Ūdens dzeļ. Gandrīz kails ļaujies Latvijas ziemas spelgonim, mēģinot saglabāt kaut mazākās pašcieņas paliekas, lai nespiegtu, – jo sals taču sāp. Bet, sakostiem zobiem stāstot sev, ka neesi nekāds mīkstais, daudz vieglāk nepaliek.
Un tā ir tikai pirmā reize kontrastdušā. Kaifs parādoties ar laiku.
Cilvēkiem, kas ziemas dienas pavada peldot āliņģos laikā, kad citi ietinas uz dīvāna ar tējas krūzēm rokās, ir gan karstas sirdis, gan pamatīga apņēmība, bet galvenais – uzticība sev un savam ķermenim.
“Citi skatās un domā, ka esam dulli. Es pats no sākuma arī tā domāju,” ar humoru noteic Jānis Balodis, ziemas peldētājs jeb ronis ar 7 gadu stāžu.
Ronis vai tomēr ziemas peldētājs?
“Jebkurš cilvēks, kas ziemā peld atklātā ūdens tilpnē – āliņģī vai tāpat – ir ziemas peldētājs,” saka ziemas peldēšanas kluba Latvijas Ronis valdes priekšsēdētāja, aktīva peldētāja Sarma Kočāne. Tas ir tieši tik vienkārši – ar “roņošanu” nav jānodarbojas kā ar sporta veidu. Protams, ir cilvēki, kas piedalās sacensībās, taču esot arī tādi, kas vispār nemākot peldēt, bet “ja viņš reāli nodarbojas ar ziemas peldēšanu, viņš ir ziemas peldētājs. Ronis noteikti.”
Atšķirību var just dažādos dzīves aspektos. Kamēr, piemēram, darba kolēģi drebinoties no idejas vien, Jānis un Sarma, kas precējušies jau 7 gadus un abi dala šo hobiju, gan piedalās sacensībās, gan labprāt dalās arī ar zināšanām par ziemas peldēšanu.
“Man ir kādreiz cilvēki prasījuši, ja es eju pirtī un pēc tam ielecu āliņģī, vai es esmu ronis. Nu, mēs pa priekšu lecam āliņģī un tad ejam pirtī,” nosmej Sarma, kurai uzreiz pievienojas Jānis: “No sākuma ir ronis un tad parastais cilvēks. Pēc pirts āliņģī iet jau normāls cilvēks.”
Viņš roņot sācis pirms apmēram septiņiem gadiem, pašā ziemas vidū, turklāt – sievas vadīts. “Neteiksim, ka mani piespieda, bet noteikti aizvilka līdzi. Aizbraucām uz peldēšanas vietu, kad es uz šiem paskatījos, teicu, ka traki, dulli un tā tālāk. Vēl vasarā jādomā, vai līst ūdenī iekšā, kur nu vēl ziemā! Kāds brīdis pagāja, līdz pamēģināju ieiet pamērcēties. Bet palika tīri interesanti.” Tā nu ar pāris mēnešu pieredzi Jānis pieteicies arī pirmajām sacensībām – par to izpelnoties citu roņu skaļās reakcijas: “Pieteicos uzreiz uz 25 metru peldēšanu. Šitie bija stāvus šokā, kā tā – tikko sācis, pāris reizes tikai āliņģī ielīdis un nu jau peldēs sacensībās?!” Taču Jāni neesot vis vadījis sacensību gars, bet vēlme pēc tās varēšanas apliecināšanas pašam sev. Esot vēlāk dabūjis pat medaļu, bet tas neesot galvenais.
Savukārt Sarmai šī ir jau piecpadsmitā ziemas peldēšanas sezona. “Sāku diezgan nejauši. Draudzene bija dzirdējusi, ka Jūrmalā, Bulduros peldas roņi, un viņa aizvilka mani paskatīties. Tas arī bija februārī, jūra bija aizsalusi, tikai āliņģis izcirsts. Pamēģināju un iepatikās. Draudzene arī, bet pēc pāris reizēm tomēr neturpināja.”
Fitnesa treneri un LTV1 raidījuma Gudrs, vēl gudrāks vadītāju Kasparu Ozoliņu motivēja nepārtrauktā slimošana rudenī un ziemā. “Katru gadu viens un tas pats, saaukstēšanās un nespēja līdz galam tikt veselam,” viņš saka. “Vasarā peldēju dīķī un nepārstāju rudenī, tad arī aizsala dīķis. Tā arī sanāca pirmā reize – no krasta netiku iekšā ūdenī, atsitu vaļā āliņģi un pa trepītēm kāpu lēnām iekšā. Bezgala kruti!”
