Elpas trūkums, panika, “dulla galva” – tās ir tikai dažas veģetatīvās distonijas pazīmes. To iespējamais “komplekts” ir plašs un daudzveidīgs. Meldra Malaševska ir piedzīvojusi šo kaiti un nebaidās ar savu pieredzi dalīties publiski. Viņa pasniedz lekcijas gan par veģetatīvo distoniju, gan par fobijām.
Kāds ir tavs stāsts par veģetatīvo distoniju, kā tu ar to iepazinies?
Es iepazinos ar to ļoti skaistā vietā – Barselonā. Saka, ka cilvēkam visas problēmas lien ārā tajā mirklī, kad viņš ir atslābis. Un tā arī bija, kad biju prom no ikdienas stresa, no visām ikdienišķajām problēmām. Ķermenis sāk parādīt, ka kaut kas nav pareizi, man tā bija. Jau periods pirms Barselonas tāds bija. Pamatīga pāreja no meitenes uz sievieti, kad bija jau pirmās attiecību krīzes, tuvinieka nāve, augstskola, aktīva studenta atpūtas dzīve, un tas viss bija tādā vienā lielā burbulī, kas izbeidzās tieši Barselonā.
Cik tev tad bija gadi?
Man bija 21 gads, tagad 26. Tas ir tas periods, par kuru parasti runā, kad personība sāk veidoties, tieši tas lūzuma punkts. Un Barselonā es ar viņu iepazinos tādā veidā, ka es gāju pa atrakciju parku, kur bija kvartāls ar dažādām valstu tematikām. Kaut kur starp Ameriku un Meksiku man sākas dīvainas sajūtas – elpas trūkums, sirds sāpes, nu tā kā žņaugtu, tāda kā pirmā trauksme, ko tajā momentā jau apzinājos, ka tā ir trauksme, kaut arī nekad iepriekš to nebiju piedzīvojusi. Bailes, jā, mani iezagās bailes, kuras parasti nav tādos apstākļos. Es biju parasti pieradusi pie bailēm, kad tās ir tiešām racionālas, nevis iracionālas. Bija šīs iracionālās bailes un šīs sajūtas, kuras sajutu, nekad to nebiju piedzīvojusi, jo esmu jauns cilvēks un jauni cilvēki reti kad slimo ar tādām sajūtām kā sirds sāpes, elpas trūkums. Tajā momentā man likās, ka man ir infarkts.
Bet es biju apbrīnojami mierīga, tajā momentā es biju viena, manas draudzenes izklaidējās. Man nepatīk atrakcijas, es paņēmu visas draudzeņu mantas un gaidīju viņas. Sapratu, ka viss ir pie manis, nedrīkstu saukt ātro palīdzību viena pati, jo mani aizvedīs un meitenes nezinās, kur es esmu. Un es drosmīgi gāju meklēt to vietu, kur mums bija sarunāta tikšanās. Es pat cilvēkiem neprasīju palīdzību, es pati mēģināju, tas laikam tāds jaunības maksimālisms, drošība, ka pati tiksi ar to galā. Man likās, ka tas pāries pats no sevis, bet bija bailes, es pat nezvanīju tajā momentā uz Latviju nevienam, es vienkārši sēdēju, gaidīju un lūdzu Dievu, un gaidīju draudzenes. Un tas nebeidzās.
Ar to visu es atbraucu uz Latviju. Man likās, ka veģetatīvā distonija pāries tāpat kā gripa vai kaut kāda apaukstēšanās. Bet es pēkšņi sajutu, ka paiet jau mēnesis un manā dzīvē nekas nav mainījies. Šīs visas sajūtas – trauksme, sirds sāpes, elpas trūkums, dulla galva, dažreiz apātijas sajūta – turpinājās.
Vai vari 3 vārdos noraksturot savas sajūtas distonijas periodā?
