Atskatoties uz norisēm ap Latvijas futbola izlasi pēdējo gadu laikā, piedzīvotas daudzas vilšanās un nepiepildīti sapņi. Zaudējums Gibraltāram, centiens gāzt Latvijas Futbola federācijas “galvu” Kasparu Gorkšu, treneru maiņas – visi šie notikumi ietekmē mūsu futbolistu jeb “11 vilku” sniegumu un cerības. Tomēr 18 gadus vecais liepājnieks Kristers Tobers, kurš piedzīvoja savu pirmo izsaukumu uz lielo izlasi, par Latvijas futbola nākotni ir noskaņots pozitīvi.
Kā aizsākās tavas futbolista gaitas?
Man liekas, ka pirmajā klasē mani aizveda uz pirmo treniņu, notrenējos, un no tā brīža man kaut kā iepatikās. Paralēli futbolam es vēl gāju sporta dejās un pienāca reize, kad bija jāizvēlas starp sacensībām sporta dejās vai turnīru futbolā un, protams, izvēlējos futbolu. Kopš tā brīža katru dienu braukāju uz treniņiem no Rucavas (45 kilometri vienā virzienā) un joprojām trenējos.
Kas ir bijis tavs lielākais atbalsta plecs?
Vecāki. Viņi kādreiz braukāja man līdzi uz gandrīz visiem turnīriem, citreiz pat uz ārzemēm – atceros, ka braucām uz Poliju, Vāciju. Tagad viņi ierodas uz mājas spēlēm Liepājā, izbraukuma spēles visas translē tiešraidē, tad atbalsta mani no mājām.
Kāda bija tava motivācija katru dienu trenēties un nepadoties?
Tā līdz kādiem 12 gadiem es pat īsti nesapratu. Mani katru dienu vadāja, likās – o, forši, mani atved, es patrenējos, uzspēlēju futbolu. Es nesapratu, ka vecāki katru dienu mani ved gandrīz 100 kilometrus, lai es varētu to visu darīt. Tad turnīros deva balvas labākajiem spēlētājiem, es spēlēju uzbrukumā, golus situ, ieguvu labākā uzbrucēja vai vārtu guvēja nominācijas. Bet nu, protams, ka bieži tas ceļš uz treniņiem nogurdināja, un domāju vai man tas vispār ir vajadzīgs. Kamēr vienaudži kaut ko citu dara, es braucu uz Liepāju, bet nākamā dienā pamostos un atkal citas domas galvā.
Kā apvieno futbolu ar skolu?
Pēc 9. klases pārvācos uz Liepāju un sapratu, ka ar futbolu var saistīt nākotni un spēlēt profesionāli. Pēdējos gados skolu apmeklēju ļoti reti, tāpēc 12. klasē pārgāju mācīties uz tālmācības vidusskolu. Vairāk esmu pievērsies futbolam, atlikuši vēl tikai eksāmeni.
Vai turpināsi mācības arī augstskolā?
Pagaidām nē. Man jāpabeidz 12. klase, tūlīt eksāmeni. Tagad prioritāte ir futbols, bet mācības noteikti vajadzēs, nevarēšu iztikt – nespēlēšu jau futbolu līdz 60 gadu vecumam.
Apsver trenera karjeru pēc profesionālā futbolista karjeras beigām?
Es domāju, ka es nevarētu būt treneris. Man būtu grūti būt trenerim, pacietība nav tik liela. Ar maziem bērniem sākt – nu grūti. Lai gan es gribētu, tomēr uzskatu, ka nevarētu.
Kādu sev redzi nākotni futbolā? Spēlēsi ārzemēs?
Nu, par to katram, man liekas, ir sapnis. Kaut kur ne šeit, bet ārzemēs.
Bet kāds ir tavs maksimālista sapnis? “United”? “Real”?
Nu nē, tik augstu es netēmēju. Jābūt piezemētākam.
Vēl jau tu nevari teikt tā, tomēr vēl ļoti jauns esi. Būtu kādi 25, tad varbūt pieņemtu tādu atbildi.
Tagad man galvenais ir tikt kādā labā ārzemju akadēmijā, kurā es zinu, ka būs treneris, kurš uzticēsies un liks man spēlēt. Jo ir daudzi pierādījumi, kad aizbrauc mūsējais jaunais uz ārzemēm un atbrauc atpakaļ. Aizbrauc, nesanāk, satraumējas un brauc atpakaļ. Es gribu tā, ka es aizbraucu, nospēlēju labi kādā Eiropas komandā un kādos 33 vai 34 gados atbraucu atpakaļ mājās un nospēlēju vēl pēdējo sezonu Liepājā. Tas būtu tā patīkami, bet negribas arī sasteigt to visu, aizbraukt negatavam. Bet nu tagad jau jūtos, ka esmu gatavs aizbraukt un cerams arī nostabilizēties kādā komandā.