Noķert kaifu
Sarma piedalījusies neskaitāmās sacensībās, bet tomēr apgalvo, ka galvenais, kam pēdējos gados uzmanību pievērš gan Latvijas Roņi, gan Starptautiskā ziemas peldēšanas asociācija, ir ziemas peldēšanas kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļas pozicionēšana. Tāpēc arvien populārāka kļūst peldēšana tā saucamajā tautas klasē – 25 vai 50 metru peldēšana prieka pēc, nevis uz ātrumu.
Tieši tādēļ peld arī Jānis – viņam tā ir baudas gūšana, dzīves izbaudīšana. “Man kādreiz saka, ko es tik ilgi peldu. Es saku, ka esmu ilgpeldētājs, nevis ātrpeldētājs. Tiem, kam auksts ūdens nepatīk, tie ātri izpeld, izraušas krastā un aizskrien. Es izbaudu, lēnām un skaisti aizpeldu, nevis tempu dzenu.”
Agrāk abi esot domājuši arī par medaļām, gājuši uz baseinu, trenējušies, bet tad, kā saka Jānis, sākuši domāt – kam tas viss vajadzīgs? Galvenais taču, lai pašiem ir tā labā sajūta. “No sākuma tas ir pašā, tā doma, ka tas ir kaut kas traks. Ārā tur kādi mīnus piecpadsmit grādi, ūdens auksts un man jālien tajā iekšā? No sākuma, kad esi ūdenī, ir tāds uztraukums, bet, kad nopeldi, nejūti ne to, no aukstumu. Citreiz, kad izkāp ārā, vai uz kautiņu velk.” Tik daudz enerģijas, tāda labā eiforija rodoties pēc peldes.
Viss ir galvā
“Ja jau tu iesi pie tā āliņģa ar domu, ka tūlīt tur ielīdīsi un uzreiz saaukstēsies, tā droši vien arī būs,” nosaka Sarma. Tā arī esot ziemas peldēšanas galvenā priekšrocība – norūdīšanās. Nevar teikt, ka roņi neslimo, bet pārslimošana esot daudz vieglāka, bieži vispār iztiekot bez temperatūras.
Taču roņošanas ietekme uz veselību ir maz pētīta, apgalvo Sarma, bet rezultāti runājot paši par sevi. Daudzi izbijušie profesionālie sportisti, kad tuvojas pusmūža gadi un liek manīt vecās sporta traumas, sāk nodarboties ar ziemas peldēšanu un saka, ka tas tiešām palīdzot savest kārtībā veselību. Sarma pieredzējusi arī gadījumus, kad ar kāpšanu āliņģī izārstētas arī nopietnākas slimības: “Zinu vairākus gadījumus Latvijā, kad vecāki, kuru bērniem ir smaga astma un izmēģināts pilnīgi viss, sāk kopā ar viņiem nodarboties ar ziemas peldēšanu. Ar to es negribu teikt, ka visiem vecākiem, kuru bērni slimo ar astmu, tagad viņi jāgrūž āliņģī, bet ir pierādījumi, ka tas palīdz.”
Tāpat arī cilvēki, kuri ir jau cienījamā pensijas vecumā, bet gadu desmitiem roņo, vēl joprojām ir tiešām moži un aktīvi, viņi var gan peldēt, gan skriet. “Par to jau jaunībā nedomā,” saka Sarma, “bet tas katrā ziņā uztur možu garu un tonusu, un prieku par dzīvi.”
Stāvēt malā esot šausmīgi
Pareizais veids, kā sākt peldēt ziemā un ko iesaka arī roņošanas speciālisti, ir peldēt vasarā un turpināt – cik ilgi var izturēt. Sarma ar Jāni abi sākuši ziemas vidū un galvenais esot emocionālā gatavība, jo, “ja cilvēks ar to sāk nodarboties, tad ļoti ātri saprot, kā rīkoties.” Viņas ieteikums cilvēkiem, kas tomēr negrib gaidīt vasaru un lēnām sākt pāriet uz ziemas sezonu, ir gluži vienkārši ielīst un pamēģināt pašam.
Turklāt neesot pat nepieciešams nopeldēt distanci vai palikt ūdenī noteiktu laika sprīdi. Kā saka Jānis, var tikai iemērkties: “Neviens tevi aiz rokām, kājām nespiež, var tikai ieiet iekšā pamērcēties. Divas, trīs reizes iemērcies līdz kaklam un tad skaties, kāda pašam sajūta – ja gribi, var ceturto reizi vai arī kāp ārā un slaukies.”
