“Mani būtībā norakstīja,” tā Kristaps Zeila, bijušais perspektīvais skeletonists ar sapni par olimpiādi, raksturo mediķu prognozes, kas izteiktas vien dažas dienas pēc piedzīvotā smagā kritiena skrituļslidošanas sacensībās Siguldas bobsleja trasē. Kopš kritiena, kurā Kristaps ieguva nopietnas traumas un dažas dienas pavadīja komā, vēl nav pagājis pat gads, bet puisis jau veiksmīgi turpina studijas augstskolā un atkal plāno dzīvi saistīt ar sportu.
Pastāsti par savu bērnību.
Uzaugu bez tēva, kurš ģimeni pameta, kad biju gadu vecs. Ar mammu kopā visu laiku dzīvojām Siguldā. Bērnudārzā slimoju ar astmu un citām bronhiālām kaitēm, mamma nolēma, ka, lai kas mainītos, mani jāsūta sportot. Sanāk, ka četru gadu vecumā sāku nodarboties ar kalnu slēpošanu. Mammai arī izrādījās taisnība, jo tādā veidā slimība no manis atkāpās.
Ar ko sāki nodarboties skolas laikā?
Turpināju nodarboties ar kalnu slēpošanu līdz pat 16 gadu vecumam. Paralēli slēpošanai 9.klasē parādījās nopietnāka interese spēlēt volejbolu un sāku iet uz pulciņiem skolā. Un vēl paralēli tam no pamatskolas sākuma līdz 7. klasei biju aktīvs skolas tautas deju pulciņa dalībnieks. Pabiju Dziesmu un Deju svētkos un pēc tiem metu mieru dejām, jo nevarēju savienot sportu ar dejošanu. Kalnu slēpošanu bija jāliek malā, jo 11. klasē sāku nopietni pievērsties skeletonam un nevarēju riskēt nodarboties ar tik traumatisku sportu. Sportā sākumā gāju ar mērķi nokļūt olimpiskajās spēlēs, bet izskatās, ka vairs nesanāks.
Biji labs skolnieks?
Grūti pašam vērtēt, bet domāju, ka jā. Sports man iemācīja visu paspēt un izdarīt laikā. Bija jāpaspēj uz treniņiem un vēlējos braukt arī uz sacensībām, tāpēc darīju visu laikus. Sports ir laba dzīves skola, jo tas palīdz sakārtot un apzināties lietas, kas ir svarīgas.
Kā ar apbalvojumiem?
Tautas dejās apbalvo visu kolektīvu, tāpēc tur nekādu individuālo apbalvojumu man nav, toties sportā, lai gan, sākotnēji man īpaši nesekmējās gūt labas vietas sacensībās, laikam ejot, trenējoties un ieguldot tajā smagu darbu tika iegūti dažādi panākumi. Izcelt varu 2012. gadu, kad Latvijas junioru čempionātā kalnu slēpošanā ieguvu divas 3. vietas – slalomā un milzu slalomā. Volejbolu vienmēr vairāk uztvēru kā hobiju un to labprāt uzspēlēju brīvos brīžos skolā.
Kādi bija tavi sporta elki?
Tie man mainījās līdz ar sporta veidiem, kad gāju slēpošanā, tas bija Ivars Ciaguns tajā laikā viņš bija Latvijas labākais kalnu slēpotājs. Zinu, ka tagad viņam pieder piedzīvojumu parks “Tarzāns”. Un skeletonā tas, protams, bija Martins Dukurs. Es nevērtēju viņus pēc panākumiem un izcīnītiem tituliem, vairāk skatos uz to, kādi viņi ir dzīvē, kādas ir viņu personības un raksturs.
Pastāsti, kas notika pagājušā gada 11.augustā.
Viss sākās ar pagājušo februārī, kad Siguldā norisinājās Pasaules junioru čempionāts skeletonā. Ar treneriem gājām uz to, lai es sasniegtu labu rezultātu, un labu laiku tam gatavojāmies. Caurām dienām strādājām trasē, slīpējot braukšanu, kā arī trenejām manu fizisko sagatavotību. Bet, kad pienāca sacensības, totāli izgāzos. Neizturēju mājas trases spiedienu. Ja būtu nostartējis labi, iegūtu arī finansējumu nākamajai sezonai, bet nekā. Tā šķīrās mans ceļš ar skeletonu.
Gadu pirms tam tepat, Siguldas bobsleja trasē, bija notikušas “Red Bull Beton On Fire” sacensības. Uzreiz radās vēlēšanās pamēģināt, jo labi skrituļoju un nolēmu, ka to kādreiz pamēģināšu. Man laikam vienkārši patīk lielais adrenalīns, kas darbojas kā dopings un liek darīt arvien vairāk un labāk. Divas dienas pirms sacensībām treniņā kritu un nobrāzu kāju, kas droši vien arī bija kaut kāda zīme vai brīdinājums no augšas, kuru nesaklausīju. Nākamajā dienā nepiedalījos treniņos, lai mazliet sadziedētu kāju. Tajā dienā viens sportists krita un salauza plecu.
Liktenīgajā 11.augustā tieši pirms manis brauca kāds sportists no Francijas, kurš piedzīvoja kritienu, un traumas apskatījušie mediķi, viņu nolēma nogādāt slimnīcā. Trasi uz neilgu brīdi slēdza un manu startu mazliet atlika. Pats gan neko tādu neatceros, man to atstāstīja. Kad trase pārbaudīta, tika dots starts man. Jebkurā sportā esmu maksimālists un vienmēr cenšos izdarīt visvairāk un vislabāk, arī tad droši vien centos izžmiegt maksimumu un nobraukt pēc iespējas ātrāk. Cik man stāstīja, pēc trases laikiem gāju lejā uz labu rezultātu, priekšā visiem, taču tad nokritu…
Kā tas notika?