Labi, ja nesaki, kurā komandā, tad prasīšu – kuru komandu tu uzskati ar labu potenciālu, lai uzaudzētu konkurētspējīgu futbolistu?
Godīgi sakot, tas ļoti atkarīgs no spēlētāja spēles stila. Es vairāk esmu tāds fiziskāks spēlētājs, bet aizķerties un spēlēt jau var jebkur. Piemēram, Nīderlandes kluba “Ajax” varētu būt labākā akadēmija pasaulē.
Tad nākamais mērķis Nīderlande?
Nu, es neteiktu tā. Uz doto brīdi es gribu spēlēt, bet tagad man nav noteikts, ka es gribu tikai uz vienu valsti vai vietu. Zinu, ka daudzās valstīs ir labs līmenis un labas iespējas spēlēt.
Kam tu tici vairāk – talantam vai smagam darbam?
Ja talants ir un strādā smagi, tad gan ir super. Ja talanta ir mazāk, tad tas vienkārši jāizstāj ar smagu darbu. Kā es uzskatu, man talanta nav bijis tik daudz, es vairāk esmu strādājis un ar to vairāk panācis. Bet grūti jau teikt, kas ir talants un kas nav. Katram ir savi plusi vai mīnusi. Mans pluss varbūt ir, ka man tas augums ir tāds lielāks un vieglāk spēlēt spēka spēli. Citam uzbūve ir mazāka, bet viņam ir ātrums. Mazie talanti un labās īpašības, kas piemīt, ir katram savas.
Pagājušo gadu biji Spānijā uz pārbaudēm. Kā tas notika un cik ilgi biji tur?
Es biju nepilnu nedēļu, nospēlēju vienu spēli. Pārbaudes ir ļoti grūtas. Ja tā komanda tevi pašu neuzaicina, bet tevi aģents iekārto, tad ir vēl grūtāk.
Kas ir tavs aģents?
Man nav aģenta.
Kā tad notiek viss tas process?
Ir vairāki aģenti, kas vēlas sadarboties. Piemēram, es parakstu autorizācijas ar viņiem uz noteiktu klubu, viņš mani līdz noteiktam datumam pārstāv, arī sazvanās ar vairākām komandām un piedāvā mani kā spēlētāju. Es esmu no tiem, kas neparaksta līgumu ar aģentu, kamēr es nebūšu ar viņu atradis komandu, ar kuru parakstīšu līgumu. Man ir parakstītas autorizācijas, bet nekas vairāk.
Kāds tev šķiet Latvijas futbola līmenis?
Man pat grūti teikt. Man liekas pie visa var piestrādāt un uzlabot. Viss mazliet ir jābīda augšu, bet es īsti nemāku teikt – ko, jo nezinu, kas notiek Futbola federācijas iekšienē. Tur viss ir dziļāk, nekā es domāju. Tomēr uzskatu, ja tiek virslīgā pie spēlēšanas, tas ir ļoti labi. Katrā ziņā virslīgā līmenis kāpj un pievienojas spēlētāji no labām līgām. Ja 18, 19 gadu vecumā nespēlē virslīgā, tad ir jāsāk skatīties kādi varianti, jo virslīgas spēļu prakse ir vajadzīga. Vienalga, kurā komandā – tabulas augšgala vai apakšgala. Uzskatu, ka Latvijas futbols augs, viennozīmīgi.
Pagājušo gadu biji FK “Liepāja” kapteinis. Kā tas lika justies un kādi bija tavi galvenie uzdevumi?
Tieši atnāca Gordons (FK “Liepāja” galvenais treneris) uz Liepāju un pirms spēles viņš iedeva kapteiņu apsēju man. Es tā nesapratu, domāju, ka kaut kāds joks, jo viņam patīk pajokoties, bet izrādījās, ka nē. Nu, protams, ka atbildība lielāka – komanda aiz tevis stāv, bet tādā ziņā tik ļoti tas neaizņēma manu prātu. Es pirms tam biju arī Latvijas U-17 un U-19 izlasēs kapteinis, no tā es varbūt jau apguvu un zināju, kā ir būt kapteiņa lomā.
