Ar Ivanu satiekos saulainā rudens dienā kādā no Rīgas centra rosīgajām ielām. Viņš gaida mani ar spieķi rokās – bez tā viņš nekad nekur neiet. Ir auksts vējš un citiem gribas vēl vairāk ietīties siltās šallēs, bet Ivans atpogā augšējās pogas. “Ak, cik labi!,” svētlaimīgi saka mūsu stāsta varonis. Drīz mēs apsēžamies uz soliņa parkā un sākam mūsu sarunu.
Attapīgs lasītājs droši vien ir sapratis, ka spieķis, ko Ivans vienmēr ņem līdzi, palīdz viņam eksistēt un “redzēt” to, ko nespēj saskatīt viņa acis. Kopš bērnības Ivans Muravjevs ir slims ar glaukomu, kas ar paaugstinātu iekšējo acu spiedienu iznīcina redzes nervu. Līdz 14 gadu vecumam saglabājies pavisam neliels redzīgums, bet tagad jaunais cilvēks neredz pavisam. Ivans ir no Daugavpils, bet lielāko daļu dzīves pavadījis Rīgā, kur pašlaik strādā muzejā par neredzīgo gidu.
Ivana dzīve un uzskati
“Man ir trīs kaķi,” pirmais fakts, ko stāsta par sevi Ivans: “Un vispār es mīlu dzīvniekus.” Viņam ir daudz dažādu aizraušanos, tāpēc vienmēr pietrūkst laika tām. “Interesanti ir viss, kas ir interesanti. Ja aizraujoši pastāstīsi par žurnālistiku – arī būs interesanti,” skaidro Ivans. “Es varētu doties pastaigās, ja nebūtu problēmas ar kāju,” stāsta mūsu varonis, kurš, piemēram, divu dienu 30 kilometru garu gājienu nosauc par “vieglu”. Savā dzīvē Ivans gandrīz nav ceļojis, bet tikai nesen sapratis, ka viņam tas būtu interesanti un, ka tūrisms būtu ļoti noderīgs viņa pašattīstībai.
Tikmēr Ivans ar savu spieķi soļo pa Rīgas ielām. “Es nevaru vienkārši iziet ārā un pastaigāties. Ir vajadzīgs konkrēts mērķis, kur es gribu iet un ko es darīšu. Šis mērķis pat var būt vienkārši apiet apli ap parku,” stāsta aktīvais gājējs. Viņš to dara gan vienatnē, gan kopā ar kādu. “Protams, var būt bīstami un ceļu es vienmēr pāreju piesardzīgi, bet, kas no vilkiem baidās – mežā neiet [krievu teiciens],” pārliecināti apgalvo stāsta varonis. Naksnīgās pastaigās viņš vispār redz priekšrocības, jo mašīnu, piemēram, ir daudz mazāk nekā dienā, attiecīgi staigāt ir mierīgāk. Lai arī ar kriminālu savā dzīvē nav sastapies, Ivans šādam gadījumam apgūst pašaizsardzību.
Neskatoties uz to, ka jaunais cilvēks dzīvo lielākajā Latvijas pilsētā, viņš pats diezgan labi tiek galā ar orientēšanos tur. Tomēr kopumā neredzīgie cilvēki neprotot labi orientēties daudzās vietās. “Ir maz pat tādu, kuri mierīgi orientējas tikai savā apkaimē, bet tos, kuri var izbraukt ārpus sava dzīvojama rajona un tikt galā ar ceļu, var burtiski uz pirkstiem saskaitīt,” uzskata Ivans.
Kaut gan viņš ļoti mīl dzīvniekus, iegādāties suni -pavadoni negrasās, jo apzinās atbildību, kas tam pievienojama. Turklāt viņš nespētu suni uzņemt savā mazajā dzīvoklī ar trim kaķiem.
