Kara laiku torpēdas „smaidīgā sejiņa”, dzeloņdrāšu žoga pārpalikumi, grūti pamanāmas vecu dzelzceļa līniju paliekas, ar kokiem apauguši pauguri, kas apslēpj senas un aukstas ieroču un munīcijas noliktavas un bunkurus. Šādas nianses var pamanīt vienkāršs vērotājs, kas pastaigājas pa Mangaļsalas mežiem, taču, lai noskaidrotu ko vairāk, iespējams piedalīties arī vēsturiski izzinošās ekskursijas pa šo Rīgas piejūras teritoriju. Vienai no tādām pievienojos arī es.
Pazemes blokmāja un smaidošās torpēdas
Ekskursantu grupa satikās nomaļajā Stāvvadu ielas pieturā. Braucot ar 24. autobusu, domāju, kuri tad no visiem pasažieriem izskatās gatavi doties pārgājienā pa mežu. Izkāpjot vajadzīgajā pieturā, biju pārsteigta, ka ne visi mani pieņēmumi bija apstiprinājušies.
Pirmais apskates objekts atradās ne visai tālu no minētās sabiedriskā transporta pieturas, taču bija visai iespaidīgs – Latvijas armijas Sapieru pulka blokmāja – ņemot vērā, ka lielākā daļa ēku ir krievu vai vācu armijas vajadzībām būvētas. Šai būvei ir pusloka forma un trīs ambrazūras. Tagad stipri apdrupušais un grūti salasāmais uzraksts virs ieejas vēsta: “Būvējis sapieru pulks 1928”. Kā stāsta gids Miķelis Jakunovs, „blokmājai bijusi gaisa filtrācijas iekārta un periskops, kā arī tajā atradies ložmetējs un glabājušās 8000 patronas”. Ieejot iekšā pa zemo durvju ailu, pārņem nedaudz klaustrofobiskas sajūtas, kas rada vēlmi ātrāk pamest šo vietu.
Turpinot gājienu pa saules apspīdēto mežu, gājēji savā starpā sarunājas, jo pārsvarā ir ieradušies bariņos vai kopā ar ģimeni. Pēkšņi kāda meitene iesaucas: „Hei, kas tad tas?” Viņa norāda uz palieliem, tumšbrūnā krāsā aprūsējušiem priekšmetiem, kas nekautrīgi atpūšas takas vidū. Gids Miķelis informē, ka tās ir kara laiku torpēdas, kuras šeit atrodas jau vairākus gadu desmitus. Uz jautājumu, kāpēc tās joprojām ir šeit, viņš atbild: „Jo neviens nevarēja tās aiznest, lai nodotu metāllūžņos.” Viņam taisnība, jo torpēdas ir piepildītas ar betonu, kas padara tās jo smagākas. No konkrēta leņķa uz tām skatoties, liekas, ka var saskatīt smaidīgu sejiņu.
Pagājām garām dzelzceļa līnijas senajām pēdām, tāpat arī stacijas ēkas pārpalikumiem, ko savā laikā izmantojusi Padomju armija. Gids mūs brīdināja pievērst uzmanību betona stabiem, kas daudzviet parādās mežā, kāda bunkura tuvumā – tie pildījuši zibensnovedēju funkcijas.
Interesantas sajūtas rodas, kad ieej iekšā no ārpuses ļoti apslēptā, kokiem un krūmiem apaugušā kalnā, kas izrādās milzīga tukša telpa, kas agrāk bija izmantota kā noliktava vai transporta novietne. Tu seko līdzi cilvēkiem, kas ieslēguši telefonā lampiņas, lai varētu redzēt, kur spert kāju, jo šajos bunkuros valda melna tumsa. Tu seko līdzi gaismai, bet neslēdz pats savu. Sajūti apkārtni un telpu, kur atrodies, paļaujoties uz to, ka tur atrodas arī citi. Izej ārā un priecājies, ka atkal vari elpot svaigu gaisu un sildīties saulītē. Gids Miķelis stāsta, ka šādās plašās noliktavās dažkārt tiek rīkotas svinības, korporatīvi pasākumi un dzimšanas dienas, ko iecienījuši alternatīvu un neparastu vietu mīļotāji.
Liecības kopš 19. gadsimta
Jo tālāk mežā un uz jūras pusi mēs virzāmies, jo mazāk paliek krievu armijas vajadzībām būvēto būvju, bet parādās sarkanu ķieģeļu ēkas, kas saglabājušās vēl no vācu laikiem – 19. gadsimta otras puses. Arhitektūras ziņā šīs ēkas ir interesantākas, taču tikpat funkcionālas. „Visi šeit atrodamie bunkuri būvēti laika posmā no 1885. līdz 1912. gadam un bija paredzēti pilsētas aizsardzībai no flotes iebrukuma,” informē ekskursijas gids. „No jūras puses Rīga tā arī netika ieņemta, taču daļa bunkuru stipri saspridzināta.”
