Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece tic, ka galvaspilsētas kultūrvēsturiskais mantojums un zaļās zonas ir jāsargā un jākopj, jāpalīdz sociāli vājākajām grupām, un aktīvi jāapkaro korupcija. Kā svētīgāko viņa vērtē pilsētas aktīvismu un uzskata, ka iedzīvotāju apziņa pēdējo gadu laikā ir stipri augusi.
R.E.Našeniece iepriekš plaši darbojusies mediju sfērā, bijusi Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces biroja vadītāja un piedalījusies vairākos starptautisko attiecību projektos ārzemēs.
Ir pievienojusies partiju apvienībai Jaunā vienotība un iejutusies jaunajā amatā kā Rīgas domes deputāte. Papildus tam ir Brasas apkaimju biedrības pārstāve, Rīgas aktīviste Lielo kapu draugu kustībā un aktīva Anniņmuižas teritorijas aizstāve.
Jūs esat strādājusi 11 valstīs?
Jā, tā ir. Man īstenībā liekas, ka esmu strādājusi vairāk nekā vienpadsmit valstīs, manuprāt, vienreiz saskaitīju četrpadsmit.
Dienvidslāvijā tolaik bija karš un valstis sadalījās. Es tur biju atbraukusi kā žurnāliste, bet toreiz likās, ka žurnālistika mani savā veidā ierobežo. Man bija sajūta, ka nepieciešams rīkoties, tāpēc sāku meklēt Ārlietu ministrijā informāciju par starptautisko organizāciju misijām. Un tas ceļš bija ļoti ilgs, kopumā kādus divus gadus cīnījāmies kopā ar citiem cilvēkiem, jo toreiz Latvijā vēl neviens nebija braucis šāda veida misijās. Bija 90-to gadu vidus, bet tomēr atradām šo iespēju un 1997.gadā es ar komandu nokļuvu Bosnijā un Hercegovinā. Vēlāk es piedalījos arī citās EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas) misijās, bet vēlākajos posmos nodarbojos ar attīstības eksperta uzdevumiem. Tālāk tas attīstījās pavisam citā formātā.
Portālā ir.lv jūsu raksta beigās ir teikts -“Autore ir komunikācijas risku analītiķe” ? Kā to saprast?
Drīzāk tā ir mana ironija. Tas ir mans pēdējais mēģinājums sevi nomārketēt ironiskā veidā, bet saprotu, ka neviens to tā arī nesaprata. Principā esmu komunikācijas speciālists – tā ir viena no manām specialitātēm un otra – šobrīd esmu attīstības projektos iesaistīta. Mans pēdējais projekts, pie kura strādāju, bija neatliekamās medicīniskās palīdzības funkcionālā stratēģija. Tā ir fantastiska ideja, ko dzīvē praktiski izdarīja un īstenoja Liene Cipule, kas ir Latvijas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja, absolūti spožs profesionālis ar ļoti izteiktām reformatora idejām un man bija ļoti liels prieks par to, ka es varu ne tikai ārzemēs kaut ko izdarīt, bet arī Latvijā.
Strādājot pie Lienes, kā biroja vadītāja, sagatavoju stratēģiju, un smēlos ļoti labu pieredzi. Uzskatu, ka strādāju kopā ar cilvēku, kam pašam bija ļoti skaidra reformas ideja un es viņam palīdzēju to izdarīt tehniski. Mēs īstenojām iecerēto reformu – Latvijā, kur ir ļoti maz medicīnas darbinieku, cilvēkam dzīvību apdraudošā situācijā ierodas kvalificēta mediķu komanda un izdara savu pienākumu. Tika pārkārtoti algoritmi, un no jauna pārkārtotas brigādes.
Tas ir kā piemērs, lai saprastu, kas ir mana otra specialitāte un, ar ko es nodarbojos iepriekš. Bet, protams, es esmu arī komunikācijas cilvēks. Manas mazās kājeles ir sakņojušās Latvijas Universitātes žurnālistos (smaida). Īstenībā tas ir ļoti labs sākums – komunikācijas speciālistam zināmā dzīves posmā ir iespēja iegūt papildu kompetenci – vienmēr, ja viņš to pats gribēs. Tas ir arī mans gadījums, es akumulēju šo te komunikācijas, preses un mediju kompetenci un es faktiski jau varu strādāt starptautiskos un arī vietējos projektos, piedāvājot institucionālos risinājumus. Tādēļ es uzskatu žurnālistiku un komunikācijas zinātni par ļoti labu sākuma izglītību. Jo tu vari nonākt pie finansēm, sadzīves, izglītības, veselības sfērām, pēc būtības tu vari nonākt jebkur vienā brīdī, kad esi akumulējis konkrētu kompetenci noteiktā sfērā.
