Vai Tu zini, cik sver Tavas skriešanas sacensību medaļas? Suseju ģimene nezināja, bet izdomāja, ka jānosver. Visu četru ģimenes locekļu (mammas Rutas, tēta Daiņa, dēla Renāra un meitas Dagnijas) medaļas kopā sver 6,4 kilogramus. Tik daudz taustāmas atzinības ģimene ieguvusi, regulāri piedaloties skriešanas sacensībās dažādās Latvijas pilsētās.
Viss sākās ar nūjošanu
Suseji ir sportiska ģimene no Rēzeknes, kas sākuši regulāri nodarboties ar skriešanu pirms trim gadiem. „Man darba vietā palūdza pareklamēt viņus, piedaloties pilsētas skrējienā, bet toreiz mēs gājām ar tām pagalēm jeb nūjojām,” savu pievēršanos skriešanai atceras Dainis. „Nākamreiz aizbraucām uz Ventspili, bērniem iepatikās tās medaļas un uz nākamo posmu jau braucām ar ģimeni.”
Ne visos skriešanas seriāla „BigBank Skrien Latvija” posmos bija iespēja nūjot, tāpēc, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties, Dainis gāja kopā ar bērniem trenēties skriešanā. Tā viņiem likās aizraujošāka, un viņi turpināja regulāri trenēties.
Mammai Rutai ir nedaudz cits stāsts. „2015. gada 15. jūlijā noskrēju pirmos divus kilometrus un domāju, ka nomiršu,” viņa smejas, stāstot par savu pirmo skriešanas pieredzi. „Sākumā apguvu pareizas nūjošanas paņēmienus pie Daiņa kolēģes, kura ir nūjošanas trenere. Tagad esmu viņai ļoti pateicīga par to.”
Skriešana prasa daudz spēka, tāpēc sākumā Ruta deva priekšroku ātrai iešanai ar nūjām, lai sagatavotu savu organismu nopietnākiem treniņiem.
Gan plānotāji, gan „brīvmākslinieki”
„Sākumā mēģinājām trenēties kopā, bet tad sadalījāmies un tagad skrienam katrs atsevišķi, pēc individuāliem treniņu plāniem un katrs savā laikā,” stāsta tētis Dainis. „Mums katram ir cits skriešanas temps un ātrums, piemēram, Renārs skrien divreiz ātrāk par mani.”
Skrietās distances ir ļoti dažādas, sākot ar bērnu skrējienu, ko Dagnija veica pirms trīs gadiem, līdz pieciem un desmit kilometriem šogad. Ruta ar dēlu Renāru 2017. gada sezonā visos posmos jau skrēja desmit kilometru distanci.
Pagājušajā gadā Ruta un Dainis jutās pietiekami trenēti un stipri, lai varētu piedalīties „South Run” 10 jūdžu (16 km) skrējienā Portsmutā, Anglijā. Tas abiem ir garākais līdz šim noskrietais attālums.
Dainis atklāj, ka iepriekš nekad nav bijis lielais skrējējs un skolā kross viņam sagādāja grūtības. Tagad viņš regulāri ievēro savu treniņu plānu un ir gatavs mērot arī garākas distances. Vidēji Dainis mēnesī noskrien ap 80 kilometriem, ziemā mazāk. „Kopš esmu sācis skriet, kopā pa šiem pāris gadiem jau esmu noskrējis vairāk kā 700 kilometrus,” saka Dainis, kurš ir apņēmības pilns turpināt iesākto un uzlabot savus rezultātus.
Savu sievu Dainis sauc par skrējēju „brīvmākslinieci”, jo Ruta parasti skrien tad, kad viņai ir laiks vai iedvesma. Viņa neseko līdzi striktam treniņu plānam: „Ja es gribu skriet ar nopietnu attieksmi, nevis tikai izbaudīt skrējienu, tad eju skriet kopā ar Daini.”
Suseji paši par sevi saka, ka nav nekādi profesionālie skrējēji, bet to dara tikai sava prieka pēc. „Mums kopā ir interesanti, mēs priecājamies viens par otra sasniegumiem, jūtam līdzi un atbalstām grūtākajos brīžos,” mamma Ruta dalās emocijās. „Kad kādā sestajā kilometrā tu sāc domāt, kāpēc vispār to dari, kāpēc atrodies šeit, ja labāk varēji sēdēt mājās un skatīties televizoru, tad apziņa, ka tava ģimene ir tepat un atbalsta, ir spēcinošs enerģijas avots noskriet līdz galam.”
„Skriešana man palīdz izdomāt jaunas idejas, daudzas jau esmu īstenojusi darbā,” atklāj Ruta. „Tā man ir kļuvusi par nepieciešamību.”