Iespaidīga bija vācu armijas ēka, kuru izmantoja kopīgām sanākšanām un kā ēdamzāli. Pa vidu bija plaša telpa, bet visapkārt šauri gaitenīši, pa kuriem varēja iziet. Vienīgi, ja ietu divi cilvēki viens otram pretī, tad paiet garām būtu gandrīz neiespējami – tik šauras ir tās ejas.
Staigājot pa mežu, pie nelielas ūdens tilpnes, iztramdījām čūsku trio, kas sildījās saulītē. Pa ceļam uz Mangaļsalas pludmales pusi vēl apskatījām iespaidīgāko mežā atrodamo bunkuru kompleksu, kuru arī var izložņāt no iekšpuses, ja nebiedē pelējuma un mitruma smaka. Staigājot pa tādu ēku iekšieni ir jābūt uzmanīgiem un jāskatās, kur liec kāju. Daudzviet bunkuri ir izgleznoti ar grafiti zīmējumiem un redzami citu atpūtnieku pamestie atkritumi, kas piešķir papildus drūmuma un nolaistības efektu, jo šie objekti nevienam nepieder.
Kuģa vraks, Ķeizarakmens un spoku tunelis
Izejot no meža biezokņa, pretī paveras jūras plašums un redzams kāds noslēpums, ko tā glabā – dzelzsbetona kuģa „Lady Cotlin” vraks, kura daļa ir redzama arī virs ūdens. To iecienījuši dažādi ūdens putni jau vairāk kā 50 gadus – tik ilgi tas tur atrodas. Gids Miķelis stāsta, ka pat ir vesela leģenda par to, ka kuģis ir vedis sāls kravu, tad avarējis un tāpēc jūra kļuvusi sāļāka. Sāls kravu tas patiesi ir vedis, taču ir arī tādi nostāsti, ka kuģis avarējis tāpēc, ka vedis papildus kontrabandas degvīna kravu un apkalpes locekļi bijuši smagā reibumā, pašiem veiksmīgi izdevies izglābties. Avarējušā kuģa priekšgals no krasta ir labi pamanāms.
Vairākas reizes pirms tam biju bijusi Mangaļsalas molā, taču nekad nebiju pamanījusi, ka pa ceļam līdz tam pie pašas Daugavas grīvas atrodas akmens ar uzrakstiem, ka šeit ir bijis Krievijas cars. Sarkanbrūnā laukakmenī iekalts uzraksts par godu Krievijas imperatora Aleksandra II apmeklējumam: “Valdnieks imperators Aleksandrs II atļāvās apskatīt dambi 27. maijā 1856”. Blakus šim ir vēl viens laukakmens, kur iegravētais uzraksts veltīts troņmantinieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumam 1860. gadā.
Kā pēdējo objektu gids mums parādīja kādu bunkuru, kas atrodas pavisam blakus 24. autobusa galapieturai, tikai ir apslēpts dziļāk mežā. Par šo vietu viņš zināja stāstīt, ka no dažādiem vēstures pētniekiem un citiem entuziastiem, kas nāk pētīt bunkurus vieni vai mazās kompānijās, ir dzirdēts, ka, ejot cauri šim tunelim, ir sajūta, ka tur atrodas vēl kāds. Arī mūsu mazajai cilvēku grupiņai, kas bija palikusi līdz beigām no visas aptuveni 30 cilvēku kompānijas, bija iespēja iziet cauri šim nedaudz dubļainajam, piemirkušajam, tumšajam tunelim. Pat telefonu lampiņas un cilvēku klātbūtne nepalīdzēja novērst domas no gida iepriekš stāstītā par spokiem. Varbūt tā bija tikai viņa taktika, kā padarīt šo dubļaino tuneli saistošāku un apvīt to ar mistiskuma auru.
Pēc tuneļa iziešanas arī atvadījāmies no gida un pateicāmies par padziļināto vēsturisko izklāstu un ievadu Rīgas piejūras mistiskajos, meža apslēptajos bunkuros. Pārgājiena dalībnieks Jānis Siliņš pārgājiena tempu raksturo kā lēnu, piemērotu cilvēkiem bez īpašas fiziskas sagatavotības, bet „attālumi starp objektiem arī bija nelieli. Bija iespēja ieiet vairākos bunkuros, kur es biju pirmo reizi un apskatīt tos arī no iekšpuses”.