Noteikti, ka pirmais, ko teikšu ir bailes, un tas simbols, kurš apzīmē teātri, tās divas sejas – viena bēdīga, viena priecīgā. Tas man ļoti atgādināja to periodu, tās izjūtas. Prieks un bēdas mijiedarbojas tajā periodā. Un adrenalīns, jo viņš visu laiku tev ir asinīs.
Vai bija kāds īpašs cilvēks distonijas periodā, kurš tevi motivēja, palīdzēja ieraudzīt gaismu tuneļa galā?
Mamma. Viņa mani vienmēr pieņems jebkādā momentā, kādā es esmu. Draugi varbūt mani mazāk žēlos vai arī mans puisis mazāk žēlos. Bet mamma ir mamma, kas tevi vienmēr pieņems. Protams, tajā momentā ir svarīgi, lai tevi nežēlo, bet vajag mijiedarbību ar to žēlošanu un nežēlošanu. Vismaz vienam cilvēkam to vajadzētu darīt, un tā bija mamma. Viņa varēja klausīties stundām, viņai neapnika, viņa centās man palīdzēt. Viņa pati man sūtīja visādus iedvesmojošus citātus uz epastu katru dienu, ja ieraudzīja kādu interesantu rakstu kādā žurnālā, uzreiz sūtīja man. Ja man ejot pa ielu bija kāda panikas lēkme vai uznāca kādas fobijas, viņa bija tā, kurai es varēju pazvanīt, viņa nebrīnījās, ka es viņai zvanu.
Un kā mammai ir tagad, kad esi atguvusies no distonijas? Vai jums ir kaut kā mainījušās attiecības?
Nav, jo tas viss jau satuvina. Jo viņa ir patiesībā sapratusi, cik ļoti es viņai spēju uzticēties. Un to saikni pēc tam ir grūti izmainīt.
Kā tu nonāci pie idejas, ka vajag dalīties ar to?
Nu visas idejas parasti rodas no tā, kas pašam pietrūkst. Un man tieši tad, kad bija veģetatīvā distonija tādā augstākajā ziedā, tad es sapratu to, ka man nav, kas pastāsta to visu. Man pamatīgi pietrūka informācijas par reālu pieredzi, jo, lai piedod man mediji un ārsti, bet tā informācija no viņiem pagaidām ir tāda, vai nu sarežģīta, vai nu neobjektīva. No medijiem šī informācija ir pārspīlēta, bet no ārstiem pārāk sarežģīta.
Un ko tu domā par pieejamo informācijas līmeni?
Zems, zems… Manuprāt, informācija ir augsta līmeņa tad, kad tā ir pieejama, objektīva, izpētīta un vienkārši saprotama cilvēkiem. Un man bija tikai pāris informācijas avoti, kuri iedvesmoja. Piemēram, lasot par Lindas Leen pieredzi, kā viņa ir ar to tikusi galā, Renārs Kaupers. Bet latviešu valodā akūti nav šīs informācijas. Ārzemju ir, bet Latvijā nav. Ne visi spēj lasīt ārzemju valodās. Un es sapratu, ka varbūt man ir jābūt tai karoga nesējai tieši šajā nozarē.
Ir jāsāk par to skaļi runāt, jo, manuprāt, veģetatīvā distonija nav tas, par ko būtu jākautrējas, tā nav dziļi personiska problēma, tā nav lipīga, tā neizplatās pa gaisu. Par to var runāt publiskās telpās un tieši par savu pieredzi, jo ārsti ir teorētiķi. Es centos pastāstīt, kura teorija strādā dzīvē. Es sapratu to, ka es savā veidā to ceļu esmu atklājusi, kā to uzveikt. Cilvēkiem vajag būt drosmīgākiem un ticēt vairāk reālam piemēram. Tu ticēsi tikai tam cilvēkam, kurš reāli ir kaut ko izdarījis.
Kas bija tava galvenā motivācija tam?
