Sāra ir 17 gadus veca meitene no Tallinas. Viņa ir viena no jauniešiem, kas izmantoja savas tiesības un piedalījās oktobrī notikušajās pašvaldību vēlēšanās Igaunijā, jo “tā mēs varam ietekmēt to, kas notiek mums apkārt”. Šis ir pirmais gads, kad 16 un 17 gadus vecie igauņi varēja piedalīties vēlēšanās. Bieži vien ņemam piemēru no ziemeļu kaimiņiem, bet – vai šis ir tas gadījums? Ekspertu vērtējums ir neviennozīmīgs.
Nepietiekama aktivitāte
Igauniete Sāra atzīst, ka bijis patīkami piedalīties vēlēšanās un izteikt savu viedokli, jo bieži vien nākas saskarties ar šķēršļiem tikai tāpēc, ka nav 18 gadu. Pēc viņas domām, vēlētāju vecuma sliekšņa pazemināšana gan lielas izmaiņas neesot radījusi ne pašās vēlēšanās, ne jauniešu interesē par politiku. “Es domāju, ka liela daļa manu klasesbiedru piedalījās vēlēšanās. Tomēr daļa teica, ka viņus tas neinteresējot. Šķiet, ka daudzi jaunieši devās vēlēt, taču aktivitāte nebija tik liela, kā cerēts,” spriež pusaudze.
Lēmumu par vēlēšanu tiesību piešķiršanu jauniešiem no 16 gadu vecuma Igaunijā pieņēma 2015. gadā. Apsvērumi bija vairāki. Pirmkārt, sabiedrības novecošanās. Tā kā liela daļa vēlētāju ir seniori, šo cilvēku interesēm politikā pievērš vairāk uzmanības. Lai politiķu dienaskārtībā vairāk tiktu iekļautas arī jauniešu problēmas, igauņi kā risinājumu izvēlējušies paplašināt vēlētāju loku, iekļaujot arī jauno paaudzi. Otrkārt, iniciatīvas autori šādā veidā saskatījuši iespēju pievērst jauniešu interesi politikai un valstī notiekošajam.
Kopējais balsu skaits, ko atdevuši tieši 16 un 17 gadīgie vēlētāji Igaunijā, vēl nav apkopots, taču zināms to jauniešu skaits, kas balsojuši elektroniski. Tie ir 1794 cilvēki – 7,4 % no visiem jauniešiem vecumā no 16 līdz 17 gadiem.
Neinteresē, bet grib vēlēt
Bet ko par šādu ideju domā jaunieši Latvijā? MansMedijs aptaujāja 107 jauniešus 16 un 17 gadu vecumā un jautājumā par to, vai politika ietilpst viņu interešu lokā, viedokļu sadalījums bija gandrīz identisks. Puse apgalvo, ka par politiku interesējas, bet puse – neinteresējas. Intereses trūkums gan daudziem nemazina vēlmi piedalīties vēlēšanās – to pauda vairāk nekā trīs ceturtdaļas aptaujāto.
Jaunieši lielākoties norāda, ka viņi piedalītos, jo uztvertu to, kā savu pienākumu, tā būtu iespēja izteikt viedokli un ar savu balsi kaut ko ietekmēt. Piemēram, viens no viņiem raksta: “Arī man ir savs viedoklis un uzskati par labāko! Jaunieši ir ar jaunām un svaigām idejām, ar citu skata punktu uz nākotni, arī mēs zinām, ko vēlamies”. Cita jauniete pauž: “Vērojot vēlēšanu kampaņas, man rodas savs vērtējums un izvēle, jūtos jau pietiekami pieaugusi, lai varētu pati vēlēt un ietekmēt rezultātu.” Ir arī šāds viedoklis: “No katra vēlētāja ir atkarīgs, kā un cik labi mēs dzīvosim.”