Pirms dažiem gadiem jūs nonācāt Saeimā un strādājāt pie Ināras Mūrnieces (NA)?
Jā. Toreiz Ināra bija Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komitejas vadītāja un vienu dienu viņa man piezvanīja. Galvenais ir tas, ka viņa nebija ne draudzene, ne paziņa. Es atceros, ka iepriekš ar viņu biju tikai vienreiz tikusies kādā pasākumā, kur viņa bija kā žurnāliste.
Viņa man piezvanīja un uzaicināja parunāties par iespējām strādāt par vecāko konsultanti. Es aizgāju un sapratu, ka viņai patiešām ir vajadzīga mana praktiskā pieredze, jo es biju mediju programmu vadītāja, kas bijusi ārpus Latvijas. Biju gan Bosnijā, gan Hercegovinā, gan Melnkalnē divu gadu garumā. Un atkal mēs nonākam pie šīs te institucionālās pieredzes.
Bet var teikt, ka liktenis viņu aizveda par Saeimas priekšsēdētāju, viņa ļoti mani pierunāja, lai es nāku līdzi. Iekšēji un ārēji šausmīgi pretojos, jo tajā brīdi likās, ka man ir tik laba, mierīga dzīve. Biju ar visiem ļoti labās attiecībās.
Vēlāk es diemžēl aizgāju prom tādu ģimenes apstākļu dēļ, kas saistīti ar ģimenes locekļu veselību, un es nevarēju tik ļoti investēties gan darbā, gan ģimenē. Jo darbā viss gāja arvien labāk un labāk, bet mājās gāja vairs netik labi. Un man nācās aiziet, bet tā tas gadās, tādas izvēles mēdz notikt cilvēkiem. Es domāju, ka tas ir tikai godīgi, ka es aizgāju atpakaļ un izdarīju to, kas man ir jādara.
Man ir ļoti svarīgi, kā jūtas mana ģimene.
Es redzēju, ka jūs arī esat Lielo kapu draugu kustībā. Cik sen jūs jau tur darbojaties?
Lielo kapu draugu kustība pēc būtības ir tāda absolūti virtuāla. Jebkurš cilvēks var justies, ka viņš ir Lielo kapu draugs, un vēsturiski kaut ko pētīt, iet uz kapiem, ja viņam ir interese. Var iet arī sakopt kapus. Nekādu līdzīgu organizāciju vairs arī nav.
Rīgā diemžēl iepriekšējās varas laikā bija diezgan “čābīgi”, bet Rīga sāk pašorganizēties, manuprāt, ļoti labi. Apkaimēs tas process turpinās. Es pati esmu no Brasas apkaimes, bet es neredzu sevi tikai kā Brasas apkaimes aktīviste, kaut gan Brasā es arī aktīvi darbojos, bet es redzu sevi kā plašāku aktīvistu, jo man ir tādas labas attiecības un kopīgi projekti bijuši gan ar Pilsētu cilvēkiem gan ar Rīgas apkaimju aliansi gan ar cilvēkiem, kas ir par kokiem Rīgā. Kas arī nav juridiski organizēta, bet kā mēs parasti sakām par Lielo kapu draugiem un PAR kokiem Rīgā – “ļoti labi organizētas neorganizētas grupas”. Tas man šķiet pašai ļoti interesanti.
Tautas pašorganizācija kā paradums ir ļoti būtiska, ja mēs gribam kā tauta, valsts, nācija pastāvēt tad mums ir jāmācās pašorganizēties nevis mums jāgaida, ka kāds mums visu organizēs.
Un no tādas izpratnes relatīvi jaunais fenomens – apkaimju kustība un pilsētas aktīvisms – vērtējms kā ļoti svētīgs. Es nezinu, vai Rīgas domē to ir sapratuši, cik spēcīgas ir apkaimju biedrības.
Apkaimju biedrībās nodarbojas ar dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar kokiem. Tagad Rīgā ir problēma ar to, ka tiek izcirsti dižkoki.