Teikšu, ka egoisms, jo, lasot lekcijas, es palīdzu arī sev. Es pēc katras lekcijas jūtos ļoti labi. Man nav tas efekts, ka es atdodu kādam citam enerģiju un ir grūti. Pēc katras lekcijas, stāstot citiem, es atkal sev atgādinu tās lietas, to dzīves ceļu, kas ir jāiet, lai atkal justos labi.
Vai uzskati, ka šīs lekcija noder tikai veģetatīvās distonijas skartajiem?
Noderētu [arī citiem], bet cilvēki reti kad interesējas par to, kas viņiem nav.
Bet ja tie ir līdzcilvēki kādam ar veģetatīvo distoniju?
Jā, pie manis nāk tādi cilvēki. Pie manis nāk uz lekcijām otrās pusītes – gan meitenes, gan puiši. Viņi nāk arī vieni paši, lai izprastu, kas notiek ar savu otru pusīti, man daži pat to ir teikuši: “Meldra, es nāku pie tevis, lai saprastu, kas notiek ar manu otru pusīti un kā viņai palīdzēt.” Man liekas tas ir tiešām ļoti jauki un ļoti mīļi, ja partneris meklē informāciju, kā palīdzēt savai otrajai pusītei.
“Veģetatīvā distonija ir mūsdienu slimība”, šis apgalvojums ir izskanējis daudzās interneta vietnēs. Kāds ir tavs viedoklis par to, vai piekritīsi tam?
Ārsti apgalvo, ka veģetatīvā distonija nav slimība, jo šāda slimība nav atrodama nevienā medicīnas reģistrā kā slimība, tā ir kaite. Man liekas tas jau vien palīdz cilvēkam, ka viņam pasaka, ka ir kaite nevis slimība. Slimība jau uzreiz ir kā diagnoze. Drīzāk tā ir mūsdienu problēma, nevis slimība. Mazliet mediji to visu izkrāso košākās krāsās nekā patiesībā, jo viņi to sauc par ģēniju, izlutināto slimību, nu tā gluži nav. Tā var piemeklēt jebkuru. Tas ir ķermeņa stāvoklis, kad ir pārslogots.
Kāda bija tuvinieku attieksme pret tevi? Kādas bija viņu emocijas sākumā?
Ir neizpratne. Viņi uztvēra to kā slimību, paši gaidot, kad tas drīz pāries. Bet man liekas, ka katru cilvēku tomēr nogurdina tas, ja tavam tuviniekam ir šī kaite. No sākuma uzzinot, ka tā ir veģetatīvā distonija, viņiem liekas, ka tā ir slimība, tad viņi kādu laiku ir ļoti jūtīgi pret tevi, ļoti pretimnākoši, bet, kad viņi padzird, ka tā ir psiholoģiskā kaite un ka ar tevi viss ir kārtībā, tad viņiem rodas neizpratne, vai tiešām nevar tikt galā ar šīm sajūtām, vai tiešām viss ir tik sarežģīti, ja tas ir galvā. Tev fiziski viss ir kārtībā, kādēļ tu nevari sakārtot savas domas. Viņiem tas liekas vienkārši. Viņi grib redzēt spēcīgu Meldru, viņi grib redzēt spēcīgu cilvēku. No vienas puses viņi tic vairāk tev, nekā tu sev, tas it kā nav slikti. Pateicoties saviem tuviniekiem, es varbūt nepalaidos, jo žēlot var tikai viens cilvēks, visi nedrīkst žēlot. Jo tiešām pie šīs kaites vajag nevis pārmest, bet tiešām motivēt.
Vai tev no pazīstamajiem vai draugiem arī ir kādam šī kaite?
Vairākiem ir pazīmes, bet ne tik lielā mērā, lai tas traucētu ikdienišķo dzīvi, bet ir, jā.
Tavi tuvinieki atbalstīja tavu ideju dalīties savā pieredzē ar šo, ja tā var nosaukt, ne tik labo dzīves periodu?