Savukārt tie, kas vēlēšanās nepiedalītos, min šādus iemeslus: “Jaunieša viedoklis netiktu uzskatīts ne nopietni, ne noderīgi”, “Man tas nešķiet interesanti un domāju, ka mana balss tāpat neko daudz nemainītu”, “Mēs 16 gados pieņemam neapdomātus lēmumus”, “Nevēlos piedalīties vēlēšanās tikai tāpēc, ka kāds plakāts izskatījās interesants. Piedalīšos, kad būšu ieguvis plašākas zināšanas politikā”.
Jāradina pie aktivitātes
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas vēstures un politikas skolotāja Inese Mežsarga stāsta, ka stundās ar saviem skolēniem par šo lietu ir diskutējuši. “Jaunieši paši principā ir pret. Tāds ir vairākuma viedoklis. Pamato, ka viņiem vēl ir “vējš galvā” un ka par tādām lietām nedomā. Varbūt, ka no vienas puses tā arī ir. Te ir koks ar diviem galiem. Es domāju, ka viņus vajadzētu radināt un ļaut pašvaldību vēlēšanās balsot. Lai pierod, ka ir jābūt pilsoniski aktīviem, ka viņu balsij ir jēga,” saka skolotāja.
Viņa norāda, ka vēlētāju vecuma samazināšana, iespējams, paaugstinātu balsojošo procentu. “Sabiedrība dotajā mirklī ir diezgan inerta, arī pieaugušie var pateikt – Ai, priekš kam jābalso? Ticība tam demokrātijas principam, ka tas ir tavs pienākums, ir ļoti kritusies,” teic I. Mežsarga.
Jau iepriekš Latvijā ik pa laikam notikušas diskusijas par to, vai vēlētāju vecumu nepieciešams samazināt. 2011.gadā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju, kas bija aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības jau no 16 gadu vecuma visās Eiropas Padomes valstīs. Atsaucoties uz to, 2015.gadā Latvijas Reģionu apvienība sagatavoja likumprojekta grozījumus, kas paredzēja, ka vēlēšanās var piedalīties personas no 16 gadu vecuma. Saeima šo priekšlikumu nolēma nevērtēt. Savukārt pavisam nesen, šī gada aprīlī, par šo jautājumu iesniegta iniciatīva vietnē manabalss.lv. Tiesa, lielu atsaucību tā nav saņēmusi – savāktas 75 balsis no 10 000 nepieciešamajām.
Latvijā ieviest neplāno
Pagaidām ieviest šādas izmaiņas vēlēšanu sistēmā Latvijā nav plānots. Kā stāsta Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars, neesot noteikta kāda konkrēta problēma, lai būtu nepieciešamība vēlētāju vecumu samazināt. “Politiskā apziņa vai politiskās dzīves izjūta kā sevis sastāvdaļa ir ļoti svarīga, bet, ja šis ir mērķis, tad jautājums ir, vai balsošana no 16 gadiem ir vienīgais veids, kā jaunieti piesaistīt politiskajai kultūrai, un vai šis ceļš vispār uz turieni ved. Reizi četros gados uzrunāts jaunietis – vai tas ir uzskatāms, ka viņš ir ieguvis kādu politisko pieredzi? Vai tomēr tas ir vienkārši selfija uztaisīšanai – forši, visi gāja uz vēlēšanām, es arī,” domā A.Cimdars.
Viņš arī pauž viedokli, ka lielākoties jaunietis 16 gados ne pārāk interesējas par politiskajiem procesiem, tāpēc vēlētāju vecumam ir nozīme. “Jaunietis ir tāda kā pieneņu sēkla, kura lido pa gaisu, nav piesieta zemei. Viņš mācās, ir nodarbības, ir draugi, viņš nav piesaistīts pie konkrētas vietas, dzīve viņu rauj uz visām pusēm. Tajā brīdī, kad jaunietis izveido ģimeni, viņš nonāk arī citā vecuma grupā. Viņš sāk atbildēt ne tikai par sevi, bet arī par savu bērnu, otru cilvēku un viņu sāk jau interesēt vide, kurā viņš atrodas,” skaidro A. Cimdars.