Rīgā notiek dažādas brīnumlietas, to skaitā arī šī, bet iedzīvotāju apziņa aug un kas ir labā ziņa – tomēr vara Rīgā ir mainījusies un tajā ir iegājuši reāli cilvēki, kas ir aktīvisti. Viņi nav partijās. Diemžēl tas formāts ir tāds, ka mums ir jābūt partiju sarakstos, bet vismaz mūsu frakcijā ir ļoti laba saprotoša attieksme un nevis mums kāds saka, kas mums jādara.
Aktīvisti ir bijuši hiperaktīvi. Šobrīd es pati strādāju ar Anniņmuižu un tūlīt sāksies kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība. Nedaudz ir tāda sajūta, ka pilsētā ir ļoti lielas gaidas un ka jāstrādā ir ātri. Man personīgi nav ar to problēma, bet es domāju, ka varbūt kolēģiem tas ir spiediens, jo jāpierod pie domas, ka mums tagad būs jāstrādā ļoti ātri.
Kāda darbība šobrīd notiek Rīgas domē?
Ir programmas, kuras tradicionāli un arī šoreiz ir puslīdz līdzīgas. Man nav pret viņām iebildumu. Partijai Vienotība pirmais punkts ir korupcijas un slikto prakšu iznīcināšana, kas, manuprāt, ir ļoti labi, jo pēc būtības tas nozīmē, ka tikko tu “piežņaudz” likuma pārkāpēju, atbrīvojas līdzekļi, un tālāk nauda var tikt lietderīgi izmantota pilsētai gan sociālām vajadzībām, gan pilsētas attīstībai. Tas ir pirmais punkts, kas mani ļoti uzrunā. Ārpus visa pārējā arī pārējās programmas.
Otrs svarīgais punkts, kas mani uzrunāja, bija saraksta līdera ļoti skaidrā nostāja. Viņš bija vienīgais, kas ļoti skaidri pateica, ka mēs neejam kopā ar politisko partiju Gods kalpot Rīgai!, jo ne tikai Saskaņa, bet arī Gods kalpot Rīgai!, ir šis koruptīvais elements politiskajā varā, kas faktiski daudzas problēmas arī radīja. Es domāju, lai viņi pasēž opozīcijā tagad, tas ir pareizi.
Un vēl man ir ļoti būtiski, kas notiek ar pirmsskolām, un ar bērnudārzu pieejamību valsts valodā visiem bērniem. Visiem, kas vēlas, jābūt pieejamai pirmsskolas izglītībai latviešu valodā – gan latviešiem, gan krieviem.
Jūs arī esat par to, lai visas krievu skolas likvidētu?
Es domāju, ka tanī fāzē mēs vēl neesam nokļuvuši.
Jums ir jau izvirzīti pirmie uzdevumi, kurus jau sākāt strādāt?
Man šobrīd SOS situācija ir Anniņmuiža, jo manā uztverē tā ir ļoti, ļoti būtiska, jo, ja mēs pazaudējam Anniņmuižu un mēs ļaujam viņu apbūvēt, tad tur ir apkārt 60 000 iedzīvotāju – vesela apkaime ar iedzīvotājiem, kas zaudē vēsturisku, zaļu teritoriju. Ja mēs zaudējam Anniņmuižu, tad Anniņmuižas biedrība zaudē jumtu, kur viņi potenciāli varētu attīstīt ļoti labus projektus. Tur varētu būt, piemēram, dienas centrs, būtu iespējami arī sociālie pakalpojumi, piemēram, pansionāts, tur noteikti varētu būt arī bibliotēka papildus tam vēl būtu vēsturiskā zaļā teritorija ar ļoti daudziem dižkokiem. Pie pašas Anniņmuižas ir divdesmit trīs dižkoki. Man liekas, ka tādas koncentrācija jau īstenībā nekur nav Latvijā. Tur tādas alejas kā Gredzenu pavēlniekā – milzīgas un brīnumaini skaistas. Es domāju, ka mēs to vienkārši nedrīkstam ļaut izdarīt.
Es arī ļoti stipri uzticos Anniņmuižas biedrībai, jo tur tiešām ļoti spēcīga vadītāja un biedrības kolēģi. Ja tur tas aiziet veiksmīgi, tad šādā veidā mēs varam paņemt ļoti daudz objektus Rīgā un izmantot viņus lietderīgi un padarīt finansiāli pašuzturošus. Vispār Rīgā ir ļoti daudz lietu, ko varam izdarīt.
