centrālā pussarga vietā. Centrā arī jūtos vislabāk no visām pozīcijām, jo varu izveidot labus momentus saviem komandas biedriem un būt tur ļoti radošs.
Kā tiki galā ar skolu, treniņiem un visu pārējo, kas bija tavā ikdienā?
Sākumā ļoti grūti bija pielāgoties jaunajam grafikam, bet ar to veiksmīgi tiku galā. Skola gan diemžēl tika atstāta otrajā plānā, jo tiešām daudz laika bija jāziedo treniņiem un futbolam, bet visus darbus vienmēr nodevu laikā un, šogad 12. klasē mācoties, ceru veiksmīgi absolvēt vidusskolu.
Futbola dēļ gan jau sanāca arī kavēt skolu, kā skolotāji to uztvēra un vai nāca tev pretī?
Skolotājas nebija diez ko pretimnākošas pret sportistiem, jo tā nebija kaut kāda speciālā skola vai novirziens sportistiem. Daudz biju spiests iet uz papildus stundām. Semestra beigās parasti pavadīju diezgan ilgas stundas skolā, jo trenerim bija stingra nostāja, ka izglītībai arī ir liela nozīme manā karjerā.
Vai jau no pašas bērnības sapņoji kļūt par profesionālu futbolistu?
Vienu brīdi es ļoti aktīvi nodarbojos ar kalnu slēpošanu jeb frīstailu un vispār ekstrēmajiem sportiem, kā arī Inline skrituļošanu. 2010. gadā pat izcīnīju Latvijas titulu savā vecuma grupā frīstailā ar slēpēm. Bet traumas un mīlestība pret futbolu bija daudz lielāka, tāpēc nolēmu nodarboties tikai ar futbolu un neko citu.
Vai traumas tev arī futbolā ir bijušas nopietnas?
Ir bijušas daudzas traumas. Esmu salauzis roku un roku pirkstus, bet nopietnākā ir bijusi potītes trauma, kad to vienā no spēles epizodēm salauzu. Tad bez futbola nācās iztikt pusotru mēnesi, bet vēlāk šai pašai potītei sarāvu saites. Pēc izmeklējumiem Vācijā nācās tomēr netaisīt operāciju un spēju atkal sekmīgi atgriezties laukumā.
2017.gadā no FK “Ventspils” dublieru komandas tiki izsaukts uz lielo komandu un piedzīvoji savu profesionālo debiju Latvijas kausa izcīņā, esot tikai 16 gadus vecs. Kādas bija tavas sajūtas?
Biju ļoti, ļoti uztraucies, bet mani iedrošināja pieredzējušie komandas biedri, tādi kā Jurijs Žigajevs, Maksims Uvarenko. Nospēlēju visu pirmo puslaiku, un treneris bija ļoti apmierināts ar manu sniegumu, ko spēju parādīt laukumā. Pēc spēles ģērbtuvē saņēmu apsveikumus un uzmundrinājuma vārdus, ka 16 gadu vecumā veiksmīgi esmu debitējis profesionālas komandas sastāvā.
Kādi ir tavi nākotnes plāni? Palikt un nostiprināties Ventspilī vai labāk vēlētos spēlēt ārzemēs?
Mani nākotnes plāni ir tikt galvenajā komandā un caur šo komandu sasniegt augstus mērķus un varbūt tikt uz kādu ārzemju klubu. Nākotnē noteikti sevi vēlētos redzēt kādā no Anglijas vai Itālijas līgām.
Esi jau iepriekš pārstāvējis Latvijas junioru izlases un tavs vārds bija Latvijas U- 19 kandidātu sastāvā. Vai spēlēt izlasē sajūtu ziņā ir pavisam kas cits, nekā spēlēt klubā?
Jā, protams, aizstāvēt valsts krāsas ir liels pienākums un gods. Ir liela atbildības sajūta un lepnums uzvilkt Latvijas izlases kreklu. Izlasē ir sapulcējušies labākie spēlētāji no visas Latvijas un ārzemju klubiem, ir ļoti liela konkurence. Ir jāmēģina pierādīt sevi no labākās puses, bet, protams, visiem jādarbojas kā komandai un jāiet uz vienu mērķi.
Šobrīd tev notiek sagatavošanās posms jaunajai sezonai. Kādus mērķus tai izvirzi?
Pirms sezonas treniņi ir kā vienmēr ļoti fiziski grūti, bet tas ir tikai pozitīvi, jo ir ļoti daudz jāstrādā un jāsagatavojas pēc iespējas labāk. Sezona ir gara un pašatdevei treniņos ir jābūt maksimālai, lai izturētu visu gaidāmo sezonu. Sezonai plāns ir iekļūt U-18 finālā un dublieru čempionātā ieņemt vietu pirmajā trijniekā. Mani personīgie mērķi ir tikt pirmajā komandā.
Vai tev ir kāds mīļākais spēlētājs, kuram tu gribētu līdzināties?
Jā, tas ir Brazīlijas futbola izlases un Francijas kluba “Paris Saint Germain” spēlētājs Neimars. Viena līdzība mums ir – abiem uz muguras ir desmitais numurs.
Kā tu vērtē jauno futbolistu izaugsmes perspektīvas Latvijā un kam jānotiek, lai kopējais līmenis uzlabotos?
Latvijas jaunajiem futbolistiem ir iespējas augt Latvijā, attīstoties dažādās jaunatnes futbola akadēmijās. Latvijas Futbola federācija rīko talantu skati, kur satiekas visi labākie Latvijas jaunie futbolisti, lai vēl vairāk apliecinātu savas prasmes un meistarību. Pats šajās skatēs esmu piedalījies un tur tiešām tiek atlasīti paši labākie un spēcīgākie. Jaunie futbolisti šajās skatēs strādā kopā ar augstas klases kvalificētiem treneriem, kas palīdz sekmēt viņu izaugsmi.
Par kopējo līmeni runājot, protams, uzreiz to nevar uzlabot tā, lai Latvijas izlase būtu vienā līmenī ar Eiropas vadošajām izlasēm. Mans uzskats ir tāds, ka viss sākas no jaunajiem spēlētājiem. Lielajai izlasei jāpiesaista vairāk jauno spēlētāju, jādod ir iespēja arī viņiem. Protams, jāskatās arī ir dziļāk – kur jau pašos pirmajos jauno futbolistu soļos lielajā futbolā ir kaut kas jāmaina? Situācija šobrīd nav viegla, bet es ceru un ticu, ka viss uzlabosies, laikam ejot, jo mums ir cilvēki, kas var to mainīt.
Ko tu ieteiktu citiem jaunajiem futbolistiem, kuri arī sapņo kādu dienu kļūt par profesionāliem futbolistiem?
Vajag daudz, daudz trenēties, koncentrēties savam plānam, ja vēlas kļūt par profesionālu futbolistu. Visa dzīve ir jāiegulda futbolā. Ļoti smagi trenēties un nepadoties, izvirzīt sev augstākos mērķus un tiekties pretim tiem. Tikai tā jūs spēsiet piepildīt savu sapni. Galvenais nekad neapstāties un nepadoties, tad tiešām jums viss izdosies.
