Dzīvesprieks, grāmatu tārpi, grāmatas pašas un tāda iekšēja degsme – tās ir lietas, kas jauno izdevēju Valteru Dakšu iedvesmo iet, darīt un neapstāties. Grāmatu izdošana, podu vākšana Latvijas simtgadei, oriģinālu lasījumu rīkošana, arī dažādu balvu saņemšana par panākumiem – Valters ir daudz darījis un sasniedzis savos jaunieša gados.
Puisis ir dzimis un uzaudzis Saldū, taču Rīgā sniegtās iespējas viņu vilinājušas radoši izpausties arī galvaspilsētā.
Valters ir viens no varoņiem režisora Matīsa Kažas dokumentālajā filmā “Klejotāji”. Tāds viņš arī ir – klejotājs dzīvē. Šķiet, šim vārdam var piezīmēt teicienu – savas laimes meklētājs, citi tos pat sauktu par cilvēkiem, kuri meklē dzīves jēgu, nezina, ko grib darīt ar nākotni. Taču Valters tāds nebūt nav – viņš skaidri zina savus nākamos soļus. Jaunā izdevēja sapnis ir atvērt pašam savu grāmatu antikvariātu.
Vēlme saprast, kas ir dzeja
Bērnībā Valtera vecāki viņam pirka daudz prozas grāmatas un puisis tās cītīgi lasījis. “Dažādas enciklopēdijas, prozas grāmatas – kas ir tāds labs starts, ar ko izaugt, enciklopēdijas it sevišķi,” uzskata puisis. Pats dzīves ceļš gan iezīmējies nedaudz vēlāk.
Valters jau vidusskolas gados zināja, ka grib būt grāmatu kolekcionārs. Lai gan vēl nezinājis, par ko grib mācīties pēc vidusskolas absolvēšanas, viens bijis skaidrs – grāmatas ir tas, ar ko Valters saista savu dzīvi. Jaunais izdevējs savu pirmo iegūto grāmatu kolekcijai atceras labi: “Aizraušanās sākās vienkārši – 2013. gada pavasarī sāku krāt grāmatas. Mani interesēja vēsture, apkārt bija senas mājas, domāju – te taču noteikti jābūt senām grāmatām! Gāju, klauvēju, jautāju cilvēkiem, vai viņiem ir grāmatas, kuras var uzdāvināt.” Valtera pirmā grāmata bija, viņa vārdiem, ļoti interesanta – “Latvijas zeme, daba un tauta” 3. sējums.
Puisim šis process iepaticies, turpinājis apstaigāt mājas un pamazām vākt savu grāmatu kolekciju. Pakāpeniski tika nodibināta arī grāmatu izdevniecība, kas nosaukta paša vārdā. Tā specializējas dzejas grāmatu izdošanā. Puisis apgalvo, ka padziļināta interese par dzeju sākusies, saņemot Imanta Ziedoņa fonda apbalvojumu par grāmatu kolekcionēšanu. Taču arī pirms tam dzeja viņam neesot bijusi sveša. “Dzejas grāmatiņas ir mazas, ērti ieliekamas kabatā, mugursomā, lasāmas autobusā. Es dzeju lasīju un, saņemot šo apbalvojumu, gribējās tā nopietnāk saprast, kas tad ir dzeja,” saka Valters.
Vecāku zaudējums
Valtera stāstā būtu svarīgi minēt, ka viņš noteikti nav parasts 23 gadīgs puisis. Viņa radošās izpausmes nebūt nevar tikt ievietotas standarta rāmjos, tās drīzāk kāpj no tiem ārā. Piemēram, veids, kā un kādas grāmatas puisis izdod ticis nosaukts par finansiāli pašnāvniecisku. Valtera izdevniecība darbojas Saldū, tur atrodas tās noliktava un arhīvs, tā izdod laikmetīgo dzeju. Grāmatu kolekcijā, kas atrodas izdevniecības īpašumā, ietilpst tipogrāfiju burtu katalogs, poligrāfijas mācību grāmata, latviešu dzejas krājumi un vairāku izdevniecību izdevumu atsevišķas kolekcijas, kopskaitā ap 5000 vienību. Šobrīd izdevniecība izdevusi 8 grāmatas.
