“Reizēm paskatoties uz viņu, pašam gribas dzīvot,” runājot par Mareku Odumiņu, atzīstas viens no viņa draugiem. Tuvinieki viņu raksturo kā pozitīvu cilvēku, kurš ne par ko neļaus skumt arī cilvēkiem sev apkārt.
Mareka lielos dzīves plānus pārtrauca nelaimes gadījums, taču tas ne tikai nesalauza viņu, bet arī pilnībā pārveidoja, parādot slēptos talantus, kas iedvesmojuši simtiem cilvēkus. Aiz viņa muguras jau divas izstādes, vairāk kā 100 gleznas un vēl vairāk cilvēku, kuri apbrīno Mareka optimismu un gribasspēku.
Pats Mareks savai dzīvei izvēlējies ļoti vienkāršu, bet viņu raksturojošu devīzi: “Tu man vari atņemt kājas un rokas, bet nekad neatņemsi man manu smaidu.” Mūsu interviju viņš sāk, sakot: “Man neviens jautājums nav grūts.”
Nedaudz pastāsti par savu dzīvi pirms 2012.gada.
Pārceļoties no Bauskas, es dzīvoju Rīgā, kur divus gadus nostrādāju celtniecībā. Pēc tam strādāju Gaiļezera slimnīcā par sanitāru. Sākumā bija diezgan grūti, jo nebija pierasts pie tādiem apstākļiem, kad tev ir jādarbojas ar bezpajumtniekiem, tev ir jārūpējas par citu vajadzībām. Manā dzīvē nebija citu mērķu, kā tikai strādāt un izdzīvot tajā dzīvē, kas bija tajā apvidū. Bet vienmēr gribējās kaut ko jaunu izmēģināt vai kaut kur aizbraukt.
16.jūlijs 2012.gadā – pastāsti par to dienu.
Mēs ar kolēģiem izīrējām pirti un aizbraucām atpūsties. Protams, ka nekas nenotiek bez alkohola. Bet tajā visā nebija alkohola vaina, bet vairāk pārgalvības vaina. Pēc atpūtas aizbraucām uz ezeru un tur peldējāmies. Es uzkāpu uz bērnu slidkalniņa un vairs neko neatceros. Es atsitos ar galvu pret zemi un sāku slīkt. Kolēģi saka: “Marek, beidz ākstīties!” Es arī darbā biju tāds jautrais džeks, kurš visu laiku ākstījās. Tad viņi saprata, ka kaut kas nav labi un izvilka mani ārā. Pirmais, ko es tad pateicu, bija: “Nesakiet manai mammai.” Pēc tam aizveda mani uz Gaiļezera slimnīcu, kur es vairs nebiju darbinieks, bet jau – pacients.
Kāda bija pirmā domā, kad tu saprati, kas notika?
Pirmo pusotru mēnesi es vispār neatceros, jo es biju klīniskā komā, man bija problēmas ar sirdi, kā arī esot bijušas desmit klīniskās nāves. Kad piecēlos no komas, es katru dienu zināju, ka viss būs okei, tikai vajag kādu laiku pagaidīt, tikai vajag būt pozitīvi noskaņotam. Kā arī domas bija par to, ka es staigāšu, vajag tikai rehabilitāciju.
Bet tagad es saprotu, ka tas viss notika, lai es varētu apstāties un pārdomāt daudzas lietas. Es dzīvē vienmēr gribēju izdarīt visu ātrāk, bet nekad neaizdomājos par sekām. Tad, kad dzīve spiež apstāties, tu saproti, cik daudz vērtīgas lietas tu esi palaidis garām. Vienmēr ir jādomā, kā tu vari palīdzēt cilvēkiem, kuri ir tev apkārt.
Kā izdevās saglabāt optimismu?
Es visu laiku esmu bijis optimists. Nebija tā, ka manā dzīvē bijis daudz negatīvisma. Vienmēr atrodos uz pozitīvi optimistiska viļņa, jo tā ir labāk un vieglāk dzīvot. Kā arī es uzskatu, ka jādzīvo ir tā, lai apkārtējiem būtu labi.
Kas bija pēdējais, kas lika tev smieties līdz asarām?
Es ļoti bieži smejos līdz asarām. Bet pēdējais… es ar Slaviku (viens no Mareka draugiem – red.) taisījām tiešraidi Facebook un viņš pateica kādu pilnīgi stulbu joku, kas mani tiešām aizrāva, un es smējos līdz asarām.
