“Gravānos pieklīdis suns. Izsalcis, pabarojām,’’ vēsta iedzīvotājas Gunitas Vaikules ievietotā ziņa sociālā tīkla Facebook grupā “Pazudis/Atrasts dzīvnieks/suns/kaķis”. Suns pirms tam esot ilgi uzturējies īpašnieku teritorijā, tāpēc ģimene to uz brīdi uzņēmusi dzīvoklī.
“Nevienam neziņoju. Nav laika meklēt, kur un kam jāziņo,’’ par rīcību stāsta Gunita, “plāna nebija – rīkojos spontāni”. Sludinājumu tīklā Facebook viņa ievietojusi, jo, viņasprāt, cilvēki aktīvi piedalās informācijas meklēšanā un izplatīšanā.
Kopš pērnā gada sākuma ikviena suņa saimnieka obligāts pienākums ir mikročipēt savu četrkājaino draugu un reģistrēt vienotā datu bāzē. Taču bieži vien sociālajos tīklos redzami ieraksti, kuros cilvēki lūdz palīdzību atrast pazudušu suni vai tieši pretēji – cilvēki, kuri atraduši dzīvnieku, lūdz atsaukties suņa saimnieku. Tas liek domāt, ka daļa saimnieku tomēr savus mīluļus nav reģistrējuši.
Jābūt datubāzē
Gunita atzīst, ka par obligāto čipēšanas un reģistrēšanas procesu ir informēta, jo savulaik pašai piederējis suns. Tiesa gan, datu bāzē reģistrētais mājdzīvnieks pazudis, un, tā kā ar mikročipa (saukts arī par mikroshēmu vai transponderi) palīdzību noteikt suņa atrašanās vietu nav iespējams, mājās nav pārnācis. Arī Gunitas atrastajam sunim saimnieks joprojām nav pieteicies. Rūpes par to pagaidām uzņēmusies kaimiņiene.
Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) pārstāve Lita Konopore norāda, ka ziņošana par pazudušiem un atrastiem dzīvniekiem sociālajos tīklos ir normāla parādība. Bieži vien atrod čipētus, bet ne reģistrētus dzīvniekus. Viņa atgādina, ka mikroshēmai jēga ir tikai tad, ja suns ir reģistrēts Lauksaimniecības datu centrā (LDC). Nereģistrēšanas gadījumā nav iespējams atrast arī čipēta suņa saimnieku.
“Tas, ka suņa pasē ir uzlīme ar burtciparu kodu no mikročipa, negarantē to, ka viņš atrodas LDC vienotajā datubāzē. Katram ir jāpārliecinās, ka viņa suns tiešām tur ir reģistrēts un reģistrēts ar atbilstošiem datiem. Piemēram, es ar lasītāju nolasu ciparu kombināciju, bet tā nav nekādā sasaistē ar kādu noteiktu personu, kurai es varētu piezvanīt un pateikt – Jūsu suns atrodas pie manis klīnikā,” saka biedrības pārstāve.
Nav reģistrēta pat puse
Mājas dzīvnieku reģistrēšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi. Tie paredz, ka sunim ir jābūt mikročipētam un reģistrētam, sasniedzot sešu mēnešu vecumu. Par dzīvnieku neidentificēšanu un nereģistrēšanu fiziskai personai var uzlikt naudassodu robežās no 7 līdz 210 eiro, juridiskai – no 15 līdz 350 eiro. Par atkārtotu pārkāpumu gada laikā fiziskai personai jāmaksā sods 210 līdz 350 eiro apmērā, savukārt juridiskai – no 450 līdz pat 700 eiro.
Čipēšana un reģistrēšana vajadzīga, lai dzīvnieku varētu identificēt ar tā īpašnieku, ja suns noklīdis, nozagts vai kādam uzbrucis. Pašvaldības tādējādi nodrošina dzīvnieku turēšanas kārtību savā teritorijā, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) – dzīvnieku labturības jomā. Kontrolē iesaistās arī policija.
Balstoties uz Eiropas Mājdzīvnieku barības ražotāju asociācijas (PFMA) pērnā gada datiem, Latvijā kopējais suņu skaits sasniedz 260 tūkstošus, no tiem reģistrēti 107 tūkstoši. Konopore atklāj, ka šobrīd datubāze darbojas bez problēmām un ir ar salīdzinoši augstu ticamību, jo konkrētais suņu skaits būtībā reģistrēts pirmo deviņu mēnešu laikā. Taču šai datubāzei viņa saskata problēmas ilgtermiņā, ja cilvēki neiemācīsies to lietot pilnvērtīgi.
Biedrības pārstāve arī uzsver, ka ar reģistrēšanu vien nepietiek: “Jūs taču saprotat, ka suņi arī mirst, daudzi saimnieki ar suņiem izbrauc uz ārzemēm. Būtu svarīgāk iemācīt cilvēkiem to datu bāzi iedzīvināt un funkcionāli lietot, jo katram suņa saimniekam ir pienākums par notikumu ar savu suni ziņot. Paziņot par nāvi, paziņot par pazušanu.” Ja valsts iestādes neveicinās iedzīvotājus veikt šīs darbības, datubāze tuvāko gadu laikā vairs nefunkcionēs. Konopore ir pārliecināta – cipars mākslīgi augs, ja suņus nenoņems no uzskaites.