Pirmais, kam es to izstāstīju, bija mans puisis un mamma. Man ir tā, ka man ienāk prātā ideja, es par to iedegos un es to aizdedzinu. Man bija tā, ka man ienāca prātā ideja – es lasīšu pirmo lekciju uzņēmumā, kurā es strādāju, MyFitness telpās. Viss, man ienāca prātā ideja, ka man jāzvana mārketinga daļai un jāsaka, ka es vēlos aizņemties vienu aerobikas zāli, lai novadītu lekciju par veģetatīvo distoniju. Viņi momentā piekrita. Viņi zināja, kas tas ir. Cilvēku interese bija milzīga, Facebookā bija kādi 200 ieinteresētie par šo pasākumu, ieradās līdz 50, kas ir ļoti labs rādītājs pasākumam. Man liekas, ka mana lekcija bija kā padomju laikos iegūt mūziku vai labu filmu, jo viņiem tā likās kaut kas tāds, pie kā nevar tikt, kas ir kaut kur ārzemēs un runā kaut kur aiz priekškara. Un, kad es sapratu to cilvēku interesi, tad meklēju vietu, kur lekcijas turpināt pasniegt. Tad atradu tajā laikā Mansardu, tagad Zikurāts. Viņi man dod fantastisku iespēju vadīt lekcijas, kad vien vēlos.
Kas bija tas, kas pavēra Tavas acis vaļā, ka Tu vari uzveikt distoniju?
Spītība, jo man nepatīk diskomforts, vispār dzīvē, man nepatīk justies vājai, atkarīgai no kāda, tā bija tā spītība, ka es vēlos būt neatkarīga. Un īstenībā veģetatīvā distonija tevi ļoti savažo, ierobežo. Man nepatīk justies vājai. Patiesībā, pateicoties veģetatīvajai distonijai, mana dzīve ir kāpusi uz augšu, jo, ja man nebūtu bijusi šī kaite, es nebūtu sevi tik ļoti attīstījusi. Tas bija kā spēriens. Mana personība auga, es sapratu, ka, lai tiktu galā ar šo psiholoģisko problēmu, jo nervu sistēma ir novājināta, ir jātaisa apvērsums. Man bija jāatsakās no nelabvēlīgiem ieradumiem, kas man bija. Man bija jādomā par visu – uzturu, fiziskajām aktivitātēm, psiholoģisko pilnveidošanos. Tad, kad tu to dari vienā laikā, tu pārvērties par buldozeru. Tad nav tikai viena uzvara, tad nāk daudzas uzvaras. Man viss sāka dzīvē uzlaboties – darbā paaugstināja, noliku tiesības, pabeidzu augstskolu, attiecības uzlabojās.
Kurš bija tas brīdis, kad saprati – man ir jāmaina sava ikdiena? Vai tas notika vienā dienā?
Īstenībā, jā, tas notika vienā dienā. Man klāt veģetatīvajai distonijai parādījās depresija. Tās sajūtas negribu atcerēties, mani tuvinieki pat teica, ka man acu skatiens izmainījās. Viņiem likās, ka manī ir kāds svešķermenis. Es pilnīgi izmainījos, pat pēc izskata, skatiena. Tad, kad pienāca depresija, sēdēju mājās, skatījos griestos un raudāju ik pēc piecām minūtēm. Tas punkts, kad sāku mainīties, bija krievu Lieldienas. Tajā laikā es vēl dzīvoju pie mammas. Mamma gribēja, lai es izeju pastaigāties, bija pirmā pavasara saule, mamma teica, lai aizejam uz pareizticīgo baznīcu. Tad man bija veģetatīvā distonija, depresija un jāpabeidz bakalaura darbs, man nelikās, ka to izdarīšu. Viņa mani piespieda iziet ārā, aizgājām uz baznīcu, tur tieši bija Lieldienu dievkalpojums. Mācītājs šļakstīja svēto ūdeni, arī gar mani gāja, man uztaisīja pamatīgu peļķi uz sejas, bet tādu peļķi, ka es jutu to ūdens sitienu. Vai tā ir tā sakritība, es nezinu, bet tas bija tas trieciens – ej un dari. Atnācu mājās, paņēmu lapu, sāku rakstīt plānu. Plānu, ko es darīju katru dienu, darīju to mērķtiecīgi, tad arī dzīve uzlabojās.
