Viņa izņem no nakts skapīša apbružātu atmiņu albumu: “1994. gada 19. jūlijā plkst. 9:45 dzimusi meitene. Meitenes svars apaļi 2 kilogrami. Meitene piedzimusi ar zilām acīm un gaišiem matiem. Īpašas pazīšanas zīmes: zodam bedrīte un uz kreisās kājas maza dzimumzīme.’’
Viņa šķirsta sarakstītās lappuses un mēģina atcerēties. Tas bija sen, tāpēc nav viegli. Sarakstīti potēšanās datumi, pirmie izaugušie zobiņi, pirmās izmocītās zilbes, datumi, kad sākts staigāt, ir arī dzimšanas dienu bildes. Bet pie septītās dzimšanas dienas bildes nav. Un lappuses pēc tam – tukšas.
Mamma pameta slimnīcā
“Mani aizveda uz slimnīcu vēdersāpju dēļ. Kopš tās reizes mammu vairs netiku redzējusi. Viņa pie manis nenāca ciemos, nezvanīja, nereaģēja uz ārstu sūtītajām ziņām. Mani pameta,” dalās meitene. Elīnai Reinsonei bija knapi 6 gadiņi, kad viņa nonāca Ogres bērnunamā. Mamma, kurai bez Elīnas uz to brīdi bija vēl pieci ķipari, nolēma no meitenes atteikties. Pēc zināma laika tāds liktenis piemeklēja arī pārējos Reinsonu ģimenē dzimušos. Mamma aizrāvās ar alkoholu, tas arī bija sākums.
Tomēr Elīnai paveicās. Pēc nedaudz vairāk kā pusgada viņa satika Alīnu. Alīna Ķeizere bija 37 gadus veca sieviete ar neizsapņotu sapni pašai par savu meitiņu: “Es vienmēr biju gribējusi būt mamma. Diemžēl savu bērniņu man nevarēja būt, bet vēlāk es sapratu – liktenis man bija paredzējis ko citu. Mans uzdevums bija izaudzināt Elīnu.” Ilgā adopcijas procesa laikā Elīnas jaunā mamma bieži brauca pie meitenes ciemos, vēlāk veda ciemos pie sevis uz Jumpravu un galu galā – abas sāka dzīvot kopā, omulīgā dzīvoklītī pašā pilsētas centrā.
Visu dzīvi pamestības sajūta
Lēmums par adopciju visos laikos uzskatīts par drosmīgu soli, īpaši jau tādā mazpilsētā. Ir skaidrs, ka cilvēki runās – no kurienes šis bērns ir ņemts, ko viņš var būt mantojis no saviem bioloģiskajiem vecākiem? Protams, ka Alīnai bija bail, bet vēlme pēc kāda, par ko rūpēties, tomēr ņēma virsroku. Arī Alīnas kuplais radu un draugu pulks sievieti atbalstīja, šo nozīmīgo soli sperot. Vecmāmiņas, tantes un onkuļi, attālākas māsīcas un brālēni – visi Elīnu uztvēra kā pašu radinieci. Tomēr Alīnas tā laika dzīvesdraugs domāja citādi, viņš bērnus nevēlējās un neilgi pēc tam, kad lēmums par adopciju tika pieņemts, viņš no Alīnas dzīves aizgāja. Elīna atceras, ka pirmos gadus Jumpravas mājās viņš vēl laiku pa laikam nācis ciemos un nesis “končas”, bet ar laiku kontakts tomēr zudis.
Alīnai Ķeizerei šobrīd ir 60 gadu. Viņa ir audzinātāja pirmsskolas izglītības iestādē, brīvajā laikā dejo, māca arī bērniem dejot. Sieviete ir aktīva, dzīvespriecīga, smaidīga, viņai patīk runāties. Alīnai ir īsi, gaiši mati, augumā viņa ir nedaudz īsāka par meitu. Dāma ir vidējas miesas būves, ar trauslām rokām, bet visai stingru rokas spiedienu.
“Šie bērni ir ļoti ievainojami. Bērnam visu dzīvi ir tā pamestības sajūta. Sajūta, ka nevienam nav vajadzīgs. Un tas iet līdzi,” dalās Elīnas audžumamma. Jumpravas vidusskolā Elīnai gāja grūti. Mamma stāsta, ka vienaudži meiteni nepieņēmuši, ņirgājušies: “Viņa bija citādāka. Tas parasti nepatīk. Bet es centos viņu aizsargāt, cik nu varēju.” Tā mazpilsētās notiek – visi visu par visiem zina, tā nu arī par Elīnu un viņas bēdu stāstu zināja. Bērni šajā vecumā mēdz būt nežēlīgi, viņi nejūt līdzi, viņi nesaprot.
