Kā kļūt laimīgākam, kā sasniegt savus mērķus vai kā nopelnīt savu pirmo miljonu – tie ir tikai daži virsraksti, kas redzēti grāmatnīcu plauktos sadaļās „Padomi” vai „Dzīvesstils”. Šīs grāmatas ir self-help jeb pašpalīdzības literatūra. Vai šādu grāmatu lasīšana palīdz cilvēkiem tikt galā ar savām dzīves problēmām, sasniegt mērķus un pilnveidot sevi? „Spiikiizi” izveidotājs Āris Birze uzskata, ka „noteikti, ja vien cilvēks pa īstam pilda to, kas tur ir rakstīts”. Savukārt Latvijas Universitātes psiholoģijas pasniedzēji ir skeptiskāki.
Āris Birze ir pārliecināts: „Es pats esmu piemērs, kuram ir palīdzējušas pašpalīdzības grāmatas.” Pirms pieciem gadiem viņš tās nelasīja, strādāja stikla rūpnīcā Vācijā. Āris pats sevi izaicināja – lasīt dienā vismaz stundu. Šis ieradums nav mainījies jau piecus gadus, un tagad kafejnīca „Spiikiizi” ir viņa jau otrais uzsāktais uzņēmums, viņš ir atradis dzīves jēgu, misiju, un, kā pats saka, „ikdienā dzīvoju tā, kā es vēlos”.
„Man bija daudz jautājumu, uz kuriem meklēju atbildes grāmatās. Man apkārt nebija cilvēku, kuriem varēju paprasīt, kā darīt to vai darīt to, plus neviens sarunas laikā nevar iedot informāciju tik kodolīgi un koncentrēti, kā var uzrakstīt grāmatā,” atklāj Āris.
Kas ir pašpalīdzība?
„Pašpalīdzība ir iedarbība uz cilvēku, kurā indivīds izmanto literatūru vai dažādos formātos prezentētas tehnikas, lai pārvaldītu savas mentālās veselības grūtības ar minimālu vadošās nozares profesionāļu palīdzību vai bez tās,” definīciju neformālā „SkeptiCafe” rīkotā pasākuma „Pats sev psihologs” sākumā skaidroja Latvijas Universitātes (LU) psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga.
Āris Birze to sauc par vēl vienu izglītības veidu. „Ir daudzi cilvēki, kas izgājuši cauri formālai izglītībai, ko atzinuši par nederīgu, tāpat ir pietiekoši daudz cilvēku, kas lasījuši „pseidozinātnes” jeb pašpalīdzības grāmatas, kuras arī atzinuši par nederīgām. Kāpēc? Jo viņi reāli nepielieto izlasīto. Piemēram, kad grāmatā ir uzrakstīts „tagad apstājies, nelasi tālāk, bet uzraksti savus mērķus”, daudzi vienkārši šķir tālāk. Es lasot ievēroju un pildīju šos punktus. Darīju visu, kas bija rakstīts,” tieši to Āris sauc par reālo pašpalīdzību.
Atsijāt graudus no pelavām
Pašpalīdzības grāmatu sfēra ir ļoti plaša, taču ne viss, kas tajā atrodams, ir lasīšanas vērts. Āris ļoti rūpīgi izvēlas, no kādām grāmatām mācīties. „Būtu baigi jēdzīgi atšķirt, kuriem autoriem ir kādas pieredzes dzīvē un kuriem nav, tas arī ir viens no noteicošajiem faktoriem, kas atšķir labu pašpalīdzības grāmatu no sliktas,” pieredzē dalās Āris, kurš pats ir vairāku pašpalīdzības grāmatu autors.
„Man rakstīšana nāca tikai trīs gadus pēc tā, kā es sāku tās lasīt. Kamēr nebiju atradis dzīves jēgu, tikmēr nebija domas, ka es varētu rakstīt grāmatas,” Ārim dzīves jēgu atrast palīdzēja spēcīgi pastiprinātāji – viņš gandrīz nomira zemestrīcē un braucot ar močiem. Arī meditācija Indijā un Nepālā, esot tikai nepilnus trīsdesmit gadus vecam, palīdzēja Ārim nonākt pie šādas atziņas.
Grāmatu „Pabeidz iesākto” un „Nebaidies” autors Āris Birze apgalvo, ka „vajadzētu vairāk kvalitatīvu pašpalīdzības grāmatu ar pieredzē notestētām metodēm, kuras ir rezultatīvas un izmērāmas. Ja pašpalīdzības grāmatai nav pamatmērķa, tad tā vienkārši kļūst par izklaidi.”
„Liela daļa tirgū pieejamo grāmatu ir domātas, nevis lai cilvēkiem mazinātu ciešanas, bet liktu viņiem kļūt superīgākiem,” apgalvo Stokenberga. „Dominējošās ir uz izaugsmi vērstās grāmatas, jo laimi vieglāk pārdot.”
No sākuma jāizlasa
„Ja mēs domājam, ka lasīt grāmatu ir pilnīgs self-help, tad nevajag aizmirst, ka kāds to grāmatu ir uzrakstījis,” stāsta psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga. „Iznāk, ka kāds šo self-help ir daļēji vadījis.”
Lekcijas laikā doktore rādīja bildi, kur grāmata „Kārtības maģija” bija novietota uz nekārtīga darba galda un teica: „Tā grāmata tur stāv jau otro nedēļu, bet kā nestrādā, tā nestrādā.” No skatītāju puses atskanēja frāze „vajag no sākumā izlasīt” – tieši tas ir pirmais uzdevums, kā likt kaut kam strādāt.
„Ir tādi self-help avoti, kas ir zinātniski pierādīti un pamatoti, bet ir vēl vairāk tādu, kas neatbilst šādam kritērijam,” papildināja Stokenberga.
Iespējas kļūt laimīgākiem ir mazas
„Diemžēl tur ir gaužām vāji dati un ļoti pārgalvīgi solījumi,” par pašpalīdzības grāmatu, aplikāciju un dažādu citu metožu palīdzību cilvēku dzīves uzlabošanā izteicās arī LU kognitīvās un neiropsiholoģijas pasniedzējs Edmunds Vanags.
„Tas ir tāds labs mīts, ka kaut kā darīšana, šaha spēlēšana, mūzikas stundas vai krustvārdu mīklu risināšana asina mūsu prātu un domāšanas spējas,” tāpat Vanags komentēja arī telefona aplikācijas un spēles, kuras ir domātas prāta attīstīšanai. „Nekam no tā nav vērā ņemamas ietekmes uz cilvēka attīstību.” To viņš skaidroja ar neiroloģijas teoriju, jo mūsu galvas smadzenes ir tā ierīkotas, ka to, ko mēs labi iemācāmies, tas mums arī labi sanāk, un tā māka netiek pārnesta uz citām dzīves sfērām. To viņš attiecināja arī uz pašpalīdzību kā tādu.
„Iespējas, ka mēs kļūsim reāli laimīgāki self-help rezultātā ir mazākas, nekā mēs varētu reāli samazināt kādas grūtības. Ir vērts daudz vairāk self-help adresēt problēmām, nevis iespēju palīdzēt kādam kļūt par piektdaļas standartnovirzi laimīgākam, kā pētnieki ir izpētījuši,” secina doktore Stokenberga.