Skatoties uz tevi, ir redzams, ka tu nemeklē attaisnojumus. Padalies ar savu noslēpumu?
Mums galvenais dzīvē ir galva, ar kuru varam domāt un darīt lielas lietas dzīvē. Tas ka kādam kā, piemēram, Nikam Vujčīčam nav kāju un roku nenozīmē, ka viņš neko nevar, jo – paskaties, kā Niks motivē cilvēkus. Citiem nav roku, bet viņi strādā, jo grib nopelnīt naudu un būt patstāvīgi.
Tāpat ir arī man. Priekš kam man iet un sūdzēties, ka man ir slikti, ja tas nepalīdz ne man, ne apkārtējiem? Es viņiem it kā uzkrauju to nastu, ja visu laiku čīkstu, ka man ir slikti. Dzīvē vienmēr ir jābūt ar pareizām domām. Piemēram, ja man ir vajadzīga rehabilitācija, tad es pastāvu uz to, kas man ir vajadzīgs, es meklēju finansējumu un izeju no šīs situācijas. Ja man ir vajadzīga nauda, tad es sāku darboties, pieņemsim, gleznoju gleznas. Un es esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ir devis talantu un es varu izpausties.
Ir tāda sajūta, ka tev vienmēr ir labs garastāvoklis, ka tu vienmēr redzi tikai labus cilvēkus, bet vai tu satiec arī sliktus? Vai tas ir iespējams?
Ir visādi cilvēki apkārt, bet, ko es tiešām zinu, – kāds esi tu, tādi būs arī tavi apkārtējie. Man bijuši daudzi konflikti ar mammu, bet visu laiku esmu pastāvējis uz to, ka, neskatoties uz to, kāda viņai ir attieksme pret mani, es tāpat viņu mīlu un attiecos pret viņu ar visu godu un cieņu. Tagad mums ir daudz labākas attiecības, paldies Dievam.
Pēdējā reize, kad tevi kāds aizvainoja?
Tas bija mans asistents. Vienu dienu viņš darīja savu darbu, un es nezinu, kāda muša viņam iekoda, jo, paēdot pusdienas, es viņam teicu, lai viņš pagriež mani uz sāniem. Asistents atbildēja “Jā, labi” un aizgāja ēst, pēc tam viņš savāca mantas, aizgāja projām un es paliku viens. Tas nav gluži aizvainojums, bet nepatīkami jocīgi, taču es ļaunu neturu.
Tev aiz muguras jau ir divas izstādes. Vai būs trešā?
Pagaidām es nezinu, jo pirmā bija gadu pēc tam, kad es atklāju talantu, un otrā bija divus gadus pēc atklāšanas. Tagad man ir ļoti daudz pasūtījumu, un es negribu atlikt nevienu, jo cilvēki gaida un grib savās mājās manas gleznas. Vienīgi varu pateikt, ka gadus divus vai trīs tiešām nebūs izstādes. Kā arī priekš izstādes ir vajadzīgi sponsori un cilvēki, kuri būs gatavi palīdzēt, atbalstīt un nodrošināt. To nedaru es, to dara organizācija palidzesim.lv, par ko tiešam paldies viņiem.
Vari precīzāk pastāstīt, kā notiek gleznas pasūtīšana?
Notiek visādi. Kāds uzraksta uz e-pastu, jo ir redzējis manā mājaslapā bildes ar gleznām, uz ko es atbildēju, ka visas gleznas ir pārdotas un gleznoju tikai pēc pasūtījuma. Arī sociālie tīkli palīdz atrast klientus, jo daudz cilvēku atrod mani un manu mākslu tieši caur Facebook vai Instagram.
Kāda ir šobrīd mīļākā glezna?
Pati mīļākā glezna bija ar eņģeli, kuru es uzgleznoju sev, bet brālēns nopirka no manis. Dažreiz ir tādas gleznas, kuras pat negribas atdot un gribas atstāt sev, bet tu saproti, ka cilvēkiem tā ir vajadzīga. Bet es noteikti gribu uzgleznot sev eņģeli, jo man tie ļoti patīk.
Cik apmēram maksā viena glezna?
