Vēsturiska, sociāla un kulturāla – tāda būs režisores Ilzes Burkovskas – Jakobsenas pirmā Latvijā veidotā pilnmetrāžas animācijas dokumentālā filma “Mans mīļākais karš”. Filma skaidros aukstā kara vēsturi tiem, kas to nezina, nepazīst un neizprot.
Šis ir līdz šim nebijis Latvijas un Norvēģijas kopražojuma projekts Latvijas kino vēsturē, kas atklās gan režisores Ilze Burkovska – Jakobsenas bērnības gaitas Kurzemē, gan arī stāstu par Padomju Savienību – par to kā atrast patiesību, ja patiesība ir aizliegta. Filma “Mans mīļākais karš” ir stāsts, kas tapis vairāku gadu garumā, un ideja par stāstu radusies jau pirms desmit gadiem, vēsta studijas “Ego Media” pārstāvji. Pati filmas režisore skaidro, ka filmas attīstīšana ir notikusi vairākus gadus, ieskaitot scenārija tapšanu, skicēšanu, kadrēšanu un tēlu modelēšanu.
Filmas producents Guntis Trekteris stāsta, ka tieši filmas režisore Ilze Burkovska – Jakobsena bija vērsusies ar ideju: “Viņa gribēja izstāstīt šo stāstu par bērna pieaugšanu aukstā kara laika apstākļos, un mēs sapratām, ka to ir ļoti grūti izstāstīt, jo nav ne kino arhīva, ne video arhīva, ne fotogrāfiju. Tās ir atmiņas un sajūtas, ko vienkārši dokumentālajā filmā ir grūti izstāstīt, tāpēc mēs sapratām, ka iespējams ir vērts ķerties pie dokumentālās animācijas žanra, ka tieši animācijā var parādīt atmiņas, emocijas, tā laika notikumus, kas nekādā cita formātā nav saglabājušies.” Šis ir patiess pieaugšanas stāsts, kas atklās reālo dzīves situāciju un notikumus, emocijas un piedzīvoto. Kā atklāj producents, filma ir galvenā varoņa, šajā gadījumā mazās Ilzes, kas filmas laikā pieaug, emocionāls ceļojums – laiks, kad bērnam ir jāspēj tikt galā ar radušos konfliktu starp propagandu un dzīves realitāti, jāspēj izprast lietas patieso būtību. “Kaut kādā ziņā tas ir pieaugšanas stāsts, kad tu saproti to, ka pastāv kaut kāda oficiālā propaganda, ka mēs dzīvojam vienā no laimīgākajām valstīm pasaulē, bet tajā pašā laikā dzīves realitāte, teiksim, radinieku atmiņas stāsti, atmiņas par neatkarīgo Latviju, par izsūtījumu, par kara laiku, pilnībā atšķiras no tā, ko mums mēģināja tajā laikā iestāstīt,” stāsta G. Trekteris.
Nonākot pie pēdējā filmas tapšanas posma, animācijas filmas veidotāji saskarās ar problēmu, jo, lai filma tiktu pabeigta, trūkst finansējuma un filmas radošā komanda ir spiesta prasīt palīdzību sabiedrībai. Komanda cerēja piecu nedēļu laikā savākt nepieciešamo summu – 9600 eiro, kas palīdzētu tapt pirmajai Latvijā veidotajai pilnmetrāžas animācijas filmai. Atbalsta kampaņa tika sākta platformā “projektubanka.lv”, kur ikviens varēja ziedot, sākot no pavisam nelielām summām.
I. Burkovska – Jakobsena gan atzīst, ka viņas viedoklis no producenta viedokļa noteikti atšķiras, jo viņai būtiski ir atalgot iesaistītās personas: “Man ir svarīgi, ka visi iesaistītie cilvēki, mana burvīgā animatoru komanda, komponists, kadrētāji, fonu mākslinieks, montāžas režisori, administratori, skaņu režisori un aktieri saņem adekvātu samaksu par savu darbu, nevis “dzīvo no gaisa” tāpēc, ka māksla jau ir jautri un radoši.”
Filma finansējumu pārsvarā ir saņēmusi sabiedriskajiem fondiem Latvijā un Norvēģijā, tai skaitā no Norvēģijas filmu fonda, Norvēģijas televīzijas, no viena reģionālā fonda, Latvijas Nacionālā kino centra, Kultūrkapitāla fonda, informē “Ego Medi” pārstāvis. Liela daļa finansējuma ir tikusi atvēlēta arī arhīvu materiāliem, kas ir izmantoti filmas tapšanas procesā, piemēram, avīžu izgriezumiem un padomju laika propagandas filmu fragmentiem.
Filmas producents uzsver, ka kolektīvā finansējuma kampaņās parasti aktīvākie periodi ir kampaņās sākums un beigas. Tāpat filmas radošā komanda nenoliedz, ka kampaņā galvenais mērķis gan bijis savākt noteikto summu, lai filma tiktu pabeigta, tomēr šādām kolektīva finansējuma kampaņām otrs mērķis ir izveidot filmas skatītāju loku, kuriem interesē tēma un šis žanrs. “Tādā veidā mēs jau, kaut kādā ziņā nodarbojamies ar pašas filmas mārketingu un arī izplatīšanu,” pārliecināts G. Trekteris.
Jāpiemin, ka filmas atbalstīšanā un popularizēšanā ir iesaistījušies arī tādi Latvijā zināmi cilvēki kā dzejniece Inese Zandere, režisore un publiciste Alise Zariņa, dzejnieks un filozofs Ilmārs Šlāpins, ka arī kino kritiķe Daira Āboliņa.
“Tagad esmu ieķīlājusi savu māju bankā, lai pabeigtu filmu. Tā kā “Mans mīļākais karš” dosies pie skatītājiem nākamgad. Par to šaubu nav,” ir pārliecināta I. Burkovska – Jakobsena.
