Melno toņu glezna – gaiši melns, matēti melns, spīdīgi melns. Vasaras zaļā bērzu aleja, kas gleznota ar rūpīgiem otas triepieniem. Debesis, kādas ikdienā nepamanām. Šie un vēl kaudze ar darbiem stāv istabas stūros un tiek rādīti vien tuvākajiem cilvēkiem, lai gan ir pavisam unikāli un apbrīnas vērti.
Viens no talantīgiem cilvēkiem, kura modernā stila gleznas nav tikušas tālāk par istabas stūri, ir Mārts Forstmanis – “BOX noliktavas” menedžeris. Šie vizuālie mākslas darbi ir gleznoti modernā stilā, katrs ar apslēptu domu. Tie rada vēlmi papildināt savu interjeru. “Sāku pirms 6 gadiem, kad kādā jaukā jeb ne tik jaukā dienā iedomājos, ka gleznošana varētu būt kā meditatīvs process kopā ar vīna glāzi,” par gleznošanas sākumu atceras Mārts. 
Ģimenes locekļi mākslas darbus uzskata par depresīviem, jo tie lielākoties ir melnā krāsā, “Melna ir mana mīļākā krāsa,” komentē Mārts, “es savos darbos neredzu nevienu depresijas pazīmi”. Darbos redzama interesanta tehnika, un tie ir rūpīgi izstrādāti. Atbildot uz jautājumu par mākslas pulciņiem vai izglītību, Mārts saka, ka viņam nav pat saprašanas par to visu.
Pavisam citā kategorijā ir 97 darbi. Salikti uz skapjiem, stūros un svaigākie vēl kalst plauktos. Latvija visā savā krāšņumā – skaistos, paštaisītos koka rāmīšos. Gleznas ar dziļu mīlestību pret Latviju. Valdis Grigalis nav pabeidzis nevienu mākslas skolu, pat ne zīmēšanas pulciņu, tomēr darbi aizrauj elpu. Tehnika – paša izdomāta, krāsas – eļļas, saliktas vienā padomju laika koferītī.
Visus mākslas darbus ir redzējuši tikai ģimenes locekļi. Savas gleznas Valdis nemaz netaisās ne pārdot, ne rādīt lielākai publikai. “Tā ir tāda izrādīšanās. Es to daru sava prieka pēc, tāds vecumdienu hobijs.” Tomēr Valdim nezinot, ģimenes locekļi gatavo gleznu izstādi par godu Valda 80 gadu jubilejai.
Par savu izstādi sapņo Reinis Kaspars, kura hobijs ir “ķert mirkļus”, jeb fotografēšana. Jaunā puiša dzīves skatījums caur kameru ir manāmi atšķirīgāks no citiem fotogrāfiem. “Stay in morse” būtu Reiņa izstādes nosaukums, kurš sastāvētu no dramatiskiem portretiem un skarbiem laikapstākļiem. 
“Mana iedvesma rodas no filmu citātiem, kas man ir tuvas, citreiz no vietām, kur sen nav būts”, stāsta Reinis. Fotografēšana kā galvenais iztikas avots būtu sapņa piepildīšana, taču šobrīd Reinis strādā uzņēmumā un veido kustīgos grafikus. Produktu bildes uzņēmumiem ir vienīgās fotogrāfijas, kas ir nonākušas plašākam redzes lokam.
Ceļš līdz savai izstādei lielākai publikai nemaz nav tik garš, kā jaunajiem māksliniekiem var likties. Šobrīd Latvijā darbojās organizācija “Mākslai vajag telpu”, kas ir atvērta jauno mākslinieku atbalstīšanai.
“Izstāžu kurators izvēlas un iesaka māksliniekus un darbus, kurus izvēlamies saistībā ar esošo aktualitāti, bet svarīgi, lai darbos tiktu uzsvērta arī kultūras mantojuma pēctecība mūsdienās,” stāsta organizācijas pārstāve Katrīna Leiškalne.
“Mākslai vajag telpu” organizācija ir atvērta tieši jaunajiem māksliniekiem, tā ar lielāko prieku tos izglīto un pievērš uzmanību Latvijas mākslas mantojumam, lai arī jaunā paaudze ar to iepazītos.
