Bagātīgajā lielbudžeta filmu piedāvājumā maz ir tādu, kas klišeju un daudzkārt nodrāztajā tēmu klāstā piedāvātu ko jaunu un neierastu. Un tad mēs nonākam pie “oskarotās” filmas Ūdens forma (The Shape of Water), kas piedāvā to jauno un neierasto un kino industrijā šķietami ievieš svaigas vēsmas.
Stāsts ir par sievieti vārdā Elaiza. Viņa ir apkopēja kādā ASV valdības laboratorijā, kur notiek dažnedažādi pētījumi aukstā kara laikā. Viņa ir mēma un ar apkārtējiem sazinās žestu valodā. Lielākoties filmas personāži nesaprot, ko Elaiza saka, tādēļ viņai darba vietā ir kompanjone Zelda, kas citiem tulko un nodod informāciju.
Tad kādā dienā Elaiza un Zelda pamana, ka laboratorijā ieved savādu kapsulu, kura piepildīta ar ūdeni. Kapsulā slēpjas kāda nezināma radība, kas piepeši kļūst nesavaldīga. Tajā mirklī visi, izņemot pētniekus un radību sagūstījušo pulkvedi, pamet laboratorijas telpu.
Notiekošais Elaizai izraisīja interesi, un viņa sāk šo laboratorijas vietu arvien biežāk apmeklēt. Viņa pakāpeniski iepazīst šo radību un ar to rada ciešāku saikni. Laika gaitā sieviete iemīlas šajā būtnē.
Tas ir īsumā par stāstu, kas, jāatzīst, ir visai interesants un neierasts. Proti, cilvēciska būtne iemīlas briesmonī, kura ķermeņa uzbūve un proporcijas ir līdzīgas cilvēkam. Vēlāk izrādās, ka šī radība ir inteliģenta, un abi sazinās ar ķermeņa valodas palīdzību. Liekas, tas viss ir absurds, bet, redzot Elaizas dzīvi, vientulību un alkas pēc apskāvieniem un mīlestības, – kaut kādā veidā saprotami.
Tomēr stāstā pietrūka dziļāka attiecību atainojuma starp Elaizu un briesmoni, jo tās tika pasniegtas salīdzinoši vienkārši, bez jebkāda piesātinājuma. Iespējams, tas tādēļ, ka abi mīlnieki komunicēja neverbāli (neraugoties uz to, ka aptuveni 70% informācijas cilvēks uzņem no ķermeņa valodas nevis mutiski). Vai arī tādēļ, ka aktrise neizrādīja pietiekamu emociju padziļinājumu, lai es tam noticētu. Bet visticamāk – vienkārši nebija tādu ainu, kas to izteikti reprezentētu.
Kopumā aktieru veikumu var uzslavēt, arī tehniski filmai ir sarežģīti kur piesieties, ņemot vērā, ka filmas režisors ir slavenais Giljermo del Toro, kurš vienlaikus ar filmu Ūdens forma (labākā 2017. gada filma) ir ieguvis arī 2017. gada labākā režisora balvu Oskara ceremonijā.
Tādēļ arī neizbrīna kinematogrāfijas augstais līmenis. Pirmkārt, apburošais vizuālais noformējums. Ir piedomātas pie katras detaļas, tādēļ detalizācija kinematogrāfijā ir teju vai izcila. Ūdens formā specefekti, apgaismojums, krāsas, stils veido lielisku gammu, un gaisotni, kas šo filmu padara tik īpašu.
Otrkārt skaņas kvalitāte ir tīkama ausīm. Aktieru balsis ir skaidri saklausāmas un izteiktas. Paša mītiskās radības kliegšana jau ir ticama, kas uz savas ādas liek sajust pat zosādu. Vietām muzikālais pavadījums filmas laikā uzbur atbilstošu atmosfēru, radot iespaidu, ka tiešām atrodos aukstā kara laika periodā. Piedevām, šie muzikālie pavadījumi arī ļāva ieturēt tādu kā nelielu pauzi un gludu pāreju uz nākamo sižeta līniju.
Interesanti, kādēļ Giljermo del Toro šai filmai ir izvēlējies aukstā kara laika periodu 1960. gadus? Pieļauju, ka tas ir tādēļ, lai nolīdzinātu grumbas, kas rastos naratīvā, ja filmas notikumi balstītos uz mūsdienām vai futūristiskajā laikmetā, jo veicina sižeta un stāsta mijiedarbību.
Ir izdevusies arī laba filmas elementu struktūra. Proti, nevienā mirklī filmas laikā pārejas no viena sižeta līnijas uz otru, no attiecīgās ainas uz nākamo nešķita saraustītas vai neloģiskas, kas rada viengabalainības un vienlaikus arī dinamiskuma iespaidu.
Dinamika izpaužas arī sižeta loģikā. Giljermo del Toro atrod labus iemeslus, kā attīstīt sižetu, tajā ietverot loģiskus un reālus notikuma virzienus, nevis apstākļus, kurā pie sevis gribētu teikt “kā viņš to zināja?”, “tas nav iespējams”, “tā tikai filmā notiek”.
Ūdens forma nenoliedzami piedāvā cita veida kino pieredzi, nekā to piedāvā vairums mūsdienu filmu. Sākot jau no tehniskajiem aspektiem līdz pat naratīvam. Filma savā ziņā arī vēsta par lietām, no kā cilvēks varētu pamācīties, jo attiecības starp Elaizu un briesmoni, Elaizas draugiem, tāpat kā ļaundaru Striklanda uzvedība un augstākās amatpersonas (kurš zīmējas ar savām piecām zvaigznēm uz uniformas, pieņemot gala lēmumus un sniedzot pavēles) attēlošana norāda uz mūsdienu sabiedrības problēmām. Tas liek aizdomāties par nožēlojamo cilvēka būtību un ētikas jautājumiem.
Jautājums, uz ko es cenšos atbildēt “Vai Ūdens forma ir meistardarbs?”. Atsevišķos filmas elementos meistarīgums tiešām izpaužas, proti, stāstā, filmas montēšanā, sižetā, aktiermākslā un kopējā kinematogrāfijas veselumā, kur, visām filmas sastāvdaļām apvienojoties, izveidojas šis Giljermo del Toro interesantais, kvalitatīvais un profesionālais meistardarbs. Ja ir vēlme piedzīvot filmas skatīšanas laikā ko citādāku, ko īpatnēju, tad Ūdens forma ir viena tām retajām lielbudžeta filmām, kas to arī piedāvā.