Arī projekts Latvijas simtgadei manāmi atšķīries no citiem simtgadei veltītiem pasākumiem – savā akcijā viņš centās savākt 100 podu Latvijas simtgadei. Kopā savāca 80 podus, kuri pēc tam tika iznīcināti un to lauskas izmantotas bedru aizbēršanai.
Valters atzīst, ka sākotnēji to noteikti varēja nosaukt par viņā mītošu iekšēju tieksmi atšķirties, iet citu, nestandarta ceļu, bet tagad ir tā organiski izaugusi. “Vienmēr esmu no citiem atšķīries, jau no bērnudārza laikiem, tā arī turpinājis vienmēr no citiem atšķirties. Tīri dabiski, tā teikt, bez speciālas gribēšanas tādam būt,” skaidro puisis.
Iespējams, tieši šis iemesls kalpojis kā iegansts citiem bērniem puisi apcelt – Valters skolas gados saskāries ar mobingu. Taču šo faktu viņš neatminas ar grūtsirdību, stāstot par piedzīvoto, puisis iesmejas: “To vispār labi varēja atrisināt. Un atrisināju reāli izkaujoties ar pāridarītājiem. Pēc kautiņa neviens vairs man pāri nedarīja.”
Pusaudža gados Valtera dzīve pagriezās par 180 grādiem – viņa ģimene piedzīvoja traģēdiju, kurā puisis zaudēja savus vecākus. Valters atzīst, ka notikums viņu pamatīgi norūdījis, viņam bijis jākļūst patstāvīgam, jāpieaug ātrāk nekā vienaudžiem. Tas arī ietekmējis puiša radošo darbību un sasniegumus. “Pirmkārt, jau ir emocionāli tam jātiek pāri un tas norūda. Otrkārt, tas bija labs vecums – es biju 15 gadīgs čalis, kuram daudz maz smadzenes tajā vecumā ir vietā. Es pats par sevi varēju uzņemties atbildību, dzīvot brīva cilvēka dzīvi un vākt savus podus, nodibināt izdevniecību,” stāsta Valters.
Viņš arī atzīst, ka no vecākiem pietrūcis atbalsts tieši mācībās. “Tur man vienmēr bija svarīgi, ka es zinu, ka ar savām labajām sekmēm iepriecināšu vecākus. Bija grūti atgūt to mācīšanās prieku, ko es īstenībā tikai tagad esmu tā atguvis,” saka puisis. Valters bija iesācis mācīties Latvijas Kultūras Akadēmijā, arī dažādās Latvijas Universitātes studiju programmās, bet studijas esot pārtraucis vieglprātības dēļ. Lai gan šobrīd puisis nekur nemācās, viņam ir vēlme izglītību iegūt.
Var rasties iespaids, ka radošā darbība ir Valtera veids sadzīvošanai ar notikušo, taču puisis to noliedz. Ar vecāku zaudējumu viņš ir sadzīvojis. “Teiksim tā, tās radošas izpausmes ir pašas par sevi enerģiju radošas. Tas jau ir mans dzīves stāsts, tas ir attālinājies no šiem traģiskajiem notikumiem un pārgājis tādā paša dzīves priecīgā pārdzīvojumā, kurš ir jārada, jo šīs radošās izpausmes palīdz, jā, dzīvot priecīgi,” atklāj Valters.