Politologs Juris Rozenvalds norāda, ka ideja par vēlēšanu tiesību piešķiršanu 16 gadus veciem jauniešiem nav vērtējama viennozīmīgi. “No vienas puses, tāda jauniešu iesaistīšana vēlēšanu procesā ir apsveicama, jo tas nozīmē, ka cilvēks lielā mērā sāk apzināties savu piederību valstij vai pašvaldībai, kuras teritorijā viņš vai viņa dzīvo. Tas, ka viņš var kaut kādā veidā ietekmēt procesu, arī ir ļoti būtiski. Ka viņam nav tās sajūtas – lielie onkuļi un tantes lemj, bet es nevaru piedalīties. Bet, no otras puses, tas tik tiešām ir jautājums par to, vai šeit tā nav jau mazliet tāda kā spēlēšanās – es varu piedalīties, bet, uz kāda pamata es izvirzu atbalstu vienam vai otram kandidātam, man pašam ne vienmēr ir skaidrs,” saka J. Rozenvalds.
Politologs piedāvā argumentu, kāpēc vēlētāju vecuma samazināšana būtu noderīga. “Tā tendence ir tāda, ka mēs kopumā novecojam, līdz ar to, pieaug cilvēku skaits, kas tuvojas pensijas vecumam vai pensijas vecuma cilvēki. Zināms – tie parasti ir aktīvāki. Līdz ar to, pastāv varbūt tāda zināma bīstamība, ka jautājumi, ko priekšvēlēšanu kampaņā vai diskusijās runās, būs, pirmkārt, tie, kas interesēs vecāka gada gājuma cilvēkus. Varbūt no šī viedokļa tas varētu būt arguments. Neapšaubāmi viņiem [jauniešiem] arī ir savas specifiskās problēmas, kas pelnījušas aplūkojumu un uzmanību ne mazākā mērā kā problēmas, kas aktuālas pensionāriem pelnītā atpūtā,” norāda J. Rozenvalds.
Iesaka darboties partijās
Veicot aptauju, nedaudz pārbaudījām arī jauniešu zināšanas par politiku. Visi jaunieši simtprocentīgi pēc fotogrāfijas atpazina Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Taču sliktāk veicās ar ministru prezidenta Māra Kučinska atpazīšanu – viņu atpazina apmēram puse no aptaujātajiem. Atbildot uz jautājumu, kas patlaban ir Latvijas finanšu ministrs, mazākā daļa atbildēja pareizi, sakot, ka tā ir Dana Reizniece-Ozola, taču izskanēja arī tādi varianti – Andris Vilks, Māris Kučinskis, Raimonds Bergmanis.
Daļai aptaujāto nav arī pilnīgas skaidrības par pašu vēlēšanu procesu. Piemēram, vairākums aptaujāto domāja, ka pašvaldību vēlēšanās var kandidēt no 21 gada vecuma, kaut gan tas ir atļauts no 18 gadiem.
Tāpat samulsumu radījis jautājums par piedalīšanos konkrētas pašvaldības vēlēšanās: gandrīz puse nezināja, ka pašvaldību vēlēšanās var piedalīties tikai konkrētajā pašvaldībā deklarēti cilvēki.
Cimdars norāda, ka daudz efektīvāk politisko apziņu un izpratni varētu veidot jauniešu iesaistīšanās dažādās partijās, kas no 16 gadiem ir atļauts. “Jaunieši drīkst iet partijās, un partiju iekšējā dzīve ir tā, caur ko var regulēt un grozīt partijas viedokļu līderu domas. Manuprāt šobrīd šis ļoti maz tiek izmantots,” viņš saka. “Tas, ka tiek iegūtas tiesības, nerada motivāciju iet vēlēt. Tā ir problēmas risināšana no nepareizā gala,” pārliecināts ir Cimdars.
