Lai mediji ieraudzītu sienas otrpus cietuma žogam, paiet zināms laiks, jo saskaņošana nav vienkārša – ir jānosūta datus par personu, kura dosies uz cietumu, Ieslodzījuma vietu pārvaldei jāziņo, kāda tehnika būs līdzi. Mobilos telefonus cietumā ienest nedrīkst un jāgaida apstiprinājuma vēstule, līdz beidzot saskaņotajā laikā var doties uz cietumu. Apmeklējam Olaines cietumu, kur atrodas arī Latvijas cietumu slimnīca un Olaines cietuma Atkarīgo centrs – tam šoruden apritēja pieci darbības gadi. Tas arī ir iemesls, kāpēc izvēlamies šo iestādi.
Pirms došanās iekšā tiek pārbaudīti personu apliecinošie dokumenti, mantas jāatstāj skapītī, ienest teritorijā tās nedrīkst. Jāiziet arī drošības pārbaude, līdz beidzot ar blociņu, diktofonu un fotokameru rokās iekļūstam ieslodzījuma vietā.
Olaines cietums sākotnēji padomju laikos bija Ārstniecības darbu profilaktorijs cilvēkiem ar alkohola atkarību. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tas nosaukts par Olaines cietumu, un 1999. gadā sāka būvēt Latvijas Cietumu slimnīcu, ko atvēra 2007. gadā. 2015. gadā sāka celt Atkarīgo centru, ko atklāja 2016. gada 5. oktobrī. Olaines cietumā pašlaik ir aptuveni 200 ieslodzīto, maksimālā kapacitāte ir 500 cilvēku.
Iedomas un realitāte
Dodoties iekšā cietuma teritorijā, esam uztraukušies. Cietumu apmeklējam pirmo reizi, tāpēc nezinām, ko gaidīt un ko nē. Augsti vārti ar dzeloņstieplēm, kameras, dzelzs durvis, restes un aukstas telpas ir tas, kā iztēlojamies cietumu. Mūsu iedomas apstiprinās, ieejot iekšā sardzes telpā, kur nododam savas mantas, parakstām caurlaides un uzklausām instrukcijas. Varam doties tālāk uz pašu galveno ēku, kurā atrodas ieslodzītie. Kad ieejam cietuma telpās, nodomājām, ka esam ienākuši darbinieku telpās un ieslodzītie šeit neuzturas. Ieejam telpā, kur atrodas novusa galds, galda hokejs un citas spēles, un joprojām domājām, ka šīs telpas ir paredzētas tikai cietuma darbiniekiem un viesiem. Gaišas krāsas, mājīga un silta atmosfēra. Tikai intervijas laikā saprotam, ka šīs jau ir ieslodzīto telpas. Tiešām? Šis ir cietums? Tas noteikti nav tāds, kā bijām iedomājušies.
Pēc intervijas mums ir iespēja izstaigāt arī pārējās cietuma telpas, proti, kameras, nodarbību telpas, ēdnīcas (ja tās tā var nosaukt), jo pat ēdamtelpa ir omulīga. Neliela virtuves lete ar plīti, krāsni, izlietni un visu pārējo, kas piederas kārtīgai virtuvei, bet pa vidu galdi, kur visi kopīgi sēž un ietur maltītes. Varētu teikt pat, kā “dārziņā”. Ar bērnudārzu mums asociējas arī nodaļu nosaukumi un noformējums. Uz durvīm katras nodaļas nosaukums, piemēram, “Kalni”, “Pļavas” un citi, un arī pašas telpas noformētas atbilstoši nosaukumiem – zilie toņi, zaļie vai dzeltenie.
Foto – Kaspars Kalējs, Airika Balode
Progresīva sodu izpildes sistēma
Olaines cietuma priekšnieks pulkvežleitnants Dmitrijs Kaļins stāsta, ka cietuma teritorija ir sadalīta divās daļās – slēgtajā daļā atrodas Latvijas cietumu slimnīca un Atkarīgo centrs, bet atklātajā nodaļā nonāk ieslodzītie, kuri izcietuši sodu slēgtajā un daļēji slēgtajā daļā un par priekšzīmīgu rīcību atklātajā daļā gaida, kad tiks atbrīvoti.
«Slimnīcā tiek ārstēti ieslodzītie no visām Latvijas ieslodzījuma vietām, ieslodzījums vietās tiek realizēta progresīvā sodu izpildes sistēma. Izmantojot šo sistēmu, ieslodzītie virzās no slēgtā cietuma zemākā režīma pakāpes, un atkarībā no uzvedības un sasniegtajiem resocializācijas pasākumiem ieslodzītais pretendē uz augstāku pakāpi, kur katra no tām dod vairāk privilēģiju, iespēju, piemēram, satikšanos ar radiem, telefona zvanus. Pēc tam notiesātais var pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, tāpēc ir vajadzīgi dažādi cietumi. Atklātais cietums ir pēdējais solis pirms pirmstermiņa atbrīvošanas. Tiesa nosaka, kurā cietuma pakāpē sāk izciest sodu,» atklāj cietuma priekšnieks D. Kaļins, «progresīvā sodu izpildes sistēma nenozīmē, ka ieslodzītais var saņemt tikai augstāku pakāpi. Ja viņš sevi nepierāda, komisija var lemt piešķirt viņam zemāku pakāpi vai arī nevirzīt augstākai.» Cietuma priekšnieks akcentēja, ka šāda sistēma motivē attīstīties – «lai neizdziest gaisma tuneļa galā».