Viens no klejotājiem
Šogad pirmizrādi piedzīvoja jaunā režisora Matīsa Kažas dokumentālā filma “Klejotāji” – stāsts par režisora paaudzi, jauniešiem, kuri meklē savu vietu pasaulē. Valters ir viens no trim galvenajiem varoņiem šajā filmā. Sākotnēji režisors gribējis veidot filmu tikai par Valteru, taču dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās. Vēlāk nostabilizējās koncepts tam, ka dokumentālā filma būs par klejotājiem. “Protams, Valters bija kā pirmais no varoņiem, jo viņš simtprocentīgi atbilst šim te klejotāju jēdzienam, dzīvojot nepastāvīgās dzīvesvietās, braucot apkārt pa visu Latviju, krājot un mainot grāmatas, taisot dažādas performances un tā tālāk,” skaidro Matīss. Valtera dzīvesveids iekļauj šo te nepastāvību gan fiziskā, gan arī tādā filozofiskā dzīvesveida ziņā, kas padarījis puisi piemērotu lomai filmā.
Matīss Valteru iepazinis jau pirms trīs gadiem Valtera veidotā pasākumā, ko sauc “Valtera dzejas pirmdienas” – puisis rīkoja dzejas lasījumus, kas bija veltīti konkrētiem autoriem. Matīss atminas pirmo tikšanos: “Aizgāju uz šo pasākumu, viņš tolaik bija tāds atturīgs, nedaudz kautrīgs, formāli, pat svinīgi ģērbies. Viņš izstāstīja savu ļoti personīgo stāstu par to, kāpēc viņš ir pievērsies dzejai un grāmatu krāšanai, un tas mani iedvesmoja par viņu uzzināt ko vairāk.”
Valtera stāsts nebija galvenais iemesls filmas veidošanai par puisi – viņa dzīvesprieks, īpatnais skatījums un lietām un dzīvi kopumā bija tas, kas Matīsu kā režisoru aizrāva. “Valtera stāsts, protams, ir traģisks, bet viņa apņēmība un daudzveidīgā radošā darbība, spēja paskatīties uz sevi un savas dzīves notikumiem brīžiem ar tādu īpatnēju ironiju – ir kaut kas tāds, kas viņā piesaista,” atzīst Matīss. Viņu piesaistījusi arī Valtera personība un oriģinālā domāšana, ar kādu viņš pieiet savai profesijai un mākslinieciskajām darbībām, performancei. “Viņš mani aizrauj kā kino varonis un personība. Valteram ir arī ļoti specifiska balss, uzvedība, kustības – tas viss kino varoni palīdz izcelt,” pauž režisors.
Filmā vietām varoņi parādīti no ļoti personiskas, intīmas puses – ielaižot skatītāju tajā savas dzīves daļā, kuru parasti citiem nerāda. Arī Valters ielaiž skatītāju savā intīmajā pasaulē – gan guļamistabā un vannasistabā, gan emocionālajā pārdzīvojumā, kas saistās ar tuvāko cilvēku traģisku zaudēšanu. “Viņu nebija grūti pierunāt būt atklātam. Mēs viņam no sākuma jau teicām, ka neliksim darīt neko tādu, ko viņš nedarītu. Ja negribēs atbildēt uz kādu jautājumu, tad viņam būs arī tiesības to darīt. Tāda bija mūsu noruna,” stāsta Matīss. Viņš atklāj, ka Valters filmas uzņemšanas gaitā diezgan pamatīgi izmainījās – kļuva brīvāks, atvērtāks, jo viņš šo trīs gadu laikā, kad tika uzņemta filma, vairāk iepazina Rīgas alternatīvos bohēmistus, atrada sev vietu šajā Rīgas jaunajā dzejnieku komūnā, līdz ar to kļuva vēl lielāks brīvdomātājs – tas palīdzējis Valteram būt paļāvīgākam uz dažādām provokācijām.