Ja runātu par plašākām tēmām (kādi uzdevumi izvirzīti), tad man ir divi jautājumi. Pirmkārt, mani ļoti interesē, kas notiek ar Rīgas teritoriālās attīstības plānu, jo, ja jau Anniņmuiža bija iezīmēta, kā apbūves teritorija, zaļā teritorija tas nozīmē, kas tad ir vēl? Principā ir attīstības plāns “Divdesmit Trīsdesmit” (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam), bet tas joprojām nav apstiprināts Rīgas domē. Deputāti pat nav skatījuši. Tāpēc deputātiem vēl ir iespējas un es jūtu, ka šī doma arī jau akumulējas, ka šādā veidā to plānu nelaidīs, bet pārskatīs vispirms kā šāds plāns ietekmē zaļās un vēsturiskās teritorijas, jo, piemēram, man ir informācija par Strazdumuižu. kādreiz neredzīgiem cilvēkiem tika uzdāvināts parks Strazdumuižā un tur netālu neredzīgo cilvēku skola un pansionāts. Man ir iegūtas ziņas, kā arī tur kaut kas nav kārtībā ar zonējumu. Nu lūk, šīs te vietas šobrīd ir tā rūpīgi jāapskatās, jo mēs nevaram cilvēkiem atņemt viņu zaļās vietas, viņu parkus, viņu iespējas elpot, atpūsties. Un tas ir numur viens.
Tad ir arī dažās lietas, kas ir ļoti sīkas un ko var izdarīt ātri. Es ļoti gribētu, lai tas ir izdarāms un es gan neesmu satiksmes komitēja, bet es domāju, ka jebkādā veidā kā es to varēšu atbalstīt es, atbalstīšu un es jau esmu paudusi kā ideju, ka Rīgā mums ir problēma ar gājēju pārējām pat vietās, kur bērni iet uz skolu un šķērso ielu un nav pārejas. Brasā, piemēram, ir tikai divas akūtas pārejas. Starp citu nesen redzēju ierakstu apkaimes lapā, ka tika notriekts cilvēks un tas ir tāds maršruts, pa kuru iet bērni uz skolu. Man ir ļoti būtisks šis ātri izdarāmo lietu jautājums. Tas nozīmē pārejas, samazināt ātrumu zonas, kur nebrauc ātri. It īpaši skolu tuvumā tur visur vajadzētu būt tām nozīmēm (ātruma ierobežojumam). Vēl man šķiet būtiski vecajiem cilvēkiem vajadzētu būt soliņiem uz ielām. Lai viņiem pilsēta kļūtu “draudzīgāka”.
Jā, pilsētā maz tādu objektu.
Starp citu, jā, Brasā mēs paši uztaisījām tādu objektu. Mums bija tādas šausmīgi nostaigātas koku saknes, kur mēs uzbērām melnzemi un uztaisījām skaistas puķu kastes.
Vienkārši reizēm ir šie mazie mikro projekti, kuros tu vari atbalstīt iedzīvotājus un apkaimes iedzīvotājus, kur cilvēki paši saredz tuvāko vietu problēmas un palīdz, piemēram, saved melnzemi kokiem. To var izdarīt par ļoti mazu naudas summu, bet tas apmierinājums un palīdzība cilvēkiem ir nenovērtējams – pārejas, braukšanas ātrumu ierobežojumi, soliņi, melnzeme kokiem, puķu kastes, miskastes.
Runājot par miskastēm, daudzi sūdzas par to, ka nav, kur šķirot atkritumus?
Joprojām aktuāls ir jautājums par atkritumu monopolu. Es gribētu pateikt, ka man ir atbilde, bet man nav. Rīgas domes “sāpošā tulzna” ir atkritumu monopols, kas saceļ tādas cenas, ka neviens nevar saprast, ko lai dara. Es biju Eco Baltia, un tur ir tādas uzskrūvētas cenas. Pie tādām cenām kā tu vari popularizēt šķirošanu? Jo tā šķirošana kļūst par kaut kādu ekstrēmu ekskluzīvu luksusa pasākumu. Summas ir nenormālas par atkritumu izvešanu, un tai pašā laikā īstenībā pat tā šķirošana nav nodrošināta tam, kā tam būtu jābūt. Šis būs izaicinājums. Jo, kā karot ar monopolistiem?
Kas vēl ir izteiktas problēmas Rīgā?
