Par zaļu zaļāks ir Zero Waste

Izgatavot galdu no veca loga rāmja, pārtaisīt notekcaurules metāla plauktos, iet uz veikalu pēc dārzeņiem un, neizmantot caurspīdīgos plastmasas maisiņus. Kamēr lielākā daļa cilvēku ik dienas ražo kilogramiem atkritumu, daļai sabiedrības Zero Waste ir dzīvesveids. Tā filozofija liek pārdomāt savu patēriņu un mēģināt  radīt pēc iespējas mazāk atkritumu. Šādu cilvēku netrūkst arī tepat Latvijā.

Kustības Zero Waste (varētu tulkot – bez atkritumiem) koncepts radies 20.-gadsimta sešdesmitajos gados ASV. Tā pamatideja liek pārdomāt ikdienas patēriņa ciklu un atkritumu šķirošanu, kā arī aicina atkritumus uztvert kā otrreiz izmantojamu resursu.

Atkritumi ir bezgalīgi

Galdus, krēslus un pat kāpnes darbnīcā, kur strādā organizācijas Waste Brothers dibinātāji Rihards Treijs un Raimonds Celms, viņi paši ir konstruējuši no vecām paletēm. Atkārtota lietu izmantošana ir šīs organizācijas darbības princips un puiši rada mēbeles no atkritumiem. Ūdens, ko izmanto trauku mazgāšanai un pat vārīšanai, ir lietus ūdens, kas tek no jumta un tiek uzkrāts. Waste Brothers ir sabiedriskā organizācija, taču vēl pavisam jauna, tāpēc arī atrodami tikai Facebook. Waste Brothers logo, kas ir bezgalības zīme, norāda uz realitāti, ka atkritumi tādi arī ir – bezgalīgi. “Tie nekad nebeidzās,” stāsta Raimonds, “vienkārši ir jāsaprot ātrākais veids, kā viņus pārveidot. Un tie ir ātri jāsašķiro. Mūsu bizness vai vairāk dzīvesveids ir tāds: no atkritumiem veidot kaut ko lietojamu. Atkal un atkal tos pārtaisīt. Man liekas, to visu var izdarīt. Visu var atkal un atkal pārstrādāt, vajag tikai būt kreatīviem.”

Bērnībā meistaroja dāvanas

Raimonds un Rihards savu sadarbību sākuši vien pirms trim mēnešiem, tomēr ne bez priekšzināšanām atkritumu biznesā. Raimonds, sadarbojoties ar biedrību Radi vidi pats un programmu Eko Loko, kas norisinās dažādās valstīs, strādā kā treneris apmaiņas programmas Erasmus+ jauniešiem. “Katru gadu divas nedēļas mēs dzīvojam atkritumu šķirošanas poligonā Liepājā. Viņi ļauj mums rādīt Eiropas jauniešiem, kā atkritumus pārstrādāt par kaut ko jēgpilnu,” skaidro Raimonds.

Tā kā Raimonda tēvs un vectēvs bija būvnieki, viņš kopš bērnības daudz laika pavadījis būvlaukumā un redzējis, kā būvgružus aprok zemē vai izmet nepiemērotās vietās, tāpēc izlēma dot izmantotajām lietām otru elpu. “Mana pirmā darbnīca bija mājas pagrabā,” iesāk Raimonds, “tur es sāku taisīt savas pirmās lietiņas – no santehnikas trubām taisīju dāvanas draugiem. Tā pamazām tās dāvaniņas pārauga lielākās lietās, krēslu uztaisīju, mājas būvēju mežā, kokos, uz ūdens. Tad es tos materiālus, kurus veči lika kaudzē uz izmešanu, vakarā pa kluso savācu un aiznesu uz mežu.” Vēlāk strādājis pie tēva un veidojis dizaina izstrādājumus no koka un metāla, vadījis dažādas atkritumu šķirošanas meistarklases, taču līdz nekam konkrētam ilgi nav varējis nonākt: “Pienāca viens brīdis, kad es atteicos no tā visa, jo iestrādājās smadzenes, ka ir jāpelna nauda. Tu taču nevari braukāt tikai pa meistarklasēm, tur neviens nemaksā, tā ir laika izšķērdēšana. Un tā es radīju Natural accoustics zīmolu, kas izstrādā inovatīvus produktus akustikas problēmu risināšanai. Beigās tas tāpat atveda pie atkritumiem – izmantoju vecos dēļus, finierus.”

Rihards iepriekš darbojies kafijas biznesā un tirgojis kafijas pupiņas, kas Latvijā joprojām ir samērā šaura niša un īstu piepildījumu viņam nedeva: “Ja mēs nozarē esam tikai kādi septiņi uzņēmumi, kas tirgo kafiju, tad, ja es uzvaru konkursā, es atņemu saviem konkurentiem. Tik mazā tirgū man pietrūka tā misijas sajūta. Man galvenais bija būvēt kafijas kultūru un emocijas cilvēkos, tāpēc atkritumu pārstrāde liekas pilnīgi jauns virziens, kur visi cilvēki tevi grib atbalstīt, bet reāli atkritumus šķirot tik daudzi nav gatavi. Tāpēc ir jārada šī paraugvide, kurā viss darbojas. Es to definēju kā dzīves misiju glābt pasauli.”

