30 minūtes laika, lai izlemtu, vai sakrāmēt koferi un nākamajā rītā doties uz Jordāniju. Ar šādu lēmumu novembrī saskārās Ance Mežavilka. Ance ir smaidīga, jauna sieviete, kuras sirds un prāts ir vienmēr atvērts jaunām idejām. Viņa nodarbojas ar aromterapiju un aromdiagnostiku, zīmē hennas zīmējumus, pasniedz meistarklases un visdažādākajos veidos attīsta savu radošo garu.
Kā izlēmi pieteikties šim konkursam?
Nav tā, ka es sēžu no rīta līdz vakaram feisbukā un dalos ar visiem konkursiem. (Smejas.) Zini, citreiz ir tā sajūta, ka kāds kaut ko izdara tavā vietā? Jo, godīgi sakot, ja es būtu kārtīgi izlasījusi, ka būs jābrauc jau nākamajā dienā un ka tas ir pārgājiens pa klintīm… Es noteikti nebūtu šērojusi. Es atceros to sajūtu. Man pilnīgi skudriņas izgāja cauri. Arī darbs tajā nedēļā nebija saplānots, tāpēc domāju, ka principā varētu arī braukt, ja laimētu, bet neticēju, ka tā varētu notikt.
Tu esi tāds cilvēks, kas bieži steidzas pretī jauniem piedzīvojumiem, vai arī šis bija izņēmuma gadījums?
Te satikās manas divas dabas. No vienas puses zinu, ka kaut kur dziļi manī ir tas, ka gribas visu ko, bet es laikam tā esmu audzināta, ka īstenībā esmu ļoti piesardzīga. Tāpēc arī domāju, ka man dzīve šo to piespēlē, lai es redzētu, cik daudz sev varu pārkāpt pāri. Ka varu nedēļu staigāt vienos legingos pa kalniem un lejām, plus 30 grādos, ar smagu mugursomu. Tāpēc es teiktu, ka man patīk mesties piedzīvojumos, bet pēc šī ceļojuma pat vēl vairāk. Ja man tagad kāds ko jautā, tad es saku: „Ja varu aizbraukt uz Jordāniju, tad varu jebko.” Man visu ceļojuma laiku bija viegls stress par to, vai es varēšu, jo sapratu, ka braucu ar cilvēkiem, kuri kāpj visās virsotnēs, kuriem ir sapirktas krūzes, apavi un somas no Gandra (uzņēmums, kas tirgo aktīvās atpūtas preces – red.), un tad es tur savās botās un legingos.
Kā uzzināji, ka esi laimējusi ceļojumu uz Jordāniju?
Sēdēju kabinetiņā, jo paziņa bija atnācis uz aromterapiju. Es nekad tā nedaru, kad atnāk klients, bet šoreiz kaut kas bakstīja paskatīties telefonā. Redzēju, ka kāda meitene uzrakstījusi, lai izlasu Facebook ziņu. Iegāju Facebook, un tur vēstule apmēram tāda: „Hei, Ance! Tu esi laimējusi. Apsveicam! 30 minūšu laikā dod atbildi, vai rīt 7.30 varēsi sēdēt busiņā uz Viļņu un lidot uz Jordāniju.” Es pat nemāku izskaidrot, bet tajā brīdī visa mana būtība teica nē, bet kāda cita smadzeņu daļa jau domāja, kam pajautāt somu, kam guļammaisu, jo saproti, ka nevari laist garām tādu iespēju. Facebook lapas īpašnieks man rakstīja, ka vajadzēs līdzi ēdienu septiņām dienām, jo iesim pārgājienā, ar piebildi, ka laikam jau vairs neko nevarēšu nopirkt, jo bija vakars. Par laimi tomēr paspēju aizskriet un šo to nopirkt. Man šķiet, ka viņi no sākuma kārtīgi iesmēja par to, ka māksliniece brauks kalnos kāpt. Nu, ne gluži kalnos kāpt, bet nedaudz jau fiziskai sagatavotībai ir jābūt.