Kad saskāries ar šo kaiti, vai tev bija sajūta, ka tā tev kaut ko atņem?
Atņēma brīvību, protams. Bet tagad atskatoties man liekas, labi vien ir, ka atņēma, jo es to brīvību izmantoju nepareizi. Tagad es saprotu, ka to, ko man atņēma, bija jāatņem. Brīvību es izmantoju ļoti, ļoti nepareizi. Atņēma, bet tajā pašā laikā deva.
Distonijas periodā, vai atklāji sevī ko jaunu?
Atklāju jaunus talantus. Atklāju to, ka man ļoti patīk lasīt, iepriekš nebiju sev devusi iespēju. Atklāju, ka īstenībā esmu ļoti mērķtiecīga, pacietīga. Vienmēr likās, ka esmu ļoti nepacietīga, bet, atskatoties uz to periodu, es biju ļoti pacietīga. Es visu laiku cerēju, ka kādu dienu es jutīšos labi. To esmu saglabājusi līdz šim.
Vai esi saskārusies ar cilvēkiem, kuri nesaprata, pārmeta par šo kaiti?
Jā, es to sapratu ceļojumā uz Londonu, kad es it kā gribēju kā labāk. Gribēju pārvarēt savas bailes un iekāpt lidmašīnā, jo kopš man bija veģetatīvā distonija es nevarēju iekāpt lidmašīnā. Tas bija tas ceļš uz uzvaru.
Protams, pirmie mēģinājumi ir neveiksmīgi. Ar draugu braucām uz Beyonce koncertu Londonā, kur dzīvo arī mani draugi. Lidmašīnā viss bija kārtībā, bet trauksmes sākās, staigājot pa Londonas ielām. Gan es, gan draugi gribējām citādāku to braucienu, jo viņiem manis dēļ bija ik pa laikam jāapstājas vai jāpielāgojas, vai arī pēkšņi manis dēļ vajadzēja kāpt ārā no metro, jo man bija slikti. Koncerta laikā visu laiku kādam lūdzu, lai pavada mani līdz ārstam. Es zinu, ka viņi mani mīl, bet tad es jutu to viņu neiecietību, ka viņiem jau tas ir līdz kaklam. Bet es viņus sapratu un, pateicoties viņiem, es to izturēju un nākamais brauciens uz citu valsti jau bija labs.
Kad bija tas brīdis, kad saprati – lielā vētra ir garām, esmu to uzveikusi?
Bailes, tās visas sajūtas atkāpjas pakāpeniski. Pirmās atkāpjas bailes, tad varbūt vēl paliek trauksme, vai otrādāk. Uzvaras vāc pa vienam akmentiņam. Vienu dienu tu sāc just, ka tā tev vairs netraucē. Netraucē strādāt, mīlēt, atpūsties. Protams, ka man daudzi uzdod jautājumu: “Meldra, vai tev nav bail, ka viņa atgriezīsies pie tevis?” Es jau saku, ka tā atgriežas. Atgriežas vienmēr, kad sāku šmaukties ar dzīvi, kad es daru pretēji, kā mans organisms gribētu. Tagad jau tas ir vieglāk, es to kontrolēju. Kad man uznāk kāda trauksme, es māku jau pēc minūtes to kontrolēt. Man ir savi paņēmieni. Tā vienmēr var atgriezties, bet man īstenībā patīk, vismaz ir kaut kas, kas liek apstāties.