Matīss nenoliedz, ka pielicis roku personisko mirkļu atainošanai – režisors dažādām metodēm palīdzējis varoņiem atvērties, justies ērti kameras priekšā, kas veicināja varoņu gribēšanu pašiem stāstīt un rādīt vairāk. Matīss skaidro, ka izmantotās metodes katram varonim bija pilnīgi individuālas: “Galvenais princips ir tāds, ka mēs pavadām daudz laika kopā ar šo varoni, ar viņu kopā izklaidējoties, iepazīstot viņa draugus, dzīvesvietu, pasauli un pasaules redzējumu arī ārpus filmēšanas. Dažreiz mēs filmējām ko tādu, ko jau zinājām, ka filmā neiekļausim, bet darījām to tieši tāpēc, lai varonis pierod pie kinematogrāfisko aparātu klātbūtnes, operatora klātbūtnes.”
“Konkrēti Valtera gadījumā, viņam bija svarīgi, ka mēs tomēr stāstām viņa stāstu un neekspluatējam to savu kinematogrāfisko ambīciju piepildīšanai, ka mēs gribam pastāstīt pēc iespējas patiesāku un atklātāku stāstu par viņu un viņa dzīvi. Tas bieži vien ietver nepatīkamas detaļas vai kaut ko ļoti personisku un privātu,” pauž režisors.
Nākotne ir skaidra
Vēl kāda daļa cilvēku Valteru atpazīst kā jauno platformas TikTok zvaigzni. Tajā jaunais izdevējs veido dažādus videoklipus – dažus nopietnākus, citus – mazāk. Puisis atzīst, ka šī interese par TikTok video veidošanu sākusies pavisam nesen, pandēmijas laikā, kad Valteram nācies pārcelties no Rīgas uz dzimto pusi Saldu dzīvot pastāvīgi. “TikTok bija interesants veids, kā komunicēt ar pasauli šajā pandēmijas laikā. Un iepatikās, es saskatīju tās priekšrocības, ko dod šī influenceru, tiktokeru, instagrameru vide. Pirmkārt, tas ir jautri, otrkārt, satiec cilvēkus, kurus nekad nesatiktu, treškārt, varu reklamēt grāmatas, kas ir svarīgi, un ceturtkārt, kas man patīk visvairāk, reāli vari iedvesmot citus cilvēkus,” Valters saka, ka liela priekšrocība šai platformai ir tās sniegtā atgriezeniskā saite – iespēja komunicēt ar citiem.
Puisis gan nav apturējis darbošanos arī grāmatu pasaulē – viņš pamazām virzās uz sava mērķa sasniegšanu. Valteram ir plāns atvērt savu antikvariātu. “Man dāvina ļoti daudz grāmatas, es arī pats pērku daudz grāmatas. Viena daļa, tā ir tā mazākā daļa, kas aiziet manā kolekcijā, otra daļa nonāk manā antikvariātā. Es eju uz to, ka man būtu tāds grāmatu veikals – antikvariāts, kur varētu gan izdevniecības grāmatas tirgot, gan šīs antīkās, vēsturiskās, nozīmīgās grāmatas, kuras ir jāsaglabā.”
Arī izdevniecības darbs neapstāsies – radošie plāni saistīti ar Jura Kunnosa kopoto rakstu izdošanu. “Tas būs tehniski un no mārketinga viedokļa sarežģīti, jo jāiznes šī Kunnosa dzejas vēsts, dzejas kvalitāte līdz Latvijas sabiedrībai – tas man būs izaicinājums to nākamgad izdarīt,” saka jaunais izdevējs. Vēl sagatavošanā ir trīs dzejas grāmatas, kuru izdošana šobrīd atkarīga no Kultūrkapitāla fonda.
Valters atklāj, ka arī pats katru dienu kaut ko uzraksta un no tā varētu atlasīt ko publicēšanai piemērotu. Taču, ja puisim būtu jāizvēlas, par ko rakstīt grāmatu, tad viņš domā, ka tā visticamāk būtu pašiedvesmas grāmata: “Man ir visāda pieredze, kurai iets cauri, ko varētu tajā grāmatā aprakstīt. Bet kopumā es gribētu cilvēkiem pateikt – skatieties uz dzīvi gaišāk, priecīgāk, labvēlīgāk!”