Strādāšot bērnudārzā
Elīna nu izaugusi par lielu meiteni. Viņa ir kalsnas miesas būves, ar zeltaini blondiem matiem, kas gandrīz, gandrīz sniedzas līdz pleciem, pelēkzilām acīm, diezgan bālu ādu, bet ļoti dzīvelīgu smaidu. Zoda bedrīte, kas bērnības grāmatiņā aprakstīta kā pazīšanas zīme, gan vairs nav manāma. Elīnai ir 23, meitene mācās pedagoģiju pēdējā kursā, pēc tam strādāšot bērnudārzā par audzinātāju, gluži kā mamma Alīna. “Man patīk bērni, patīk tā sajūta, ka varu viņiem kaut ko iemācīt. Pagaidām vēl gan ne, bet sev es gribētu divus bērniņus, divas meitenes. Man būs Gabriela un Sofija. Ja piedzims puika – būs Gabriels,” par savu nākotnes ģimeni sapņo Elīna.
“Bērnībā, kad viņa bija mazāka, mēs katru nedēļu braucām ciemos pie vecmammas uz Rīgu. Parasti sabiedriskos transportus neizmantojām, tāpēc sanāca staigāt mazākus un lielākus gabalus. Tad Elīna man vienmēr ieķērās rokā un mēs gājām, un runājāmies. Viņai bija daudz ko stāstīt. Viņai patika ar mani runāties,” atceras mamma Alīna. Elīna pieaugot vairāk norobežojās no savas audžumammas, parādījās pirmās simpātijas, ballītes un jauni draugi, mammai tur vietas nebija. “Mammai nekad neesmu stāstījusi par saviem puišiem. Ja neesmu pārliecināta – tad kāpēc stāstīt? Un viņa tāpat nesaprastu,” nosaka Elīna. Mammas mīl savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Un viņas vienmēr saprot…vai vismaz cenšas. Tomēr Elīnai ir svešas šīs jūtas, viņai ir sveša mīlestība un jēdziens “mātes rūpes”. Bērnībā viņas svarīgākais cilvēks viņu pievīla – tā ir rēta, kas paliek uz mūžu.
Ir mājas, kur atgriezties
“Ilgākais laika posms, kad neesmu braukusi mājās, ir apmēram 4 mēneši. Toreiz ar mammu pamatīgi sastrīdējāmies. Mēs pat nesazvanījāmies, nebija nekāda kontakta. Tagad viss ir labi, tomēr tas strīds tā arī nav līdz galam izrunāts,” sarūgtināta emocijās dalās meitene. Ir bijuši gan labie, gan sliktie brīži, vairāk gan to labo. Elīna ir ļoti pateicīga mammai par to, ka viņai ir mājas, kur vienmēr atgriezties, ir izglītība un iespējas. “Manai vecākajai māsai un brālim stāsti neizvērtās tik labi kā man – viņi nodzīvoja bērnunamā līdz 18 gadu vecumam, neviens viņus nepaņēma,” atzīst Elīna.
Vecākais brālis Mareks, tad māsa Karmena un tad Elīna – viņi mammai piedzima ik pēc 11 mēnešiem. Ir arī jaunāki brāļi un māsas, bet tos viņa neatceras, nav arī satikusi. Mareks nu ir labi iekārtojies Rīgā, māsa Karmena – audzina meitiņu Ogrē, ar viņu Elīnai labas attiecības, regulāri sazvanās, brauc ciemos. Elīnas īstā mamma šobrīd atrodas Ogres sociālās aprūpes mājā. Par tēti nav ziņu kopš 1994. gada, viņš Elīnas mammu pametis īsi pēc meitenes nākšanas pasaulē. Elīna piedzima priekšlaicīgi, astotajā mēnesī.
Pusaudža gados ar Elīnu gāja raibi, mamma stāsta: “Protams, ka ir strīdi, kam gan tādu nav. Lielais pārdzīvojums man bija, kad viņa izdomāja, ka grib satikties ar savu īsto māti.” Inga un Ziedonis – tā sauc Elīnas vecākus, no kuriem ilgus gadus nebija ne vēsts. “Kad viņa atbrauca no tikšanās, viņa bija citāda. Teica, ka īstā mamma esot forša, ar viņu ir tik daudz kopīga. Stāstīja, ka tas bijis pārpratums – viņa neesot pamesta, bet gan atņemta mammai. Doma, ka viņai mamma, kas viņas dzīve vispār nav piedalījusies, varētu būt svarīgāka par mani, tiešām sāpēja,” atzīst Alīna.
Piedod, bet neaizmirst
Elīnas atmiņās par bioloģisko mammu nekas daudz nebija palicis: “Nezinu, cik ļoti viņa ir mainījusies. Tas, ko atceros no bērnības, ir dzeršana un mūsu fiziska iespaidošana. Un vēl tie vīrieši, kas tur mainījās.” Pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem meitene nobrieda lielam solim – viņa bija uzzinājusi, kur īstā mamma dzīvo un nolēmusi stāties savam bērnības pāri darītājam aci pret aci. “Gribēju satikties, lai tiktu pie pāris bērnības fotogrāfijām, viņa man iedeva albumu. Tas bija diezgan liels pārsteigums – cik smalki tur viss par mani zīdaiņa vecumā bija aprakstīts.” Elīnas rokas trīcēja un iekšējās emocijas bija uztaisījušas pamatīgu eksploziju. Visvairāk Elīnu pārsteidza viņas bioloģiskās mammas Ingas izturēšanas – tāda, it kā nekas nebūtu noticis. “Man nepatīk, ka starp mums ir kaut kas neizrunāts, tomēr pirmā pacelt šo tematu arī nevēlējos,” meitene atklāj.
