Ivars Drulle ir viens no Rīgas domes deputātiem, kurš tajā ievēlēts pirmo reizi. Piecus gadus nomācījies Amerikā maģistrantūrā, viņš atgriezās Latvijā un veidoja veiksmīgu karjeru kā pasniedzējs, programmas vadītājs Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, tēlnieks, kas strādājis ar vairākiem sociāliem tematiem, veidojis izstādes un ieguvis Purvīša balvu. Ir Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas eksperts un regulāri rakstījis rakstus medijiem Latvijā (Diena, Satori, Rīgas laiks), piedalījies Ted talk kā iedvesmotājs citiem cilvēkiem. Brīvajā laikā aizraujas ar dažādiem hobijiem, piemēram kalnu riteņbraukšanu.
Rīgas domē ir Par!/Progresīvie frakcijā un darbojas gan Sociālo jautājumu komitejā, gan Pilsētas attīstības komitejā.
Kā jūs no mākslas nonācāt politikā?
Sanāca tā, ka vairākus gadus mani mākslas darbi bija saistīti ar dažādiem sociāli aktuāliem jautājumiem. Es taisīju gan par ebrejiem, gan par Herbertu Cukuru, par mūsu (Latvijas) vēsturi. Zināju, ka neviens mākslinieks Latvijā to nerisina, tas bija milzīgs lauks, kur es varēju izpausties, jo man nebija konkurences. Varēju risināt jebkuru sociāli aktuālu jautājumu un es biju vienīgais, kas to dara.
Tad mani sāka aicināt rakstīt publikācijas Dienai, Satori un Rīgas laiks un tā es sāku rakstīt. Un arī, gribot negribot, manas slejas mēdza būt par karstām (aktuālām) tēmām sabiedrībā. Trešais pakāpiens bija deputāts, jo, ja es reiz esmu nodarbojies ar sociāliem jautājumiem gan mākslā, gan publikācijās, tad tagad es to daru Rīgas domē.
Jūs vēl joprojām esat arī skolotājs?
Jā, es esmu. Un tas, ka vēl joprojām esmu ir liels atvieglojums daudziem maniem kolēģiem, kas bija satraukušies, ka es varētu iet projām. Skolā strādāju salīdzinoši ilgi un esmu arī programmas vadītājs jeb mugurkauls, kas veido un attīsta programmas konceptu. Likās, ka programma “izšķīdīs”, ja iešu projām. Un es pat zinu, ka vēlēšanās diezgan daudzi cilvēki man lika mīnusiņus, jo uzskatīja, ka man nevajadzētu Rīgas domē darboties, jo pietiek ar to, ka esmu labs skolotājs. Viņi domāja, ka es iešu prom no skolas, bet nu Rīgas domes darbs tas nav pilna laika darbs. Tiesa es paņēmu nedaudz mazāku darba slodzi skolā.
Citi saka, ka viņu hobijs ir strādāt Rīgas domē, bet kādi ir jūsu hobiji?
Nu jā, man laikam ir pārāk daudz hobiju (smejas). Ar kolēģiem skolā esam runājuši, ka skolotāja darbs mums ir hobijs, un brīžam ļoti dārgs hobijs, ja vēlies uzturēt, piemēram, māju un mašīnu. Tagad man ir Rīgas dome kā hobijs un tad man vēl ir kalnu riteņbraukšana kā hobijs, un tad man vēl ir pašam lauku māja kā hobijs (smejas). Es vienos vienīgos hobijos dzīvoju. Jā, rakstīšana arī hobijs.
Vai radošums jums palīdz politikā?