Renārs, kurš šogad beidz devīto klasi, nav tik enerģiski noskaņots kā mamma: „Man vienkārši negribas, lai skriešanas apavi skumji stāvētu plauktā un krātu putekļus – ja tie ir nopirkti, tad ir jāizmanto.”
Apvieno ar ceļošanu
Dainim mīļākais ir Jelgavas posms, jo skrējiens notiek vakarā, nav karsti un pilsēta izskatās ļoti skaisti. Savukārt Ruta ir ļoti patriotiski noskaņota, par iemīļotāko saucot Rēzeknes posmu: „Dzimtajā pilsētā skriet ir īpašāk, tad es vienmēr cenšos noskriet, cik ātri varu, par spīti tam, ka tā ir ļoti pauguraina pilsēta un tas nav viegli.”
Par vislabāk noorganizēto skrējienu Ruta sauc Valmieras posmu, jo tur nekad nav nācies izjust lielo burzmu, kas rodas pie reģistrēšanās un gaidīšanu rindās. „Tur vienmēr viss notiek tik gludi un mierīgi,” saka Ruta. „Viss ir ļoti pārdomāts.”
Renāram mīļākā skriešanas pilsēta ir Ventspils: „Pa šo skaisto pilsētu vienmēr ir patīkami skriet, beigās arī garšīgi pabaro.”
Par visgrūtāko posmu Suseji atzīst Kuldīgas pilsētā notiekošo, jo vienmēr ir sanācis tā, ka skrējiena diena ir ļoti karsta. „Skriet pa vecpilsētas uzkarsušo bruģi ir tiešām traki,” saka Dainis. „Tajā posmā visus vienmēr brīdina izvērtēt savu veselības stāvokli un fizisko sagatavotību, jo izturēt tiešām nav viegli,” papildina Ruta.
Kad Suseju ģimene dodas uz skrējienu, viņi parasti arī apskata pilsētu, sevišķi, ja jābrauc uz otru Latvijas galu, kur parasti dalība skrējienā izvēršas par divu dienu braucienu. „Pagājušajā gadā pirmo reizi dzīvē biju Liepājā,” atminas Ruta.
Tā arī pa ceļam uz Jelgavu tika atklāta Dienvidsusējas upe, par kuru Suseju ģimene iepriekš nebija dzirdējusi.
Skriešana – modes lieta
Ruta ar lielu aizrautību stāsta par skrējēju savstarpējo komunikāciju – viņi visi ir uz viena viļņa un cits citu saprot, arī sveicinās. „Pirmo reizi, kad man, skrienot pa pilsētu vakarā, nepazīstams skrējējs pamāja, es nedaudz sakautrējos, bet, tā kā esmu mācīta atņemt sveicienu, tad es viņam pamāju atpakaļ,” savu pieredzi stāsta Ruta. Tagad viņa saprot, ka, šādi sveicinot, skrējēji izrāda savu solidaritāti viens otram un tas ir pilnīgi normāli. Viņa atzīst, ka ir interesanti vērot pretī skrienošo reakcijas uz šādiem sveicieniem, jo citi pamāj atpakaļ, bet citi novēršas un izliekas nemanām sveicienu.
Vakaros pilsētā ir parādījies diezgan daudz skrējēju, cilvēki ir kļuvuši sportiskāki, vairāk piekopj veselīgu dzīvesveidu un vēlas sevi uzturēt labā fiziskajā formā. Dainis saka, ka pēdējos gados skriešana ir kļuvusi ļoti populāra. „Skriet ir kļuvis stilīgi,” piebilst Ruta. „Tā ir laba modes lieta.”
„Cilvēki viens otru iekustina, pamudina sportot, tāpēc skrējēju skaits arī tik strauji ir audzis,” komentē Dainis.
Ruta uzskata, ka skriet var jebkurš cilvēks, kuram nav tādu kaišu, kas neļautu to darīt: „Ja cilvēks trenēsies, viņš mierīgi noskries savus piecus kilometrus. Ja turpinās trenēties, tad noskriet arī desmit nebūs nekādu problēmu.”
Dalību skriešanas sacensībās Dainis raksturo kā atzinību par personīgajiem treniņiem, kad var paskatīties, kā skrien citi. Tas ir svarīgi gan fiziski, gan emocionāli. Ruta trāpīgi papildina vīra apgalvojumu: „Skrienot tu zaudē savus liekos kilogramus, bet vietā iegūsti medaļas.” Tā Suseji jau ir kopīgi iekrājuši vairāk kā sešus kilogramus atzinības medaļu izskatā.