“Es nezinu, kas man dzīvē būtu jāizdara, lai sāktu visu no jauna. Lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas viss tomēr velkas līdzi. Es varu piedot, bet es nekad neaizmirsīšu,” – tā Elīna par savu rūgto bērnību.
Šobrīd attiecības ir neitrālas, Inga apsveicot meiteni dzimšanas un vārda dienās, reizēm abas sazvanās. “Reiz mamma mums ar māsu lūdza piedošanu par visām pieļautajām kļūdām,” nosaka Elīna. Bet laiku atpakaļ pagriezt nevar – rūgtums sirdī paliks vienmēr. “Es tikai negribu būt kā viņa, negribu pieļaut viņas kļūdas,” meitene stāsta, dziļdomīgi skatīdamās ārā pa logu uz lietus atstātajām peļķēm. Ārā ir drēgns rudens, tāpat kā toreiz, kad pirms 16 gadiem viņa uzsāka savu jauno dzīvi Jumpravā.
Atmiņas pie sienas
Meitene nesen ievākusies pavisam jaunā mājvietā, dzīvo divistabu dzīvoklītī Ķengaragā kopā ar diviem puišiem, saviem labiem draugiem un darba kolēģiem. Bez viņiem dzīvoklī mitinās arī 2 kaķi, suns un Degustācijas – tā Elīna iesaukusi degu (kas izskatās kā mazas žurciņas, bet patiesībā vairāk ir tāds šinšillu un jūrascūciņu apvienojums), kas viņas kaķim Princim šķiet varen gards viesistabas elements.
Lai nokļūtu Elīnas istabā, sākumā ir jātiek cauri Edgara un Ērika dzīvokļa daļai, puiši ir nevīžīgi, kā jau viņiem pienākas. Meitenei tas ikdienu rada galvassāpes. Dzīvokļa biedri Elīnu dēvē par “haotisko pedantu”. Viņa mīl kārtību, un bieži vien ne kuru katru, bet savu kārtību. “Elīna ir garastāvokļa cilvēks, ļoti emocionāla, tas droši vien tāpēc, ka gājusi tik daudziem dzīves līkločiem cauri. Bet ar viņu ir jautri,” tā par Elīnu stāsta Ēriks Kungs, viens no dzīvokļa biedriem.
Viņiem mājās ir sava hierarhija – Elīna, kā īsta mājsaimniece, sagaida vīriešus no darba mājās ar siltām vakariņām, bet viņu uzdevums, savukārt, ir nomazgāt traukus. “Tas dažreiz strādā, dažreiz nestrādā, bet cīnāmies,” smejas jaunā dāma. Elīnas istabā sienas nolīmētas ar fotogrāfijām – tur saglabāts ļoti daudz atmiņu un spilgtu dzīves momentu: “Tās es vienmēr ņemu līdzi, ja sanāk pārvākties. Un atkal līmēju uz sienas.” 
Te ir redzams, kā Elīna spēlē Ieviņu izrādē Skroderdienas Silmačos, kā absolvē skolu, kā tusē ar draugiem un kā skaisti smaida mammai blakus pirmajā skolas dienā.
Cilvēks, kas iedvesmo
Lai gan dzīvē Elīnai nav gājis viegli, viņai blakus vienmēr ir bijuši cilvēki, kas spēj iedvesmot un uzvest uz pareizā ceļa, ja nu gadās no tā noiet. Viens no tādiem ir Ginta Rukmane. “Viņa vienmēr man ir palīdzējusi, izvilkusi, ja kādreiz vajag. Jebkurā situācijā varu iet un ar viņu runāt,” Elīna ar lepnumu stāsta par savu teātra skolotāju.
“Vērojot Elīnu korī vai studentu padomē, kuru es vadu, varēja redzēt, ka meitenei trūkst uzmanības. Man uzreiz bija iespaids, ka bijusi kāda emocionāla trauma, kas nāk līdzi, gribēju palīdzēt,” stāsta skolotāja. Ginta uzskata, ka visam dzīvē ir mērķis. Arī tas, ka viņa atradusi Elīnu, nav bijis tāpat vien. “Es uz viņu vienmēr varu paļauties, kas parasti gan nav raksturīgs jauniešiem. Un – ja viņa man ir lūgusi palīdzību, esmu vienmēr centusies palīdzēt,” smaidot stāsta Ginta. Lai gan Amatniecības vidusskolu, kurā abas satikās, Elīna pabeigusi jau vairākus gadus atpakaļ, šobrīd ar Gintu viņa regulāri turpina tikties. No skolotājas viņa kļuvusi meitenei par sirdsdraudzeni. Ginta atklāj: “Elīna man uzticas, un es nedrīkstu šo uzticību pievilt…”
