Jērādas puskažociņš, kura virsējā puse ģērēta un iekrāsota tumšā krāsā. Aizpogājams ar pieciem kāsīšiem labajā priekšpuses malā, kura pārsedz apakšējo. Mugura pieguļoša. Šis nav modes nedēļas tērpa apraksts, bet gan jātnieku policijas vienības forma 1939. gadā.
Ne tikai apģērbu dizaineri cenšas savos tērpos atspoguļot jaunākās modes tendences, bet arī policijas formas seko līdzi laikam un stilam. Nesen, 2018. gada nogalē, Valsts policija demonstrēja jaunos formas tērpus, kuri policistiem ielās būs manāmi pēc diviem līdz trīs gadiem. Laika gaitā mode mainās, tāpēc ir svarīgi apskatīt tās attīstību, jo viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Policisti paši interpretē apģērbu
1918. gads – cēli plīvo Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, taču ne tik cēli tērpti ir mūsu policisti. Latvijas policijas formas tērpus, atšķirībā no mūsdienām, izgatavoja pēc individuāla pasūtījuma, tāpēc nebija iespējama to kvalitātes kontrole, un tie varēja nedaudz atšķirties no pieņemtajiem standartiem. Ilgu laiku policijas formās pastāvēja liela dažādība, jo izdotie noteikumi, kā jātērpjas policistam, bija neskaidri un brīžiem pat grūti pieejami.
Dažkārt policijas ierēdņiem pašiem nācās domāt, kā interpretēt savu apģērbu. Tomēr visa pamatā bija naudas ierobežotie resursi, kas policiju pavadīja visus tās pastāvēšanas pirmos desmit gadus. Policisti valkāja angļu frenčus, kuri būtībā bija armijas forma. Tos nonēsāja līdz pēdējai iespējai, tad tikai sākās īstās formas maiņa.
Sākot ar 1920. gadu, policijas ietērpam kļūstot aizvien detalizētākam un praksē ieviešot arī uzplečus, policijas formas kļuva pārāk niansētas.
Forma ir nianšu māksla
Alvils Zauers ir Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas speciālists, kurš pētījis policijas formas tērpu attīstību. Viņš ar lielu aizrautību stāsta par šo apģērbu, tā funkcionalitāti, par to, kā atšķirt pilsētas policistu no lauku, pievēršot uzmanību dažādām niansēm.
Formas tērps bija pārdomāts no papēžiem līdz matu galiņiem.
Apavi – laika apstākļiem piemēroti melnas vai dzeltenas ādas īsie šņorzābaki vai kamašas, bet pie pusgalifē biksēm melni ādas vai dzelteni ādas garie zābaki, kā arī aizsargu krāsas kāju aptinamie pie šņorzābakiem.
Frencis – melnas drēbes ar stāvu slēgtu apkakli, aizpogājams ar piecām parasta lieluma balta metāla pogām vienā rindā.
Ļoti detalizēti veidoja uzplečus 1939. gada formai. Ikvienam policistam bija iniciāļi un cipari, kas norādīja, pie kādas prefektūras vai daļas un pie kāda iecirkņa viņš ir piederīgs. Formas tērpu zīmotnes bija veidotas ar sudraba uzšuvēm uz sarkana pamata. Kārtības policijas departamenta direktoram uz zīmotnēm bija trīs ozola lapas ar divām zīlītēm, bet pārējiem policijas virsniekiem – stilizēts ozolu lapu vijums ar zīlītēm. Inspektoriem, pasīvas gaisa aizsardzības priekšniekam un Rīgas prefektam bija trīs četrstūrainas zvaigznes, bet pārējiem, attiecīgi sarūkot dienesta pakāpei, arvien mazāk zvaigžņu.
No sarežģītākā uz vienkāršāko
1939. gadā ielās varēja manīt dažādi ģērbtus policistus, jo tajā gadā notika formu maiņa. Viena daļa policistu valkāja jau jauno formu, bet otra daļa – veco, jo to vajadzēja nonēsāt. Aptuveni divu gadu laikā notika pilnīga formu nomaiņa.
Izstrādājot nākamos formas tērpus, sevišķa vērība bija pievērsta auduma piegādātājiem, no kuriem prasīja, lai izmantojamais audums būtu izturīgs, ar laiku nezaudējot savu krāsu.
A. Zauers: “Viss iet tādā unifikācijas virzienā. Vienkāršāk un vienveidīgāk un, lai būtu arī ērtāk.”
1939. gadā tikpat kā nekāda atšķirība nebija starp pilsētas un lauku policistu, ja nu vienīgi cepures atšķīrās – tām nu jau bija tumši sarkana apmale. Pieminot galvassegas, 1939. gadā darba vasaras cepure bija laiviņa. To nēsāja gan ikdienā, gan parādē. Izejas cepures bija veidotas piemērotākas apstākļiem un vairāk sargāja nēsātāju no lietus. Taupības nolūkā ieteicams pie darba apģērba biežāk valkāt darba cepuri, kas bija ērta visos apstākļos un arī lēta. Kā parādes galvenais galvas rotas elements bija ķivere. Visiem ķiveres bija vienādas, taču zīle bija virsniekiem, kārtībniekam – nē.