Pats viņš izmanto visiem pazīstamo google maps telefona aplikāciju. “Protams, ir ļoti brīnišķīgas aplikācijas, kas maksā ap 40 eiro, bet man žēl tērēt uz to naudu, un man arī nav tādas vajadzības,” saka jaunais cilvēks. Tomēr Ivans labprāt atbalsta kādas Latvijas organizācijas iniciatīvu, kura izstrādā taustāmas kartes, kas var atgādināt rajonu, pilsētu un citu apvidu maketus. Viņš uzskata, ka šādi izgudrojumi var būtiski palīdzēt neredzīgajiem cilvēkiem labāk orientēties apkārtnē.
Par neredzīgo sabiedrību
“Problēma ir tāda, ka, neskatoties uz jaunajām tehnoloģijām, kuras var palīdzēt akliem cilvēkiem orientēties un iekļauties sabiedrībā, neredzīgie nav gatavi ieguldīties savā attīstībā,” atklāj Ivans. “Nesen vīlos, kad apskatījos vienu video programmu Youtube vietnē, kur bija uzaicināti neredzīgi cilvēki. Mani skumdināja tas, kā viņi stāsta par savu dzīvi. Piemēram, kāds puisis jokoja, sacīdams, ka meitene randiņa laikā viņu ne tikai satiek, bet arī pavada.”
Ivans redz problēmu ne tikai domāšanā un tajā, kā sevi pasniedz neredzīgie, bet arī atzīmē dažas kļūdas sistēmā, kura izveidojās neredzīgo kopienās. „Mums ir daudz dažādu kopienu un tās visas ir sašķeltas. Manuprāt, būtu labāk, ja būtu viena liela, bet vienota struktūra,” viņš uzskata. Tagad Ivans dzīvo vienā no šīm kopienām, un silti par to izteikties diemžēl nevarot. Ivans apgalvo, ka vietā, kur viņš dzīvo, nav kopības sajūtas, un cilvēki vāji savstarpēji mijiedarbojas. Tāpat viņš stāsta par nevienlīdzīgu attieksmi starp tiem, kuriem redze ir nedaudz palikusi, un pilnīgi akliem cilvēkiem. “Tu, piemēram, lūdz cilvēkam, kurš nedaudz redz, iemācīt tev kaut ko, bet viņš to izdarīs tavā vietā,” saka jaunais cilvēks.
Pats Ivans pavisam nesen papildus bija pievienojies vienai neredzīgo cilvēku kopai un nolēma mēģināt mainīt to situāciju, par kuru nupat izstāstījis, uz labāku pusi. „Jā, kopienās notiek pasākumi, bet ir ļoti jūtams kādu izglītības kursu trūkums. Ja mēs skatāmies uz reālu ainu, tad lielākā daļa neredzīgo ir pilnīgi nekonkurētspējīgi pašreizējā darba tirgū. Un es arī,” atzinās Ivans.
Viņš strādā par gidu nesen atklātā “Muzejā tumsā”, kura mērķis ir parādīt cilvēkiem, ka informāciju par pasauli var iegūt ne tikai ar redzes palīdzību, bet arī ar citiem maņas orgāniem. Ivans labi pilda savus darba pienākumus, bet atzīst, ka ir vēlme izmēģināt darbu, kas reāli viņu attīstītu, un kur strādātu cilvēki ar redzi.
„Ja agrāk Padomju Savienībā neredzīgie cilvēki bija izolēti kā savā “ brīvprātīgajā geto”, bet viņiem bija darbs, tad tagad viņi joprojām ir atstumti no sabiedrības, bet pie tā visa vēl darba nav,” atklāj muzeja neredzīgais gids un piebilst, ka pašlaik darba devējam ņemt darbā aklu cilvēku – “tas ir ļoti daudz galvassāpju.”