Kā iesākās tavs ceļojums?
Daudz kas nogāja greizi. Braucot uz Viļņas lidostu mūsu busiņam noripoja ritenis. Kā filmās – vienkārši braucām, busiņš sasvērās, un redzi, ka ritenis aizripo. Tas bija kas tāds, kas ceļojumu kompānijai iesita pa kabatu, jo bija jāapmaksā mums taksometri, lai tiktu uz Viļņu. Arī pašā Jordānijā šis tas nogāja greizi. Vieta, kur ir Nāves jūra, atrodas aptuveni 400 metrus zem jūras līmeņa, kas tiešām ir ļoti zemu. Ja tur ir lietus gāzes, tad visa ieleja applūst un cilvēki iet bojā. Jābūt ļoti uzmanīgiem. Mums paveicās, jo bijām nedēļā, kas ir pirms un pēc lietusgāzēm. Pārgājiens bija jāsāk ieplakā, kur bija aiza, klintis un taciņa. Mūs gan nelaida tālāk, jo tieši tur nesen cilvēki bija gājuši bojā, kā arī mums līdzi nebija vietējā gida. Izmēģinājām visu ko, bet sapratām, ka mūs tur tomēr nelaidīs, tāpēc izpalika pirmās divas dienas, kurās bija plānots iet pa šo ieplaku. 
Un ko darījāt, kad uzzinājāt, ka nevarat sākt pārgājienu iecerētajā vietā?
Devāmies uz trešās dienas nometni, kur divas naktis pavadījām beduīnu nometnē. Nometne piederēja čalim, kurš uz vietas grauzdēja kafiju. Viņa nometnē bija telšu vietiņas un mazas mājiņas. Nometnes saimnieks teica, ka var doties uz lielo telti, ja paliek auksti. Pirmajā naktī gulējām teltīs, bet otrajā naktī gan daži aizgājām uz lielo telti, jo tiešām bija auksti. Pa dienu tur ir plus 27 grādi, bet naktī temperatūra var noslīdēt līdz pat 8 grādiem. Par ērtībām runājot, bija atsevišķa mājiņa ar dušām un tualetēm, bet telts domāta tikai gulēšanai. Viss bija izklāts ar viņu krāsainajiem deķīšiem, bet nekādas lielās ērtības. Tuksneša vidū jau bija daudz, ka ir tualete un duša. Otrajā dienā izmetām līkumu apkārt nometnei. Jau tad sapratu, ka mana grupa ir – re, kur augstākā nogāze, kāpjam augšā! Trešajā dienā devāmies uz Petru, kas ir viena no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Tā ir pilsēta, kur ļoti sen dzīvoja pirmie cilvēki. Ceturtajā dienā mēs nolīgām gidu, lai kopā izstaigātu visu Petru, jo tā tomēr ir liela, klintīs izbūvēta pilsēta. Piektajā dienā braucām uz dažādām pilsētiņām un Nāves jūru. Nāves jūrā varēja gulēt kā pludiņš, jo ūdens tur ir tik nenormāli sāļs. Sanāca tā, ka pēdējās dažas dienas pavadījām mazākās pilsētiņās un pēc tam bijām galvaspilsētā Ammānā.
Runājot par pilsētām, kādi bija pirmie iespaidi?