Ja dāmu galvenais aksesuārs ir somiņa, tad policijas virsniekiem, tāpat kā armijas virsniekiem – zobeni.
Policijas inspektors Jānis Ķīselis reiz rakstījis: “Līdzšinējās divas apģērbu kārtas krietni smagi gūlās uz darbinieku budžetu. Izejas jeb parādes svārki bija smagi, spožie metāla apšuvumi un uzpleči ātri palika netīri, un, lai tos uzturētu pienācīgā izskatā, tie bieži bija jāmaina. Lielas neērtības radīja kabatu trūkums. (..) Jaunajā dienesta apģērbā ir mēģināts apvienot abu līdzšinējo uzvalku labās īpašības un novērst to, kas dzīvē pierādījies nepraktisks. Svārki ir tikai vieni, ar ērtām sānu kabatām un nelielām krūšu kabatām, kur arī var novietot nelielu piezīmju grāmatiņu. Ādas siksna pie norīkojuma un parādes tērpa piedos stingrāku stāju un militāru izskatu. Kā atvieglojumu policisti izjutīs atļauju pie darba un izejas apģērba nēsāt auduma jostu. Vienību apzīmējumi uz uzplečiem ar burtiem un skaitļiem ikvienu piespiedīs būt saturīgākām un disciplinārākam, lai darītu godu savai vienībai.”
Tā laika satiksmes dalībniekiem nācās būt vērīgiem, jo mūsdienu ierastā zižļa vietā ceļu regulētājam bija balta aproce.
Jātnieku vienības stils
Visai policijai svārki ir vienādi, bet ar policijas jātnieku parādīšanos – šie svārki nedaudz atšķīrās.
Policijas jātnieku nodaļas virsnieki un kārtībnieki pie parādes uz izejas tērpa nēsā zilgani baltu etišķeta divkāršu saiti, kura piestiprināta zem kreisā uzpleča. Jātnieku virsnieki pie parādes tērpa nēsā uz muguras, pie sudrabotas, pār kreiso plecu, siksnas, patronsomu, pēc armijas jātnieku parauga. Zobens jātnieku virsniekiem piestiprināts zem svārkiem pie sudrabotām zobena siksniņām ar karabīna āķiem. Policijas jātnieku nodaļas virsnieki un policijas kārtībnieki ziemas laikā mēteļu vietā pie staļļu dienesta, apmācībām un patruļu dienesta nēsā puskažociņu. Ar šādu jātnieku policijas formas tērpa aprakstu var iepazīties J. Meijberga 1934. gada izdotajā grāmatā “Mūsu apģērbs”.
Vairs nav milicija, bet gan policija
1990. gados bija jāpāriet no padomju milicijas uz policiju, tā rezultātā radās jaunas policijas formas, kurām vajadzēja būt atšķirīgām no iepriekšējām. Domājot par tam laikam jauno apģērbu, svarīgi bija, lai attiecīgo dienestu darbiniekus varētu atšķirt vizuāli, tāpēc formas tērpi bija dažādās krāsās. Policijai — tumši pelēki. Formas tērpa emblēmas izgatavoja no gaismas atstarojoša materiāla, tāpat kā apsējus un vestes, kā arī emblēmas uz policijas transporta.
Ja lūkojam atkal vīru pēc cepures, tad ziemas cepuri izgatavoja no ūdensnecaurlaidīga auduma virsdaļas un varēja piepogāt kažokādas uzmali (pulkvežu cepurēm – karakulādas uzmale melnā krāsā) un nagu. Virs naga piestiprināta melna siksniņa (Valsts robežsardzes vidējam un vecākajam komandējošam sastāvam – pīta dekoratīva aukliņa zelta krāsā). Priekšpuses vidū – kokarde.
Kāds saimnieks – tāda forma
Policijas formas tērps ir saistīts ar valsts ekonomisko situāciju. Cik valstij bija naudas, tik lepni varēja tērpties mūsu kārtības sargi. No visu laiku formām 1990. gadā bija visneizturīgākais audums.
Policijas formas tērpu mode mainījās, iespaidojoties no apkārtējām valstīm, tāpat kā tas notiek arī augstajā modē. Pārsvarā formas ir salīdzinoši eiropeiskas. Tāda arī būs jaunā Valsts policijas forma, kuras viens komplekts izmaksās aptuveni 1500 eiro.