Palīdzība šādiem cilvēkiem tiek sniegta, bet pēc Ivana vārdiem tā nav pietiekama. “Neredzīgus cilvēkus valsts atbalsta, bet tikai finansiāli. Tagad vismaz sākuši uzstādīt luksoforus ar skaņu, un tas tiešām palīdz orientēties, bet cita nekā nav, un to pašu luksoforu ir maz,” stāsta gids Ivans.
To, kāpēc šobrīd eksistē tik ievērojama plaisa starp redzīgo un neredzīgo sabiedrību, Ivans izskaidro arī ar pastāvošo izglītības sistēmu. Viņš atceras, kā mācījies specializētajā skolā neredzīgajiem, un uzskata par lielu problēmu to, ka Latvijā joprojām pastāv skolu iedalījums vienkāršiem bērniem un bērniem ar invaliditāti. “Pirmkārt, sabiedrība kļūst neizglītota un nezina, kā kontaktēt ar neredzīgajiem cilvēkiem. Otrkārt, tas ir slikti arī pašiem neredzīgajiem. Tu dzīvo tādā burbulī, un tad pēc skolas viņš plīst, un dzīve tevi ļoti sāpina. Tu saproti, cik tu esi neattīstīts un nesagatavots,” stāsta Ivans. Viņš arī uzskata, ka izglītībai, medicīnai un mājoklim ir jābūt bez maksas visiem cilvēkiem, jo tās ir nepieciešamās lietas.
Par redzīgo sabiedrību
Vai ir vainīga dažādus bērnus sadalošā sistēma vai informācijas trūkums par neredzīgo pasauli, muzeja gids izdara nepatīkamu secinājumu par sabiedrības attieksmi pret neredzīgajiem: “Diemžēl pret neredzīgajiem sabiedrība attiecas kā pret vecu porcelāna vāzi – gan izmest žēl, bet arī īpaši nevajag.”
Uz ielas Ivans satiek dažādus cilvēkus. “Iepriekš es domāju, cik sabiedrība ir maz izglītota, nezina, kā kontaktēt ar tādiem cilvēkiem kā es, bet tagad es vairs neesmu tik kategorisks un vienkārši uzskatu, ka ir adekvāti un neadekvāti cilvēki. Jā, kāds var sākt nevietā tevi vilkt, gribot parādīt ceļu, bet, ja tu paskaidrosi, ka tā nevajag darīt un izstāstīsi, kādā veidā tev ir labāk palīdzēt, tad viņš sapratīs un darīs, kā vajag. Bet ir tie, kurus izglītot nesanāk. Ir ļoti neveikli gadījumi. Piemēram, vienreiz pie manis pienāca kāds iedzēris cilvēks, kurš piedāvāja man finansiāli palīdzēt. Tad viņš mēģināja vest mani uz autobusu, kurā man vajadzēja iekāpt, un salonā sāka kliegt:“ Cilvēki, atbrīvojiet vietu aklam cilvēkam!”. Bija ļoti neveikli. Vēl šādas situācijas ir pazemojošas.” Bet katru reizi Ivans ļoti priecājas, kad satiek saprotošu un atsaucīgu cilvēku. Un tādus varot satikst regulāri.
Muzejā, kur Ivans strādā par gidu, arī nāk dažādi cilvēki. Ir tie, kuri grib vienkārši izklaidēties, bet ir arī tādi, kuri alkst saņemt zināšanas. “Ja es saprotu, ka cilvēki ir ieradušies tikai izklaidēties, tad es neuzspiežu viņiem informāciju par to, kā dzīvo neredzīgie. Es uzskatu – ja cilvēks vēlas kaut ko uzzināt, viņš pats to prasīs,” stāsta jaunais cilvēks.
Nobeigumā Ivans Muravjevs atklāj savu dzīves sapni: “Manas dzīves sapnis ir integrēties sabiedrībā un pārstāt būt svešam. Proti, mans uzdevums ir saplēst šo burbuli, kurā pastāvīgi dzīvoju, bet diemžēl ļoti daudzi neredzīgie neatbalsta manas idejas un neko nevēlas.”
