Dzimšanas vai vārda diena kādos populāros svētkos var būt priekšrocība, jo tas nozīmē garantiju, ka tā ik gadu būs brīvdiena, bet nereti prieku par brīvdienu ainēno nožēla par to, ka dzimšanas vai vārda diena ir aizmirsta uz citu svētku fona. MansMedijs aicināja dalīties pieredzē cilvēkus, kuri savas svētku dienas dala ar citiem nozīmīgiem svētkiem un arī tos, kuru dzimšanas diena ir tikai reizi četros gados.
Ievas un citi gaviļnieki Ziemassvētku vakarā
Latvijā ir vairāk nekā deviņi tūkstoši Ievu, kuru vārds ir nozīmīgs ne tikai reliģiskajā pasaulē, bet arī dala savus vārda svētkus ar Ziemassvētku vakaru. Tuvojoties 24. decembrim apzināmies, ka šī ir svētku diena, kad kopā sanāk ģimenes, radi un draugi, lai silti sagaidītu Ziemassvētkus, taču nereti šajā svinētāju pulkā ir pa kādai Ievai. Lai arī par Ievas vārda dienu priekšā saka kalendārs, ne vienmēr Ziemassvētku vakara svinību noskaņā atceras par Ievām.
“Mans vārds radās spontāni. Mamma pasmējās, ka ielikts vārdu, kuru pirmo dzirdēs. Manā dzimšanas dienā uzziedēja ievas Siguldā, un, protams, pa radio atskaņoja tam par godu “Zied ievas Siguldā”. Tā arī tiku pie sava vārda,” MansMedijs atklāj Ieva Kalniņa. Viņa stāsta, ka ģimenē ar dubultajiem svētkiem nav vienīgā. Arī Ievas brāļiem vārda dienas iekritušas zīmīgos svētkos – Aleksandram 18. novembrī un Kalvim 31. decembrī. “Jau bērnībā tikām jautājuši mammai par šo sakritību. Un tā tik tiešām ir bijusi sakritība, jo, domājot bērnu vārdus, mamma nebija skatījusies kalendārā,” stāsta Ieva. Bērnībā Ievai ļoti nepaticis, ka vārdadiena sakrīt ar Ziemassvētku vakaru, jo tā netika svinēta kopā ar citiem bērniem, turklāt Ievai kā bērnam ļoti sāpējis, ja kāds neapsveica vārda dienā.
Ar sveikšanu arī esot diezgan interesanti: “Pāris gadus vienīgais, kurš mani apsveica, bija mammas un vēlāk arī mans darba kolēģis. Viņš mani saprata, jo pašam dzimšanas diena ir 25.decembrī, par ko arī daudzi lielajā svētku burzmā piemirst. Tā mēs draudzīgi viens par otru vairāku gadu garumā atceramies un apsveicam svētkos. Ir arī citi tuvākie draugi, kuri ir gatavi gaidīt līdz pat pusnaktij, lai pārsteigtu un apsveiktu, lai es nejustos slikti par atņemtajiem svētkiem.” Ja bērnībā Ieva savu vārda dienu 24. decembrī uzskatīja par netaisnību, tagad viņai sāk iepatikties doma par dubultsvētkiem.
Savukārt Amanda savu dzimšanas dienu svin Ziemassvētku vakarā. “Jau kopš bērnu dienām uzskatu, ka esmu kā dāvana saviem vecākiem Ziemassvētkos. Labākā dāvana, ko šādos svētkos saņemt,” ar prieku stāsta Amanda. Ģimenē šie tiek uzskatīti par dubultvētkiem, jo kopš Amandas piedzimšanas 24. decembris vairs nav tikai Ziemassvētku vakars. Svētkiem ir arī nepatīkamā puse: “Bērnībā jutos aizvainota, jo uz dzimšanas dienas svinībām nevarēju aicināt draugus. Ziemassvētkus uzskata par ģimenes svētkiem, līdz ar to draugi 24. decembri pavada savā ģimenes lokā. Kā arī bērnībā man neradās dzimšanas dienas sajūta, bet gan vairāk Ziemassvētku sajūta.” Savukārt pozitīvais visā esot lielās svinības, jo uz svētkiem sabrauc tuvinieki, kuri par dzimšanas dienu atceras. Turklāt dāvanu vienmēr esot uz pusi vairāk, jo sveic abos svētkos.
Vecgada vakara pēdējais bērns
Gada pēdējā dienā daudzi ir lielā skrējienā, lai paspētu to, kas gada laikā vai vismaz pēdējās dienās aizmirsies. Līdz ar to šīs dienas gaviļniekus noteikti piemirst visvairāk.
Anna Marija ir deviņpadsmitgadīga jauniete, kura ir īpaša ne tikai ar to, ka dzimusi Vecgada vakarā, bet arī ar to, ka bijusi pēdējais bērns, kas piedzimis 1999. gadā. “Jo vecāka kļūstu, jo vairāk nepatīk tas fakts, ka dzimšanas diena iekrīt tieši šajos svētkos. Kādreiz, maza būdama, par to tā neaizdomājos un priecājos par to, ka manā dienā vienmēr visi šauj salūtu un ir lieli svētki. Tagad ir citādāk, ne jau tā, ka būtu aizvainojums par tādu sakritību, bet vienkārši muļķīgs datums,” atzīst Anna Marija.