Es domāju, ka man ir ass skatījums. Es ļoti asi redzu lietas un varbūt redzu tās no neparastiem leņķiem. Es skatos uz lietām pavisam savādāk, nekā parasti cilvēki. Piemēram, mums, sākot darbu, ierādīja telpas Rīgas domē, kur mēs varētu uzturēties un tās telpas bija briesmīgas un neglītas, un 90-tajos gados krāsotas ar ļoti dīvainām krāsām. Tad mans pirmais uzstādījums bija pārkrāsot sienas. Palikušas bija tikai dažas dienas, pirms mēs sākām tur strādāt. Es pirku krāsu paraudziņus un mēs ar kolēģiem no Rīgas domes kādās četrās dienās pārkrāsojām sienas. Piedevām es kļuvu par mēbeļu noteicēju, dizaineru domē. Jā, nu it kā tas nebūtu mans domnieka darbs, un arī par to neviens nekad nebija interesējies, jo cilvēki atnāk, satiekas, parunā un iet projām, bet es to visu redzu savādāk. Es nevaru runāties, ja man vienkārši tracina sienas krāsa. (Smejas)
Ar kādiem projektiem jāstrādā Rīgas domē?
Esmu vienā no vissvarīgākajām komitejām – Pilsētas attīstības komitejā, kas pārrauga Rīgas attīstību dažādos virzienos un nosaka, kāds būs Rīgas tēls. Tikāmies ar būvvaldi un runājām, ka Rīgā ceļu norādes, izkārtnes, velonovietnes, reklāmas uz mājām – viss ir nesaskanīgā stilā un neviens to nepārrauga. Neviens neuzrauga Rīgas tēlu kopumā, bet īstenībā pastāv tāds jēdziens “dizaina kods”, kas nozīmē to, ka parasti ir kaut kādas vadlīnijas visam, princips, kas sasaista, lai tas viss nav kaut kādā trakumā. Tāpēc mēs spriedām, kādu dizaina kodu varētu ieviest. Tas ir mūsu pirmais izaicinājums šobrīd.
Kas notiek ar elektroskūteriem, tie ir pavisam jauns izaicinājums?
Elektroskūteri ir pavisam nesen parādījušies, un, ja nemaldos, bija tikai otrā sezona, kad pa īstam daudz uz ielām to ir un sāk notikt negadījumi. Domāju, ka tuvākajā laikā sāks veidot regulējumu.
Ja mums būtu attīstīta veloceliņu struktūra, tad mēs varētu tos novirzīt prom no gājēju celiņiem. Savukārt veloceliņi būtu jāuztaisa drošāki, platāki, jo elektroskūteri brauc ātrāk nekā velosipēdisti, bet, ja mums to celiņu ir tik, cik ir, tad mums jārēķinās, ka tie turpinās nesties pa ietvēm.
Kādas vēl problēmas redzat Rīgā?
Piemēram, lodžijas daudzstāvu mājās un mikrorajonu briesmīgais izskats ir viens no sāpīgajiem jautājumiem. Risinājums būtu Rīgas būvvaldē izstrādātais tipveida paraugs, kā būtu jāizskatās visām lodžijām, lai viss būtu vienā stilā. Otrs risinājums, ja māja tiek siltināta, tad pie reizes arī attiecīgi noformē, iestiklo visas lodžijas vienādi pēc noteikta parauga.
Tas ir viens no jautājumiem, kas jāplāno, bet kopumā konceptuāli Rīgai ir arī jādomā par investīciju piesaisti, kas iepriekš nekad tā īsti nav risināta. Es kā dizainers varētu runāt par daudzām lietām, kam Rīgā vajadzētu būt, bet visas šīs lietas var notikt tikai tad, ja ir nopietna investīciju programma. Eiropas fonda nauda ir viena no opcijām, kas jārisina. Līdzšinējā Rīgas dome nebija īpaši risinājusi jautājumu par investīciju piesaisti.
Būtiski ir arī tas, ka ir jāveicina centra attīstība un jāmēģina rast risinājumus tukšajām ēkām. Jāsaprot, kā piebremzēt mazo veikaliņu izplūšanu no centra uz lielajiem tirdzniecības centriem.
Kas varētu mainīties laikā, kamēr būs šāds Ŗīgas domes sasaukums?