Nezinu, ko viņi dara ar tūristu atstāto naudu, jo katram ārvalstniekam, izkāpjot no lidmašīnas, jāsamaksā vīza 60 eiro apmērā. Bet vispār, man sāpēja redzēt, cik ļoti visas pilsētas ir piegružotas. Kur viņi ēd, tur nomet, visur mētājās plastmasas pudeles. Man tas bija ārprāts, jo es Latvijā ļoti sekoju līdzi, cik aiz sevis atstāju plastmasu. Ļoti nabadzīgi viņi tur dzīvo, nebija pat īsti ko atvest mājiniekiem. Protams, ir arī turīgi cilvēki, viņi brauc ar labām mašīnām, bet ko viņi dara, es nezinu. Uz ielām redzami tikai arābu tautības cilvēki. Labi, ka mums grupā bija vīrieši, kas nāca līdzi pastaigāties, jo sievietes tur staigā tajos garajos tērpos (hidžābos), bet es biju legingos. Man likās, ka es bezmaz vai kaila staigāju. Viņi vispār ir ļoti interesanta tauta. Piemēram, mums bija jānonāk Petrā viesnīcā. Domājām, ka drīz jau jābūt klāt, bet izrādījās, ka, lai pievilinātu tūristus, viņi norāda, ka viesnīca ir ļoti tuvu, bet patiesībā atkal jāņem taksometrs un jābrauc, lai tiktu uz četru zvaigžņu viesnīcu, kas ir diezgan aizdomīga, piepīpētām istabiņām. Ja brauc uz tādu valsti, ar to visu ir jārēķinās. Ja brauc, tad brauc baudīt kultūrvēsturisko mantojumu.
Iepazināt kultūrvēsturisko mantojumu, gājāt garos pārgājienos, bet kā ar vietējā ēdiena un kultūrdzīves baudīšanu?
Viņiem populāra ir kebabu kultūra, bet tas nav kā Rīgā, kebabnīcās. Viņi tur uz vietas cepa riktīgi garšīgu maizi, tādu es nebiju nekur ēdusi. Es gan neaizraujos ar kebabiem, bet varēja just, ka tas viņiem ir kā nacionālais ēdiens. Vēl ļoti iecienīti ir falafeli un dažādi interesanti dārzeņu ēdieni, maizītes. Gatavojot viņi izmanto ļoti interesantas garšvielas. Vēl populāri ir kafijas rituāli, ko pirmajā nometnē mums rīkoja nometnes saimnieks. Kafiju viņi dzer vakarā, bet, lai no kafijas nebūtu mundruma efekta, viņi liek klāt samaltu kardamonu. Interesanti, ka katrā ģimenē jau mantojumā tiek nodots speciāls trauks. No sākuma kafijas pupiņas grauzdē uz uguns, pēc tam liek iepriekš minētajā traukā un ar lielu mietu sakapā, līdz pupiņas tiešām izskatās kā samaltas. Ēdiens man tur tiešām garšoja. Par kultūrdzīvi runājot, vakaros neviena sieviete nav redzama uz ielām, tikai vīrieši, kuri uz ielas pīpē un izskatās, ka vienmēr kaut kādas lietas bīda. Viņi laikam ir ļoti ticīgi, jo neredzēju nekādus naktsklubus, kinoteātrus, neko tādu. Viņi nelieto alkoholu. Pilsētās ir rupori, pa kuriem vairākas reizes diennaktī kāds dzied un runā arābu valodā. Bet nu ļoti nabadzīgi tur viss. Galvaspilsēta bija ļoti netīra, un tur pat īsti nebija kur iet. Bija daži kultūrvēsturiskie pieminekļi, par kuriem viņi centās iekasēt naudu, bet nekas vairāk. Lai vispār aizietu līdz Nāves jūrai un nedaudz papeldētos, bija jāsamaksā 35 dināri, kas ir aptuveni 43 eiro. Petrā arī bija jāmaksā ieeja ap 80 eiro. Tūristi ir galvenais, uz ko viņi pelna, bet tas tikai normāli, jo no kaut kā taču viņiem jādzīvo. Drošības ziņā Jordānijā ir diezgan droši. Robežpunktos un lidostās apsargi staigāja ar automātiskajiem ieročiem, bet nekur citur.
Vai ir kā īpaši jāsagatavojas, lai dotos uz Jordāniju?
Jābūt pasei, kurai ir vismaz trīs mēnešu derīguma termiņš, un viss. Vīzu var nopirkt iebraucot Jordānijā. Nebija nepieciešamas nekādas vakcīnas. Novembris Jordānijā jau skaitoties ziema, tāpēc nebija arī ne čūsku, ne skorpionu.
