Renātes Kalniņas (21) mājās smaržo pēc kā ļoti salda. Pēc cukura, šokolādes, krēmiem un kūkām. Viņa saka, ka māja smaržo arī pēc tīrības, jo nebūt necieš strādāt netīrā un nesakoptā vidē. Renāte pati vienmēr izstaro prieku, ir vienmēr smaidīga un koša.
Renāte nāk no laukiem, kas atrodas Gulbenes novada Tirzas pagasta pusē, taču jau krietnu laiku dzīvo un bauda galvaspilsētu. Rīgu viņa uzskata kā plāšāku vidi, kas sniedz vairāk iespēju, tāpēc šeit viņa ir kopš brīža, kad uzsāka mācības tehnikumā. Izglītību ieguvusi ēdināšanas speciālista jomā, kas sevī ietver pavārmākslas, viesmīlības, bāra mācības un mazliet konditorejas zināšanu. Realitātē gan viņa ir kūku, kūciņu, eklēru, keksiņu un vēl dažādu gardumu cepēja un māksliniece. Renāte virtuvē ir salīdzināma ar mākslinieku, kas gardumus spēj pārvērst mākslas darbos. 
Renāte stāsta, ka visa viņas bērnība tika pavadīta saldā smaržā, precīzāk dažādu rulešu un lauku kūku radītajā saldumā. Pati sāka cept un izmēģināt dažnedažādas receptes jau 11 – 12 gadu vecumā. Visa šī recepšu izmēģināšana un eksperimentēšana aizsākās pavisam nejauši, taču ar pietiekamu aizrautību, lai liktu citiem noprast, ka tā nav vienkārša aizraušanās, ka tas ir kas vairāk.
Kūku garšas
“Kā pirmo no pašas izceptajām kūkām atceros šokolādes – karameļu kūku,” min Renāte, tā esot bijusi tam laikam netipiska kūka, kurā tika apvienota saldā ar saļo garšu, jo tētis no veikala bija atvedis sālīto sviestu. Pašai gan tā neesot īsti gājusi pie sirds. “Nopietnāk gan sāku ar torti Cielaviņa, kuru pirms desmit gadiem izcepu māsai uz dzimšanas dienu,” stāsta Renāte, “Cielaviņa svētku galdu turpina papildināt vēl aizvien.”
Renāte atzīst, ka tas skan un ir patiesi jocīgi, bet agrāk viņa kūkas neēda vispār: “Man likās, ka pēc saldo gardumu ēšanas sāk sāpēt vēders un paliek slikti.” Kad pati sākusi cept kūkas un visu pārējo, tad neatlicis nekas cits kā pašai to visu nobaudīt, lai atklātu un izprastu arvien jaunas garšas. “Man patīk jaunas garšas, kuras veidoju pati savās kūkas un degustēju no citām, lai gūtu iedvesmu,” saka Renāte. Ja acu priekšā kaut kas izskatās kārdinoši, tad esot grūti no tā atteikties, taču ar kūku ēšanu viņa īpaši neaizraujoties. 
Kūku receptes pie viņas atnākot dažādi. Bieži vien pasūtītāji palūdz izmantot konkrētas garšas, un tad viņa domā, kas ar to varētu saderēt. Protams, ir iestrādāti kaut kādi pamati un standarta garšu kombinācijas, kas jau ir zināmas no galvas. “Bet bieži man patīk sevi izaicināt un izdomāt kādu konkrētu recepti, ja zinu tikai vienu garšu, tad izdomāju pārējās vai eksperimentēju ar garšām vai tēmu.”
Lielākais panākums, ar kuru pati Renāte lepojas ir absolūti vienkāršs: “Darīt dzīvē to, ko mīlu visvairāk.” Viņasprāt, tā ir ikdienas veiksmes atslēga. Taču, ja jārunā par atzītiem panākumiem, tad viņa vēlas akcentēt 2016. gada konkursu “Biezpiena un maizes gardumi svētku galdam”, kurā ieguvusi 1. vietu ar oriģināltorti “Upene rudzos”, kas bija veltījums Latvijas produktiem, ar kuriem katrs varam lepoties.
Radošums darbā tiek pieņemts
“Es sevi pieskaitu pie radošās profesijas pārstāvjiem, kuriem ik pa laikam der mainīt vidi, lai neizdegtu un augtu,” tā Renāte skaidro to, kādēļ salīdzinoši īsā laika posmā ir pamanījusies strādāt daudzās vietās. “Jā, vienu brīdi strādāju trīs restorānos vienlaicīgi,” un tas esot bijis darbīgs laiks. Šobrīd Renāte darbojas resorānā Mākonis un tam papildus vēl kas citādāks – ēdienu video filmēšana vācu uzņēmumā ShowHeroes.
Viņa dzied korī, dejo tautas deju kolektīvā, skrien, bet, protams, tam visam pāri ir cepšana. Ļoti daudz cepšanas. “Ir svarīgi, kam tērēju laiku, un es to cenšos sakārtot tā, ka visas lietas ir tādas, kas man rada prieku un enerģiju nākamajām lietām,” Renāte saka. Viņai ļoti patīkot būt kustībā.
Renāte uzskata: ja laiku patērē darot lietas, kas nepatīk, tad mājas pārnāc izpumpējies un neko vairs negribas, taču, ja esi kustībā lietās, kurās var rast prieku, tad var paspēt ļoti daudz. Tāpat kā daudziem mūsdienās arī Renātei nepietiek vien ar 24 stundām diennaktī. “Man patīk kvalitatīvs miegs, tādēļ cenšos astoņas stundas no tām pavadīt miera stāvoklī, taču citreiz mieram ir jāpietiek vien ar četrām, piecām,” stāsta Renāte. Viņasprāt, būtu vēl labāk, ja tas laiks arī neskrietu tik ātri.