Misija glābt pasauli

Igaunijā, piemēram, ļauj pārstrādāt riepas un taisīt dīzeļdegvielu. Viņi pat ir saražojuši katlus un dod tos saimniekiem, lai dedzinātu riepas. Latvijā to aizliedza. Šeit ir sarežģīti. Tāpēc mēs sākam kaut ar mazumiņu. Sākam ar saviem atkritumiem. Skaļi nevar kliegt, bet mēs ejam uz to, lai radītu izmaiņas. Mums ir ticība, ka tas noteikti pārvērtīsies par kaut ko ļoti lielu. Mēs 3 mēnešus darbojamies šādā režīmā un redzam rezultātu,” Waste Brothers darbību raksturo Rihards. Aktīvists skaidro, ka, lai gan šis cilvēkiem liekas jauns virziens, ko viņi labprāt atbalsta, tādas lietas, kā šķirot atkritumus, nemaz tik daudzi nav gatavi. “Lai varētu veikt atšķirību, tev ir jārada mikro paraugvide, kurā viss darbojas. Es to definēju kā dzīves misiju glābt pasauli. Ar to, ja mēs izdomātu, kā savus atkritumus pārvērst par resursiem, pilnībā izmainītos skats uz pasauli,” stāsta Rihards.

Puiši neslēpj, ka piesaistoši ir arī tas, ka katram materiālam ir sava vēsture. “Piemēram, 150 gadus vecam kokam, kuram ir sava vēsture, ar robiem un caurumiem, kad tu viņu atjauno, tad tas izpauž savu raksturu. Tas ir daudz skaistāk, nekā nopirkt jaunu. Mēs vai nu uztaisām vēlreiz to pašu, respektīvi atjaunojam, vai arī radām kaut ko pilnīgi citu. Izmantojam visu materiālu līdz pēdējam un nododam tikai tad, kad saprotam, ka tur vairāk neko nevar,” stāsta Rihards.

Gads bez iepirkšanās

Sabīne Koklačova, kas nu jau vismaz 5000 cilvēku zināma ar Facebook profilu A year without shopping (Gads bez iepirkšanās), 2017. gadu uzsāka pavisam citādāk, nekā iepriekšējos gadus – ar apņemšanos gadu dzīvot bez „šopinga”. Viņas mērķis ir: „Neapaugt ar lieku mantu, tikt vaļā no visām nevajadzīgām lietām, jo tās aizņem vietu un enerģiju.” Sabīne savas ikdienas aktivitātes un secinājumus apraksta un ievieto Facebook profilā, kur jau pāris dienas pēc pirmā ieraksta veikšanas gada sākumā bijuši vairāk nekā 1000 jaunu sekotāju.

Šā gada laikā meitene sapratusi, ka jāatbrīvojas no daudzām liekām mantām un, lai pilnvērtīgi dzīvotu, viņai nepieciešama vien maza daļa no tām. Piemēram, apģērbs. Viņasprāt, galvenais ir, lai apģērbs būtu kvalitatīvs un klasisks, lai tas „neizietu no modes” pēc pāris mēnešiem un būtu izmantojams ilgāk.  „No sākuma manā drēbju skapī  bija 150 vienības, pusgada laikā bija 70 un tagad ir no 23 līdz 25 vienībām, kuras var ātri izvēlēties un savā starpā viegli sakombinēt. Tas aizņem mazāk laiku un ietaupa enerģiju,” secina Sabīne.

Tomēr viņa atzīst, ka pavisam bez iepirkšanās dzīvot nav iespējams:  „Doma ir tāda, ka šī gada laikā es neiepērkos, nepērku neko lieku. Mēģinu izmantot visu, kas sakrājies – gan kosmētika, gan drēbju skapis jau ir vairākkārt pārcilāts. Samazinu lietu apjomu sev apkārt un pērku tikai to, kas ir ļoti nepieciešams un to, kas ir nolietots,  cenšos atjaunot.”

„Man svarīgi arī šķirot atkritumus – plastmasa un papīrs – katrs savā konteinerā. Bioloģiskie atkritumi – komposta kaudzē. Lai nebūtu jāpērk un pēc tam jāizmet plastmasas maisiņš, ejot uz veikalu iemest somā auduma maisiņu arī nav grūti. Uzšuvu arī mazākus maisiņus augļiem un dārzeņiem. Bet ir lietas, kuras nevar nopirkt bez iepakojuma. Ja pērku piena paku, pērku tādu, kurai nav plastmasas korķa, lai pēc tam iepakojums būtu sadedzināms un to nevajadzētu izmest,” stāsta Sabīne. Viņasprāt, lai domātu un darītu dabai draudzīgāk, vienkārši vajadzīgs vairāk laika un plānošanas.

Nākamgad sola turpināt

Galvenais šāda dzīvesveida ieguvums esot iespēja izvērtēt savu dzīvi un tās kvalitāti, uzskata Sabīne.  „Kad sāk strādāt ar materiālo pasauli, domas aiziet līdz iekšējai pasaulei un cilvēkiem, kas mums ir apkārt, ko vēlamies dzīvē darīt, kā plānojam laiku, kam veltām enerģiju,” viņa stāsta. Sabīne atklāj, ka joprojām bieži saņem vēstules no nepazīstamiem cilvēkiem, kuri, lasot viņas ierakstus, sajutušies iedvesmoti un arī vēlējušies pamēģināt mainīt dzīvesveidu. ”Priecājos, ka varu radīt iedvesmu citos cilvēkos, bet šis vairāk ir kā eksperiments man pašai. Domāju, ka arī nākamgad turpināšu dzīvot bez iepirkšanās un, kas zina, varbūt palikšu pie tā pavisam,” prāto Sabīne.

Gan Sabīne, gan arī Rihards un Raimonds atzīst, ka bezatkritumu dzīvesveids rada milzīgu enerģiju ne tikai viņu personīgajā dzīvē, bet arī apkārtējos, un cilvēki, kuriem rūp daba, to nevar nesajust. Viņi atzīst, ka, veidojot zaļāku dzīvesveidu, uzlabojas ne tikai apkārtējā vide, bet arī katra vērtību sistēma.