Anna Marija stāsta, ka nekad nesanāk savu dzimšanas dienu svinēt īstajā dienā, ja to vēlas atzīmēt ar draugiem tādēļ, ka šo dienu lielākoties visi pavada ar ģimenēm. “Nevienam nekad nav laika svinēt vai pat apsveikt. Jā, bieži tieku aizmirsta, jo tomēr visā pasaulē tā ir Vecgada diena, ne tikai mana dzimšanas diena,” stāsta jaunā meitene.
Vārda diena Latvijas Valsts dzimšanas dienā
18. novembrī mēs atzīmējam Latvijas Valsts dzimšanas dienu, taču vairāk nekā 37 tūkstoši Aleksandru šajā dienā svin savu vārda dienu. Visticamāk, liela daļa Aleksandru ir pateicīgi vecākiem, kuri tādu vārdu devuši, jo ne kuram katram sava vārda diena kalendārā vienmēr būs atzīmēta ar sarkanu krāsu un būs brīvdiena. Aleksandrs, kuru uzrunāja MansMedijs, atzīst, ka viņš tik tiešām priecājas par šo brīvdienu.
“Piedzimstot man tika dots vārds Aleksandrs, taču 17 gadus, ko pavadīju Sibīrijā, vārda diena netika svinēta. Atbraucot uz Latviju, sāku svinēt, jo tikai tad apjautu, ka man ir tāda diena, ko svinēt. Turklāt tagad šajos svētkos mani nekad neaizmirst apsveikt,” atklāj Aleksandrs. Vīrietis stāsta, ka agrāk vārda dienu nemaz nevarējis svinēt, jo bija tie laiki, kad nebija ļauts svinēt pat Latvijas dzimšanas dienu, kā tas ir pieņemts mūsdienās. “Jaunībā tas, ka svētki iekrīt vienā dienā, bija mīnuss, jo tad patika, ka var svinēt vairākas dienas pēc kārtas. Savukārt tagad, vecumdienās, tas ir pluss, jo pietiek arī ar vienu dienu svinībām,” skaidro Aleksandrs. Viņš jūtas pagodināts, ka savu vārda dienu var svinēt vienā dienā ar Latvijas valsts dzimšanas dienu, tas viņam liek justies īpašam.
Dzimšanas diena 29. februārī
Kāds ir aprēķinājis, ka izredzes piedzimt 29. februārī ir 1 pret 1 461. Un nevarētu teikt, ka šādu cilvēku, kuri dzimuši 29.februārī, ir maz. Latvijā 29. februāra jubilāru ir pāri tūkstotim. Taču neviens nevar skaidri apzināt tos, kuri dzimuši 29.februāri, bet pasē iespējams raksta citu datumu.
Arī MansMedijs ir atradis šādu jubilāru. Ingai Šubeniecei par savu dzimšanas datumu ir patiesi interesants stāsts: “Lai arī tiešām esmu 29. februāra bērns, mamma ļāvās dakteru pierunāšanai noformēt 28. datumu kā manu dzimšanas dienu, tādējādi par 10 minūtēm pamānoties ar manu dzimšanas laiku.” Izrādās, ārsti toreiz, 1988. gadā, bijuši ļoti pretimnākoši un ieinteresēti, lai bērnam nākotnē nebūtu jāpaliek bez svētkiem. Tāpēc Ingas dzimšanas apliecībā un visos pārējos dokumentos kā dzimšanas datums minēts 28. februāris, bet šo stāstu zinot daudzi draugi, kuri ik gadu mēdz pajokot par Ingas vecumu, kā arī par “bez dzimšanas dienas gadu” un par svinībām, kas ilgst trīs dienu garumā garajā gadā.
Taujāta, kā viņa jūtas savā svētku dienā, Inga atbild: “Nekādu diskomfortu nejūtu, atrodu laiku nosvinēt arī tad, ja 28. februāris iekrīt darba dienā, taču, kad pienāk 29.datums, tad man ir īsta svētku sajūta. Savā ziņā šim datumam ir priekšrocība, līdz pat naktij uz 1.martu un tie vienmēr ir orģināli, jo kā nekā, ir arī iemesls.” Viņa atklāj, ka varbūt nepatiku izraisa tas, ka dzimšanas diena vienmēr ir ziemā, jo nekad nevar svinēt pie dabas, taču sarežģītāk noteikti ir tiem, kuriem svētki ierīt saulgriežos, pašiem paliekot fonā. “Es ar savu svētku datumu esmu apmierināta. Varbūt izņemot tos brīžus, kad, mazliet aizraujoties ar astroloģiju, noteikta rezultāta iegūšanai, nepieciešams zināt precīzu dzimšanas datumu un laiku, tad gan svārstos, kuru datumu vislabāk izvēlēties. Ņemot vērā, ka vienmēr ticu labajam un pozitīvajam, tad apskatoties abus, vienmēr izvēlos to, kas sirdij tuvāks,” smejas Inga. Jaunā sieviete zina stāstīt, ka, lai arī cilvēka varā ir iespēja mānīties ar dzimšanas datiem, tomēr zvaigznes esot grūti apmānīt, jo visbiežāk uz sevi attiecināmu viņa saskata, kad aplūko īsto dzimšanas laiku.
