Uzģērbt ērtāko apģērbu, uzaut kājās „kalnu kurpes”, „nopūderēt” rokas ar magnēziju, un – aiziet! – pa sienu augšā kā pērtiķēns. Apmēram tā no malas izskatās kāpšanas sporta veids boulderings, kas Latvijā nav pats populārākais, bet entuziasti un profesionāli sportisti tam ir.
Nepietiek būt vienkārši spēcīgam
Rolands Ruģēns ar boulderingu nodarbojas jau vismaz astoņus gadus, ir piedalījies dažāda mēroga sacensībās – Latvijā, Baltijā, Eiropā un pasaulē. Kā pats saka: „Baltijas līmeņa sacensībās man līdzvērtīgu konkurentu nav.”
Boulderinga definīciju Rolands skaidro kā „īsas, sarežģītas distances līdz četru ar pusi metru augstumam, kur galvenais mērķis ir no starta nokļūt finišā”. Vēsturiski tas sācies kā uzrāpšanās uz akmens, tikai mūsdienās to var darīt arī pa speciāli izveidotu sienu, neizmantojot nekādus palīglīdzekļus vai virves – paļaujoties tikai uz paša spēku un apķērību.
„Rezultāts tiek ieskaitīts, kad pieskaries pie finiša, tiec līdz zonai, kas ir pirmā sarežģītā vieta, ko tu izkāp vai arī tiec līdz galam, kas ir tops,” noteikumus skaidro Rolands.
Rolands uzskata, ka šis sports tieši pēdējos piecos gados ir krietni progresējis: „Ja agrāk tev bija jābūt vienkārši spēcīgam, pietika ar to, ka pievelcies daudz un trenē pirkstus.” Šodien tā vairs nepietiek, atzīst Rolands.
Sporta veida attīstību, dažādās pasaules līmeņa sacensībās pieredzi guvušais Rolands, raksturo kā modernu – ejošu līdzi laikam. „Ja skatās pasaules līmeņa sacensības, agrāk tie, kas kāpa, tā teikt, top pieci, viņi nemainījās. Visu laiku bija finālā, bija trijniekā. Šodien ir tā, ka vienās sacensībās viens uzvar, bet nākamajās paliek 40.vietā. Citos sporta veidos, ja esi top 10, tad tur arī esi. Kāpšanā tā nav, viss ir mainīgs,” mūsdienu situāciju kāpšanas sportā raksturo Rolands.
Jautāts, kāpēc rezultāti ir tik mainīgi, viņš atbild, ka „katrās sacensībās ir citi trases „skrūvētāji”, katram ir cits stils”, kas ne vienmēr sakrīt ar kāpēja veiksmīgāko stilu.
Socializēšanās sporta veids
Rolanda aizraušanās ar kāpšanas sportu sākās ar grūto kāpšanu, kas ir cits kāpšanas veids, kur jāizmanto virve. Viņa tēvs pats nodarbojās ar kāpšanu un trenēja jauniešus, tā jau apmēram septiņu gadu vecumā sākās Rolanda pirmie treniņi.
Rolands boulderingu raksturo kā socializēšanās sporta veidu. „Uz sienas tu pavadi līdz 15 minūtēm, viss pārējais treniņa laiks, kas vidēji kopumā ir trīs stundas, tiek pavadīts apspriežoties ar citiem par labākajām kāpšanas stratēģijām,” atklāj sportists.
Arī Klāvs Ģērmanis, kurš ar boulderingu nodarbojas kopš sešpadsmit gadu vecuma, piekrīt apgalvojumam, ka šis ir ļoti sociāls sporta veids, neskatoties uz to, ka uz sienas tu kāp viens pats. „Tas labi atklājas arī festivālu formāta sacensībās, kur dalībnieki no dažādām valstīm kopā pavada laiku,” komentē Klāvs.
Rolandam ir bagāta kāpšanas pieredze un ievērojami sasniegumi. „Jauniešu gados labi kāpu ātrumkāpšanu, Eiropas līmenī biju viens no trim labākajiem. Labākais, kas man ir bijis pašlaik boulderingā – pirms diviem gadiem pasaules kausā bija 4. un 6. vieta,” puisis atceras. Viņš ir ieguvis augstus rezultātus arī Baltijas un Eiropas mēroga sacensībās.
„Skrūvēt” sacensības ir izaicinošāk
Klāvs trenējies Rolanda un viņa tēva boulderinga centrā, pēc pirmā treniņu gada guvis panākumus Latvijas un Baltijas mēroga sacensībās. Tagad puisis vairāk „skrūvē” sacensības, nevis piedalās pats.
„Lai uztaisītu maršrutus sacensībām, ir jābūt izpratnei par to visu – kādas aizķeres, kādas kustības būs jāizmanto sportistiem, kas nemaz nav tik vienkārši,” stāsta Klāvs. „Jāparedz, kā dalībnieks var iziet šo trasi.”
Neviens sporta veids neiztiek bez traumām, arī boulderingā tādas ir. „Jārēķinās, ka rokas un kājas visu laiku ir noskrāpētas, gadās sasisties vai izmežģīt kādu potīti,” atklāj Klāvs.
„Galvenais ir pareizi krist, tad traumu iespēja būs mazāka,” padomos dalās pieredzes bagātais Rolands.
Jaunajiem iesaka nepadoties
Boulderingā pats grūtākais ir tas, ka ir jāmāk pilnīgi viss. Tev ir jābūt spēcīgam, labi fiziski sagatavotam, jābūt labām koordinācijas spējām, jo modernajā boulderingā viss ir viltīgi uztaisīts, ir jādomā, jārāpjas, jālec. „Tā teikt, boulderings ir parkūrs uz sienas,” apraksta Rolands.
Boulderings nav īpaši populārs Latvijā, jo trūkst vietu, kur trenēties. „Investīcijās, lai uzbūvētu maziņu sporta zāli priekš boulderinga, ir nepieciešami vismaz 100 tūkstoši eiro,” pašreizējo situāciju raksturo Rolands, kuram pašam kopā ar tēvu pieder Rīgā vienīgā boulderinga zāle Falkors Bouldering.
„Daudz lētāk ir uztaisīt sporta zāli, kur apkārtnes daudzdzīvokļu ēku iemītnieki nāks cilāt štangas, bet šeit vajag, lai būtu interesanti, piemēram, regulāri jāmaina trases,” Rolands raksturo reālo situāciju. „Latviju nevar salīdzināt ar ārvalstīm, kur boulderings ir krietni populārāks.”
Tiem, kam ir bail no augstuma un vēlas pārvarēt šo problēmu, kāpšana ir labs risinājums. Klāvs iesaka: „Pat, ja ir bail, līdz ko pierodi pie tā – vairs nebūs.”