Tiks ieviests dizaina kods, par ko jau esam vienojušies būvvaldē. Pēc pieciem gadiem Rīga būs skaistāka dizaina ziņā, gan apgaismojumā, gan svētku noformējumā un izskatīsies nedaudz savādāka. Rīga būs pilnīgi noteikti dabai draudzīgāka. Mašīnas nebūs nekāda prioritāte, bet gan gājēji un riteņbraucēji. Daudzi risinājumi pilsētā, iespējams, sarežģīs dzīvi autovadītājiem, jo, piemēram, Tērbatas iela varbūt būs gājēju iela visa gada garumā. Vai arī apkaimes būs savienotas ar “zaļajiem koridoriem”, kur varēs droši pārvietoties ar riteni, piemēram, no Teikas uz Purvciemu vai no Imantas uz Zolitūdi. Ielu apgaismojums kļūtu energoefektīvāks. Mūsu mērķis ir tāds, ka Rīga ir klimatam neitrāla.
Nu jā, es domāju ka šī paaudze vēl joprojām tā īsti par to nedomā. Vecākās paaudzes paradumus jau vairs nevar mainīt. Vecākā paaudze turpina dzīvot kā ierasts, bet jaunākā paaudze saprot, ka viņiem vēl šeit būs jādzīvo kādi 60-80 gadi un, ka tagad tiek veidota viņu nākotne. Ja ūdens līmenis sāks celties, tad vispār puse Rīgas būs zem ūdens.
Interesants paradokss, ka tieši vecākie cilvēki visvairāk iet balsot vēlēšanās.
Tas ir savā ziņā briesmīgi, jo tieši vecie cilvēki sarīkojuši briesmīgus vēlēšanu rezultātus visur pasaulē. Jā, jaunieši dzīvo kaut kādā citā pasaulē, viņi ir ar mieru iet kaut kādos flešmobos, piketos, uztaisīt aktīvu pasākumu, improvizētu, ļoti krāšņu, efektīvu, bet tikko kā runa aiziet par nopietno, kārtīgo politiku, tad ar to kontakts pazūd. Jaunie cilvēki arī nav televizora skatītāji, bet tieši vecāko cilvēku paaudze skatās un iet vēlēt. Tā ir problēma visā pasaulē.
Runājot par vēlēšanām, kā jūs raksturotu tipisku latvieti?
Tipiskais latvietis ir nedaudz nobijies, satraucies un konservatīvs, jo pie mums iebrauc gan bēgļi, gan cilvēki no zaļām valstīm, un vienalga pat ja mēs izmirsim, izbrauksim un latviešu kļūs mazāk tāpat skatījums būs tāds, ka labāk, lai šeit Latvijā neviens nebrauc un kaut vai ciems ir tukšs, bet toties neviens svešais nav. Nu tāds skatījums ir latvietim- ļoti piesardzīgs.
Otra iezīme ir tāda, ka esam ļoti cieši saistīti ar dabu un cik es zinu, tie latvieši, kas ir aizbraukuši viņi brauc atpakaļ, jo viņiem pietrūkst dabas – smilgu, pļavas, purvs, brūkleņu smaržas, sēņu mežā. Es teiktu mēs esam krietni dabas bērni.
Vai jūs esat dabas bērns un dzīvojat videi draudzīgi?
Es braucu ar velosipēdu un šogad esmu nominis ap 4000 – 5000 kilometrus. Braucu svaigā gaisā katru dienu un daudz. Ir tik daudz izaicinājumu, un dažādu detaļu, ko mēs ikdienā varētu darīt, piemēram, izvairīties no pārlieku plastmasas maisiņu lietošanas. Par to vienmēr ir nedaudz jāpiedomā. Rīgas domē, piemēram, esam atteikušies no plastmasas ūdens bunduļiem, jo mums ir stikla karafe. Daudz dažādu sīku nianšu.