Arī Kaspara galvenā atziņa ir sekot pašsajūtai. “Ja ķermenis saka gribu un varu, tad darīt, bet uzsākt pamazām. Vasarā peldēt un turpināt visu rudeni un ziemu. Es to daru reizi nedēļā.”
Sarma piekrīt, ka jāseko savām sajūtām, bet, ja tā vēlme ir tik stipra, jāmet pie malas stereotipi un jāmēģina pašam. “Tajā brīdī, kad to dari, ieslēdzas domāšana citā līmenī un tas neliekas nekas briesmīgs. Stāvēt malā un skatīties ir šausmīgi, bet pašam to darīt nemaz nav šausmīgi,” viņa ar smaidu nosaka.
Speciālisti iesaka arī sākt ar kontrastdušām – ik pa mirklim šaltīm mainot temperatūru, lai ķermenis pierod pie tās izmaiņām. Pēc tam var sākt uz dažām sekundēm iegremdēties āliņģī jau ārpus telpām.
Pēc peldēšanas visprātīgāk esot noslaucīties, saģērbties un iedzert ko karstu. Taču arī process pēc peldes ir individuāls. Jānim labāk patīk apžūt – vai apsalt, kā smej Sarma – un tikai tad sildīties.
Ja moka jautājums par vietu, kur sākt roņot, ja nav ne dīķa, ne pieejas jūrai, viņa iesaka mesties kopā ar domubiedriem, iesaistīties ziemas peldēšanas klubā vai uz āliņģi doties kopā ar draugu – noteikti nesākt to darīt vienam, tas tomēr esot drošības jautājums. “Cilvēks krastā noģērbjas, tad viņš plikiņš iet uz āliņģi, ja uz ledus paslīd, nokrīt, nedod Dievs, kaut ko salauž, labāk ir to grupiņās darīt. Ja cilvēkam nav kompānijā viens vai vairāki roņi, kas ar to nodarbojas, tad varbūt kādu draugu līdzi paņemt – tīri no drošības viedokļa. Es tomēr iesaku iet uz to tuvāko roņu klubu, Latvijā ir vairāki, vai dibināt pats savu roņu grupiņu, savākt savu kompāniju un tad ar to nodarboties.”
Organisms pasaka priekšā
Optimālais ziemas peldēšanas biežums esot divas reizes nedēļā. Ir cilvēki, kas to dara katru dienu, savukārt minimums esot vienreiz nedēļā, bet, ja nesanākot, – arī nekas. Sarma un Jānis vasarā peldot stipri retāk nekā ziemā.
Jānis stāsta par reizi, kad neesot bijušas īstās sajūtas: “Ir bijis tā, ka ielienu ūdenī, nopeldu kādus desmit metrus, bet nevaru. Tā, ka izkāpju ārā no tā ūdens. Neviens man nesaka, ko tu nelīdi iekšā, to saprot, ka tajā brīdī kaut kas notika. Iekāpu iekšā un nav. Labāk kāpju ārā.” Sarma tieši to dēvē par klausīšanu sev. Ja cilvēks ieklausās savā organismā, organisms pasaka priekšā, ko tam vajag – ļoti daudzās lietās vajagot pašam paanalizēt, ko var un ko nevar. Nevajag sevi piespiest un pārveidot to par pienākumu.
Drošība pirmajā vietā
Ja tomēr esi ilgi sapņojis kļūt par īstu roni, ir vairākas lietas, kam tomēr pievērst uzmanību. Pirmā esot jākontrolē pēdu un plaukstu salšana, jo organisms koncentrē siltumu krūšu kurvī, lai uzturētu normālu sirdsdarbību. Sajūta, pēc kuras labāk vajadzētu līst ārā no ūdens un sasildīties, ir pirkstu un pēdu stingšana – līdzīgi, kad ziemā uz kādu laiku ārā iziets bez cimdiem.
Vēl viens kritērijs – nedrīkst bāzt zem ūdens galvu. Vēlams arī vilkt peldcepuri, lai siltumam nebūtu tik viegli iziet no ķermeņa. Prātīga doma nav arī iet āliņģī jau iepriekš nosalušam.
Sarma vienmēr uzsver vēl kādu ar drošību saistītu lietu, ko zina visi ziemas peldētāji, bet ne vienmēr iesācēji: “Pirms iešanas āliņģī nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu. Ir tāds stereotips, ka alkohols sasilda, tā ir tikai ilūzija. Bet otrs, ka pašam ir tomēr jākontrolē tā situācija, un pat neliels alkohola daudzums to kontroli vājina. Tas cilvēkiem jāliek aiz auss, jo ir tā doma “nu ieraušu, sasildīšos un tad iešu”.”