Daudzi nesaskata jēgu
Lai gan prasība čipēt un reģistrēt savus mīluļus ir obligāta jau kopš šī gada janvāra, daļa saimnieku to joprojām nav to izdarījuši. Lai arī par to pienākas sods, iemesli ir dažādi, piemēram, naudas trūkums, bailes nodarīt pāri suņa veselībai, saimnieks nesaskata vajadzību.
Džimbas saimniece Velga Ločmele stāsta, ka suns nav čipēts, jo laukos dzīvojošam mīlulim tas neesot vajadzīgs. “Laukos jau viņa nekur daudz neiet, tā ir tikai tāda tukša naudas izmešana. Es te apkārt nezinu nevienu, kurš būtu čipēts. Nevar jau to tā izkontrolēt,” norāda suņa saimniece. “Mums radiniekiem noklīda suns Ķekavā un bija čipēts, bet viņi tāpat viņu neatrada,” saka Velga.
Skeptiski pret suņu čipēšanu attiecas arī Čitas saimniece Samanta Ignatjeva. Viņa savu kucīti čipēja, jo zināja, ka gaidāma pārbaude. “Lielu vajadzību neredzu. Sunītis noteikti nebija priecīgs par visu šo procesu. Mums paziņas stāstīja, ka viņu sunim pēc čipēšanas esot bijusi temperatūra, alerģiska reakcija. Nemaz tik lēti tas arī nebija,” atklāj Samanta.
Viens no iemesliem, kāpēc mājdzīvnieki joprojām netiek čipēti – nevēlēšanās par to maksāt. “Šeit mēs runājam par ieguldījumu, kas sastāda vidēji 20 eiro,” min Konopore. Mikročipa ievadīšana, neskaitot pases izmaksas, galvaspilsētas veterinārajās klīnikās var sasniegt pat vairākus desmitus eiro par vienu mājdzīvnieku. Savukārt reģistrācijai vienotajā valsts reģistrā ir vienreizēja maksa – 3,50 eiro.
“Ja cilvēks nevar ieguldīt šo, par ko mēs varam runāt? Kādu medicīnisko aprūpi viņš var nodrošināt saviem dzīvniekiem? Ko tas dzīvnieks tādā gadījumā ēd, ja cilvēks aizbildinās ar to, ka viņam nav 20 eiro suņa mūžā, ko ieguldīt viņa reģistrācijai?” Konopore ir nobažījusies.
Kristīne Treigūte ģimenes suni Remi mikročipēja un reģistrēja jau 2015. gadā, kad ierasto pārbaužu un pošu laikā par to informēja vetārsts. Līdz šim mikročips gan nav noderējis, saka Kristīne: “Mans suns nemūk prom, līdz ar to nav sanācis pielietot to čipu. Es teiktu, ka es to vispār nejūtu”. Neskatoties uz to, viņas ģimene uzskatīja šo soli par pašsaprotamu, jo tā bija obligāta prasība. Pats process, viņasprāt, nav dārgs un sāpīgs mājdzīvniekam.
Klupšanas akmens – uzraudzība
To, vai suns ir čipēts un reģistrēts, kopumā uzrauga pašvaldības. PVD kontrolē iesaistās tad, ja kāds suns nonāk viņu redzeslokā. Konopore norāda, ka lielākā problēma jaunās sistēmas ieviešanā ir tieši kontroles un uzraudzības nodrošināšana pašvaldību teritorijās.
Pašvaldību sastādītos administratīvos pārkāpumus pārbauda PVD, taču speciāli kontrolēta mājdzīvnieku reģistrācija netiek, atzīst dienesta pārstāve Ineta Kupča. Pašvaldību kompetencē ir noteikt, cik ilgā laikā reģistrēt dzīvnieku, par kuru saņemta sūdzība. “Speciāli neviens neiet un nepārbauda, jo mums nav tādu resursu,” atzīmē I. Kupča. Pārbaudes tiek veiktas neregulāri, balstoties tikai uz saņemtajām sūdzībām. PVD dati liecina, ka kopš 2017. gada 1. janvāra kopskaitā saņemtas 417 sūdzības par suņiem.
Konopore stāsta, ka arī patversmēs novērota nepilnīga mājdzīvnieku reģistrēšana. Viņa norāda, ka bijuši gadījumi, kad suņi patversmēs tiek čipēti, bet netiek reģistrēti, jo reģistrēšana patversmē nozīmē pilnīgu kontroli pār finanšu plūsmu – gan pār pašvaldības, gan ziedotāju naudu. Pārbaudes visās Latvijas patversmēs PVD plāno veikt reizi gadā.
Ventspils novada biedrībā ”Ar sirdi delnā” šobrīd atrodas 58 suņi. Visi esot čipēti un reģistrēti, norāda biedrības pārstāve Zanda Bērziņa-Radziņa: “To dara gan vetārsts uz vietas, gan arī pie sterilizācijas, kastrācijas Ventspilī.” Viņa min, ka patversmē ir stingri adopcijas noteikumi – divu nedēļu laikā pēc dzīvnieka adopcijas tam jābūt pārreģistrētam. Patversme uzrauga gan čipēšanas, gan reģistrēšanas procesu.
“Visi suņi tiek čipēti, tiklīdz tie nonāk patversmē,” informē lielākās dzīvnieku patversmes “Ulubele” pārstāve, “tā darbojas kā dzīvnieku uzskaite arī iekšēji patversmē”. Viņu apgādībā esot ap 200 suņu, kurus ne tikai čipē, bet adopcijas gadījumā arī reģistrē: “Tajā brīdī, kad ir zināms, ka sunim būs īpašnieks un tas dosies mājās, tas tiek piereģistrēts.”