Telpas šim laikam un saturam
D. Kaļins atzina, ka jauns cietums ir ļoti nepieciešams, jo veco telpu pielāgošana ir dārga. «Kā cietums tika būvēts tikai Rīgas Centrālcietuma komplekss, pārējie cietumi tapuši kā padomju laika kazarmas, citas ēkas kā, piemēram, Olainē. Atkarīgo centrs tika būvēts ar konkrētu funkciju, mēs zinājām, ko mēs šeit darīsim, tādēļ telpas izveidotas tā, lai mēs varētu darīt to, ko esam plānojuši, – saturs ar telpām sakrīt, jo tas būvēts šim laikam un saturam,» paskaidro Olaines cietuma priekšnieks.
D. Kaļins uzskata, ka cilvēks nepiedzimst slikts vai ļauns. «Mēs, ieslodzījuma vietā strādājot, iepazīstam tos, kas šeit nonākuši. Mēs no viņiem nebaidāmies, jo strādājam ar viņiem ikdienā. Sabiedrībā valda cits uzskats, jo vienīgais, ko par viņu zina, ir izdarītais noziegums. Cietumā strādājošie iepazinuši arī ieslodzītā personīgo traģēdiju. Tie, kas ir notiesāti, kaut kad kļuvuši ļauni, tādēļ ka tā bijusi ārējā ietekme – fons, kurā cilvēks uzaudzis. Sabiedrība uzskata, ka ieslodzītajam, nonākot cietumā, ir jāmainās un cietuma darbiniekiem ar to jāstrādā, bet neviens neskatās, ka mēs kā sabiedrība esam atbildīgi par to, ka cilvēks kļuvis ļauns tad, kad viņš, piemēram, mācījās skolā, spēlējās pagalmā,» situāciju raksturo cietuma priekšnieks.
Nevis «cietumnieki», bet «klienti»
D. Kaļins akcentē, ka galējā soda būtība ir brīvības atņemšana. «Brīvības atņemšana ir liels sods. Iedomājieties – nav iespējas iziet pastaigāties, pačatot telefonā, komunicēt ar radiniekiem tad, kad to vēlaties. Izturēsiet dienu, tas ir labi, bet pareiziniet šīs sajūtas ar pieciem gadiem!” viņš skaidro. “Mums nav papildus jāpiešķir sods ar sliktiem apstākļiem. Padomāsim, ja mājas arestu izciešam ar pilošu jumtu, nestrādājošu tualeti vai salauztu logu. Tie ir papildu sodi, un to tiesa nepiespriež. Brīvības atņemšana sliktos sadzīves apstākļos nav sods. Daļa sabiedrības neuzskata, ka brīvības atņemšana ir kas īpašs.»
Cietuma priekšnieks ir pārliecināts, ka attieksme maina uzvedību. Viņš aicina sabiedrību saprast – ja cilvēks izcietis sodu cietumā, nevajadzētu viņam «likt zīmogu» uz visu mūžu. «Mēs redzam, ka vide ļoti labi palīdz. Šeit mēs cilvēkus nesaucam par «cietumniekiem», bet par «klientiem». Viņi kopā ar darbiniekiem var nākt noteiktā laikā, piemēram, uzspēlēt novusu atpūtas telpā,» teic D. Kaļins.
Programma ir brīvprātīga
Tālāk sarunājamies ar Atkarīgo centra priekšnieci pulkvežleitnanti Ivetu Priednieci. Olaines cietumā jau piecus gadus darbojas centrs, kurā ik gadu ap simt ieslodzīto no visiem Latvijas cietumiem apgūst atkarību mazinošās programmas. Atšķirībā, piemēram, no Polijas, kur šādas programmas apmeklējumu piespriež tiesa, pie mums atgriešanās dzīvē bez narkotikām ir brīvprātīga.
Nodarbību apmeklējums, sporta nodarbības Atkarīgo centrā ir obligātas. «Ja cilvēks nonāk atklāta tipa cietumā, tad teju viss no viņa resocializācijas plāna jau ir sasniegts. Atkarīgo centrā darbojas vairākas nodaļas – «Ziedi», «Pļava», «Kalni», «Ūdens», «Rīts» un «Gadalaiki»,» stāsta I. Priedniece. Uz katras nodaļas durvīm ir zīmējums un nodaļas nosaukums. Atkarīgo centra jubilejā klienti uzdāvināja centram kopīgu gleznu, kurā attēloti visu nodaļu nosaukumi.
«Vispirms visiem jāiziet izvērtēšanas posms, kas ir būtiskākais, lai saprastu, vai cilvēks ir gatavs atgriešanās ceļam. Tālāk darbojas divas apakšprogrammas – «Atlantis», kur klienti strādā ar to, kas bijis iepriekš un kādi bija atkarību iemesli, un «Mājupceļš» – kā klients dzīvos brīvībā, kādi šķēršļi viņam būs jāpārvar. Klienti šeit atbrauc, strādā ar sevi programmā un tad dodas atpakaļ uz ieslodzījuma vietu – nodaļu, kas ir brīva no atkarībām,» ārstēšanas procesu apraksta I. Priedniece.
Atkarīgo centra priekšniece atklāj, ka te jāievēro noteikumi. Šeit tie esot pat stingrāki nekā cietumā. «Smēķēt atļauts reizi dienā, nodarbības ir obligātas. Arī ģimenes dienas šeit tiek rīkotas tad, kad klients ir sasniedzis noteiktu pakāpi, lai ģimene neienestu ko tādu, kas var traucēt cīņai ar atkarību. «Atlantis» programma kopā ar izvērtēšanu ilgst aptuveni četrus mēnešus, bet katram programmas ilgums ir individuāls, tas var būt arī ilgāks,» saka I. Priedniece.