Faktiski es sarunāju ar cilvēku, cik viņš var samaksāt. Pieņemsim, ja cilvēks pateiks, ka var samaksāt 50 eiro, tad es saku kādi būs gleznas izmēri. Kā arī cena ir atkarīga no tā, cik glezna ir sarežģīta.
Cik daudz laika aizņem viena glezna?
Es vienmēr prasu klientam, vai ir steidzami. Ja cilvēks saka, ka nav steidzami, tad es vienkārši lieku rindā, lai klients gaida. Ja ir steidzami, tas nesagādā man nekādas grūtības, bet klientam būs jāpiemaksā klāt 30 eiro.
Zinu, ka tu piedalies pasākumos, kuros stāsti citiem par sevi, motivējot tos? Vari pastāstīt?
Tas bija Talsos, kur bija labdarības organizatori ne tikai no Latvijas, bet arī no Anglijas un Francijas. Viņi stāstīja, ko viņi dara un kā palīdz cilvēkiem, ne tikai tiem, kuriem ir kāda invaliditāte, bet vispār. Mani uzaicināja kā cilvēku no otras puses. Nevis no tiem, kas palīdz, bet tiem, kam vajadzīga palīdzība. Es pastāstīju savu liecību, par ko cilvēki bija ļoti priecīgi, kā arī man bija prieks, ka es neatstāju Dieva vārdu malā un es pateicu, ka Dievs ir tas, kas man palīdz un dara daudz lietu manā dzīvē. Pēc tam cilvēki pienāca klāt un teica: “Mēs esam priecīgi, ka tu nekaunies runāt par Dievu!” Man uzreiz radās motivācija runāt vēl vairāk par To Kungu.
Vai plāno turpināt to darīt regulāri un arī lielākā auditorijā?
Es tagad rakstu tekstus tieši motivācijas runām. Godīgi, teksts jau ir, bet to vēl vajag salikt pareizā secībā. Gribu iet un stāstīt cilvēkiem, ka dzīvē nav nekas beidzies. Kaut arī tev ir kaut kas atņemts, tev ir dota iespēja pierādīt to, ka tu vari izdarīt daudz vairāk, neskatoties ne uz ko. Tas ir vairāk priekš cilvēkiem, kuri ir pesimistiski un neredz savā dzīvē jēgu. Es gribu paradīt viņiem pareizo ceļu.
Ne visi zina, bet tu biji iniciators, lai aizbrauktu kopā ar jauniešiem no draudzes uz bērnunamu Baldonē. Kā radās šī ideja?
Pirms Ziemassvētkiem mēs kopā ar draudzes jauniešiem domājām, kā mēs varām kalpot citiem. Katru gadu jaunieši no draudzes brauca uz pansionātu tepat Bauskā. Manī kaut kas iedegās, ka es gribu palīdzēt bērniem, kas ir bērnunamos. Bauskā jau sen tie ir ciet. Es paskatījos, ka tuvākais ir Baldonē. Mēs savācām naudu un aizbraucām. Bijām ļoti pārsteigti, cik aktīvi un pozitīvi bija tie bērni. Mēs daudz dziedājām, dejojām un spēlējāmies.
Kāds ir visspilgtākais iespaids no tā brauciena?
Viss. Kad tu jūti mīlestību, kuru viņi tev sniedz. Kad viņi apķer tevi, tas ir ļoti forši.
Šogad būs Latvijas simtgade un tu esi piedalījies apsveikuma videoklipa filmēšanā. Kāds iespaids?
Apsveikuma video pirmizrāde būs 9.martā. Īstenībā bija interesanti un tajā pašā brīdī bija ļoti grūti, jo es gleznoju uz stikla, kas bija man izaicinoši. Es domāju, ka gleznošu uz auduma, bet viņi pasaka, lai mēģinu kaut vai abstrakti uzzīmēt uz stikla. Es gleznoju lavandas lauku. Viens džeks stāvēja aizmugurē un pateica: “Nopietni? Tu to dari ar mutes palīdzību? Es pat sauli nevaru apaļu uzgleznot!”
Plāno vēl gleznot uz stikla?
Nē, jo pagaidām tas ir ļoti grūti un man vispār tagad ir plāns uzsākt jaunu tehniku. Es gleznošu gleznas, kuras naktī spīd.
Par ko tu vēl sapņo?
Es katru dienu sapņoju, ka es staigāšu. Es sapņoju, ka varēšu motivēt un palīdzēt cilvēkiem.