Kādi komandas mērķi un cerības sezonai?
Mērķis noteikti ir tituls. Ja labi spēlēsim un kolektīvs būs saliedēts, tad rezultāts arī neizpaliks.
Pret Rīgas “naudām” jau grūti cīnīties.
Jā, bet nauda uz laukumu nespēlē. Labi, spēlētājus var nopirkt, bet man liekas, ka visu var pārspēt ar cīņassparu uz laukuma. Pagājušās sezonas beigās mēs arī ļoti labi sākām spēlēt. No deviņām spēlēm uzvarējām sešas, divās neizšķirts un viens zaudējums
Kā klubs mainījās pēc Māra Verpakovska aiziešanas un Hramova atnākšanas?
Es pat nezinu. Hramovs tagad ir pārņēmis pilnībā klubu. Viņš ir galvenais sponsors. Es neko sliktu nevaru pateikt ne pa Māri, ne pa Oļegu. Bijām pavisam nesen divās nometnēs Turcijā, dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcās, spēles bija, ekipējums ir, ģērbtuves izremontētas, ēdiens ir. Man liekas, ka viss ir augstākajā līmenī. Tagad arī ir medicīnas personāls un telpas, aparatūra – viss ir tikai, lai mēs labi spēlētu. Tagad viss atkarīgs tikai no mums.
Algas pacēlās arī?
Es nezinu. Tas ir – kā kuram. Kā kluba vadība vienojas ar spēlētāju.
Un Tev, piemēram?
Sanāca man šogad – jā. Parakstīju jaunu līgumu.
Kādreiz spēlēji uzbrukuma pozīcijā, tagad esi aizsargs. Kā nonāci līdz tam?
Ja godīgi – nezinu. Jā, sākumā biju uzbrucējs. Pusaudža gados biju pussargs, pa vidiņu visu laiku spēlēju, pie dublieriem un izlasē spēlēju kā balsta pussargs. Arī virslīgā ienākot spēlēju kā balsta pussargs. Tad Liepājas trenerim vēl esot Tamazam, bija vairākas traumas malējiem aizsargiem. Sākumā pa kreiso aizsargu spēlēju, tad pa labo un vēlāk ielika pa centra aizsargu. Tad man pašam kaut kā iepatikās un no tā brīža arī paliku tur.
Tavs mīļākais futbola klubs? Neskaitot Liepāju.
Kad Krištianu Ronaldu vēl spēlēja Madrides “Real”, tad tas noteikti bija mīļākais klubs. Tagad pat nezinu, vairāk pasekoju līdz Mančesteras “United”, “Juventus”, “Barcelona” arī labi spēlē. Nav man tāda konkrēti mīļākā, bet šajās man patīk, kā spēlē, kā būvē šīs komandas.
Kādas sajūtas pārstāvot Latvijas valsti izlasē?
Forši, baigi forši. Tās tomēr savas krāsas un spēlēt zem sava karoga, tas man liekas katram ir sapnis.
Kad lielajā izlasē spēlēsi?
Jāstrādā tikai.
Ko tu novēli jaunajiem futbola censoņiem?
Ja strādās, tad viss būs. Visu var panākt, ja strādā. Vajag pielikt darbu pie visa, ko grib uzlabot, un strādāt. Tādā ziņā, ja aiziet uz treniņu, tad arī pirms un pēc treniņa kaut ko padarīt. Es domāju, ka tas viss var nest augļus. Varbūt ne uzreiz, bet ar laiku.
***
Jāpiemin, ka intervija notika pirms izsaukšanas uz lielo izlasi un intervijas laikā uz jautājumu “Kad uz lielo izlasi?”, Kristers nosmējās un teica: “Jāstrādā tikai.” Neilgu laiku pēc tam jaunais Latvijas futbola izlases treneris Slaviša Stojanovičs pievienojis Toberu izlasē. Turpinājumā īss komentārs no viņa pēc izsaukuma.
Apsveicu ar izsaukumu uz izlasi! Kādas sajūtas?
Viennozīmīgi negaidīju izsaukumu un biju ļoti pārsteigts, kad to uzzināju! Esmu ļoti priecīgs un gandarīts. Tas noteikti dod vēl lielāku motivāciju vairāk trenēties un sevi pierādīt. Satraukums man nav – izbaudīšu laiku izlases sastāvā.
Gribu pateikt paldies vecākiem, bez viņiem nebūtu nonācis, kur pašlaik esmu. Protams, arī treneriem, kas katrs iedevuši, ko savu un komandas biedriem.