Neatceros, kā, bet, skatoties pēc nobrāzumiem uz ķiveres, trieciens bijis pa tās aizmuguri un pēc tā droši vien zaudēju samaņu.
Kas bija pēdējā lieta, ko atceries pirms kritiena?
Zaļā gaisma, kad man deva brīvu trasi.
Kad atkal nāci pie samaņas?
Četras dienas pavadīju komā. Kad atjēdzos nesapratu, kur atrodos. Pagāja kāds laiciņš galva “ieslēdzās” līdzīgi kā datoram, kad to restartē. Man šķiet, ka tikai dienu pēc tam sāku saprast, kur esmu un kas notiek apkārt.
Kas notika, kad gulēji komā?
Redzēju sapņus, tie likās ļoti īsti. Sajūtas bija kā reālā dzīvē – Tu darbojies un spēj domāt, taču tie ir tikai sapņi. Laika ziņā likās kā parasts nakts sapnis.
Kādas bija ārstu prognozes?
Gribētu tagad aiziet atrādīties ārstiem Gaiļezerā. Mani būtībā norakstīja. Taču tagad es spēju darīt visu, un viss ir kārtībā. Viņi savas prognozes balsta pēc viena cilvēka, kā viņam gāja un kā tas gadījums beidzās. Tas nav pareizi. Ceru, ka tagad viņi skatīsies uz līdzīgiem gadījumiem daudz savādāk – ar domu, ka viss ir iespējams.
Cik ilgu laiku pavadīji slimnīcā?
Mēnesi nogulēju Gaiļezerā. Pēc tam četrus mēnešus bija rehabilitācija Siguldā un vēl dažas nedēļas pavadīju Jūrmalā Nacionālajā rehabilitācijas centrā.
Kāds bija atveseļošanās process?
No sākuma vajadzēja trenēt līdzsvaru, jo visu laiku sēdēju un pieceļoties uzreiz gāzos. Bija nepieciešams atgūt līdzsvara izjūtu. Tā kā biju sportists muskuļi jau bija pieraduši pie slodzes un tas visu atviegloja. Pēcāk mācījos staigāt no jauna – ratiņkrēslu pievilka pie zviedru sienas un lika vilkt ķermeni augšā, balstoties uz kājām, lai tās atkal spēj sajust ķermeņa svaru. Vēlāk jau pārvietojos ar tādu kā staigulīti uz riteņiem, uz kura atbalstot rokas, varēju mazliet paiet. Kad gāja labāk, deva kvadrapodu, un pēc kāda laiciņa jau sāku atgūt līdzsvaru un staigāt pats. Liels nopelns tam, ka pašlaik spēju staigāt, ir arī cilvēkiem no Siguldas rehabilitācijas centra.
Kas tevi motivēja, kamēr gāji tam visam cauri?
Sākotnēji bija depresija un ilga sevis šaustīšana par to, kāpēc tas notika tieši ar mani – es esmu labs cilvēks un tā un šitā… Bet mani motivē tas, ka man vēl visa dzīve ir tikai priekšā. Vēlos izveidot savu dzīvi un savu ģimeni. Arī draugi un cilvēki, kas nāca uz slimnīcu, rehabilitāciju, kā arī visi, kas ziedoja naudu, rakstīja man un vispār jebkādā veidā mani atbalstīja ir pelnījuši milzīgu paldies. Visi tie cilvēki ir atbildīgi par to, ka visgrūtākajos brīžos es spēju gūt tik nozīmīgu pozitīvisma lādiņu. Nebija jēgas bēdāties, labāk bija smaidīt, lai tas viss ātrāk pārietu.
Kāda ir dzīve pēc traumas?
Tagad dzīvoju daudz piesardzīgāk, jo katra diena var būt tava pēdējā. Noteikti vairāk filtrēju savas rīcības un to sekas. Pašlaik arī studēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Esmu 2.kursā Muitas un nodokļu administrēšanas programmā. To absolvējot, skaitīšos nodokļu ekonomists. Man ļoti patīk skaitļi un rēķināšana liekas interesanta nodarbe jau kopš vidusskolas. Kādu brīdi bija piezagusies arī doma ņemt gadu brīvu no studijām, jo diezgan daudz biju iekavējis pirmajā semestrī, taču tad būtu pazaudējis budžeta vietu. Atveseļošanās arī notika ļoti ātri, līdz ar to nolēmu, ka tā nevar un ir jāapmeklē lekcijas.
Tev ir vēlme atgriezties profesionālajā sportā kā sportistam?
Es par to īpaši nedomāju. Pāris pavadītajos gados profesionālajā sportā sapratu, ka tā ir nežēlīgi smaga nodarbe un kādu pašatdevi tā prasa. Nolēmu, ka nevēlos atgriezties profesionālajā sportā, bet ar sportu nodarbošos pats sev. Es ļoti labi zinu, ko es varu. Rehabilitācijas laikā ieinteresēja fizioterapija un domāju, ka pēc universitātes beigšanas varētu kaut kur mācīties par fizioterapeitu, kas ir profesija, kas cieši saistīta ar sportu.
Ko iesaki cilvēkiem, kas vēl nav atraduši savu aicinājumu dzīvē?
Tas ir jāizdomā katram pašam. Galvenais ir, lai tev patiktu tas, ko dari. Piemēram, ir jāmācās vai jāstudē nevis tikai tāpēc, lai dabūtu diplomu, bet tāpēc, ka tev tas interesē un pašam sagādā prieku.