To problēmu īstenībā ir ļoti daudz. Man personiski uztrauc problēmas, kas saistītas ar sociāliem jautājumiem. Es neesmu sociālo jautājumu komitejā, bet es zinu, ka agri vai vēlu nonākšu pie tā.
Es izstāstīšu situāciju… Facebook bija ieraksts no dienas centra jauniešiem par puisi, kurš guļ zem lodžijas pa nakti, pa dienu viņš iet uz centru. Viņam ir invaliditāte 1.grupa, un viņš nabadziņš guļ uz ielas. Viņš nav ne dzērājs, ne narkomāns, ne viņš pīpē. viņam vienkārši nav, kur iet. Un mani ļoti uztrauc tas. Par laimi tika iesaistīts sociālais dienests un šis jautājums ar puisi tika risināts. Bet mani patiešām interesē, kas ir šie bezpajumtnieki, kas notiek patversmēs. Es varu pavisam godīgi atklāt, ka manā darbības fāzē tas man vēl ir par agru, jo gribu nokārtot pašreizējos jautājumus, kurus esmu uzņēmusies attīstības komitejā. Es baidos, ka neviens bez manis neatrisinās kultūrvēsturiskā mantojuma problēmas, kas saistītas ar kapiem un Anniņmuižu.
Mums kā iedzīvotājiem pavisam nopietni vajadzētu padomāt, kas Rīgā notiek ar kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzību jāskatās, kādas ir iespējas, un jāpadomā, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem nav, kur palikt? Mēs nevaram teikt, ka dzīvojam Eiropā, ja mums ir nabaga puika, kas guļ zem lodžijas naktī. Vai ka mums ir kaut kādas patversmes, kur notiek nezinu kas.
Bērnu namus gribēja aizvērt. Kur bērni paliks?
Viņus aizgrūdīs uz audžuģimenēm. Mēs zinām, ka ir ļoti labas audžuģimenes, bet ir arī… Domāju, ka būs ļoti daudz tā saucamo “naudas fabriku” un būs arī kā 19. gadsimtā, kad mazuļus aizveda pie kaut kādiem cilvēkiem, un pēc tam avīzēs redzējām, kas ar šiem nabaga mazuļiem notiek.
Pie šī jautājuma es vēl nonākšu. Es esmu tikai cilvēciska būtne, kura var aptvert tik, cik var.
Tātad mums pietrūkst palīdzības?
Es domāju mums pietrūkst izpratnes. Mēs jau īstenībā neredzam un neko nezinām par šiem te “neredzamajiem” cilvēkiem.
Kultūrvēsturiskiem objektiem ļoti vajag finansējumu. Kā jums tagad ir ar to?
Slikti.
Eiropas finansējums jau ir noteikts, kur tas tiks novirzīts?
Eiropas projekti ir tie, kas jau ir kaut kādā veidā anotēti. Rīgas domē ir departaments, kas specifiski ar viņiem strādā, un es domāju, ka tur vēl visas iespējas nav absolūti risinātas.
Kas vārētu reāli mainīties Rīgā pēc 5 gadiem?
Es domāju, ka ļoti daudz kas varētu mainīties. Pirmkārt, varētu būt, ka ir efektīvākas reorganizācijas, otrkārt, atvieglota cilvēku piekļūšana pie pakalpojumiem, treškārt, turpināsies sadarbība ar apkaimēm. Un šīs apkaimes jau arī pēc būtības darbojas, kā tāds vajadzību filtrs un līdz ar to tās vajadzības ir ļoti mērķētas. Mēs esam šos kanālus izveidojuši, sadarbojoties ar apkaimēm, un cilvēkiem ir palicis vieglāk dzīvot. Nauda tas ir viens, bet galva uz pleciem arī noder. Pēc būtības, ja mēs izveidojam šo te sistēmu, kas labāk funkcionē tad arī tie līdzekļi ir normālāki. Es nezinu, es tiešām domāju, ka ļoti daudz ko var izdarīt piecu gadu laikā.
Faktiski manas prioritātes ir apkaimes, iedzīvotāji, cilvēkiem vieglāk piekļūt pie tā, kas ir vajadzīgs un man ir svarīgi, kas notiek ar Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu. Un es arī uzskatu, ka to visu var izdarīt saprātīgi darbojoties nevis, tikai cerot uz kaut kādām, lielām naudām, kad kāds kaut ko būs iedevis.
